Kāpēc PSRS mūrēja olas sienās: dīvains celtnieku triks, par kuru zina tikai retais

Veci dzīvokļi dažkārt slēpj ne tikai šķības sienas, vecus vadus vai negaidīti zem tapetēm atrastu vēl vienu krāsas kārtu. Runā arī par krietni nejaukākiem „pārsteigumiem“: jēlu olu, kas tīši atstāta sienā, zem apmetuma, griestos vai citā grūti aizsniedzamā vietā.

No pirmā acu uzmetiena tas izklausās absurdi. Kāpēc celtniekam būtu jāiemūrē ola sienā? Tomēr šis stāsts nav par celtniecības tehnoloģijām un arī ne par kādu „senu metodi“. Drīzāk tā ir drūma pilsētas leģenda par atriebību, konfliktiem naudas dēļ un remontiem, pēc kuriem saimnieki vēl ilgi nespēja saprast, no kurienes mājoklī izplatās šausmīga smaka.

Nevis celtniecības noslēpums, bet atriebības stāsts

Stāstos par padomju laika remontiem šāds triks visbiežāk tiek saistīts ar konfliktu starp meistariem un mājokļa īpašniekiem. Piemēram, cilvēks nesamaksāja sarunāto summu, pastāvīgi strīdējās par darbiem, apvainoja strādniekus vai mēģināja „nokaulēt“ cenu jau pēc remonta. Tad negodīgs meistars it kā atstāja savdabīgu atriebību, kas sākumā bija pilnīgi nemanāma.

Jēla ola tika izvēlēta ne nejauši. Kamēr tā ir svaiga, neviens neko nepamana. Darbi tiek pabeigti, apmetums izžūst, sienas tiek nokrāsotas, mēbeles noliktas vietās. Šķiet, remonts ir pabeigts. Taču pēc kāda laika produkts sāk bojāties, un tad sākas īstā problēma.

Sapuvušas olas smaka ir viena no tām smakām, kuras gandrīz nav iespējams ignorēt. Tā ir asa, smaga, uzmācīga un ļoti ātri piepilda telpu. Sliktākais ir tas, ka avots neatrodas uz galda, atkritumu tvertnē vai ledusskapī. Tas var būt kaut kur sienas iekšpusē.

Kāpēc šādu smaku ir tik grūti atrast

Kad mājoklī parādās nepatīkama smaka, lielākā daļa cilvēku vispirms pārbauda acīmredzamas lietas: atkritumu spaini, ledusskapi, kanalizāciju, vannas istabas sifonus, ventilāciju. Un visbiežāk problēma patiešām slēpjas tieši tur. Taču stāstos par iemūrētu olu situācija ir daudz sarežģītāka.

Smaka var izplatīties caur mazām plaisām, elektrības rozešu atverēm, spraugām pie grīdlīstēm vai griestu konstrukcijām. Cilvēks jūt smirdoņu, bet nevar precīzi saprast, no kurienes tā nāk. Vienu dienu šķiet, ka smaka ir stiprāka virtuvē, nākamajā – koridorā, trešajā – pie sienas, aiz kuras nav nekā aizdomīga.

Tieši tāpēc šāds „joks“ tika uzskatīts par īpaši ļaunprātīgu. Tas nesabojā sienu uzreiz, nesasit logu un neatstāj redzamus bojājumus. Taču pēc kāda laika dzīve dzīvoklī var kļūt ļoti nepatīkama. Dažkārt saimniekiem nāktos demontēt apdari, meklēt tukšumus un pārbaudīt vietas, kuras citādi neviens pat neaizskartu.

Pilsētas leģenda vai realitāte?

Svarīgi skaidri pateikt: tā nav oficiāli atzīta celtniecības prakse un noteikti nebija padomju celtnieku ierasta metode. Šādi stāsti biežāk dzīvo kā cilvēku stāstījumi, remonta leģendas un brīdinājumi, kas tiek nodoti no mutes mutē.

Tomēr pati ideja cilvēkiem šķiet ticama tāpēc, ka vecākās mājās patiešām bieži tiek atrastas dīvainas lietas. Renovācijas laikā sienās tiek atrastas avīzes, vecas pudeles, lupatas, celtniecības atkritumi, atstāti instrumenti vai citi sīkumi. Tāpēc stāsts par olu iekļaujas veco dzīvokļu kopējā „arheoloģijā“, tikai ir krietni nepatīkamāks.

Lietuvā līdzīgus stāstus var dzirdēt arī no cilvēkiem, kuri remontējuši vecas daudzdzīvokļu mājas, padomju laika namus vai mantotus dzīvokļus. Vieni to uzskata par patiesu pieredzi, citi – par pārspīlētu mītu. Taču kā brīdinājums šis stāsts darbojas lieliski: remonts nav tā vieta, kur vērts strīdēties, pazemot cilvēkus vai atstāt visu bez skaidrām vienošanām.

Ko darīt, ja mājoklī parādījusies sapuvušu olu smaka

Vispirms nevajadzētu uzreiz vainot sienā paslēptu olu. Sapuvušu olu smaka var liecināt par pavisam citām lietām, un dažas no tām ir nopietnākas par vecu celtnieku leģendu. Jāpārbauda kanalizācija, sifoni, ventilācija, atkritumu vietas, mitruma skartās zonas un visi acīmredzamie avoti.

Ja mājoklī tiek izmantota gāze vai smaka atgādina gāzes noplūdi, situāciju nevajadzētu risināt patstāvīgi. Šādā gadījumā vissvarīgākais ir izvēdināt telpas, izvairīties no atklātas liesmas, neieslēgt un neizslēgt elektroierīces un vērsties pie avārijas dienestiem vai speciālistiem.

Ja visi parastie cēloņi ir izslēgti, bet smaka joprojām nepazūd, ir vērts izsaukt meistarus, kuri var pārbaudīt konstrukcijas un meklēt avotu, nevajadzīgi neizjaucot pusi dzīvokļa. Dažkārt problēma nav mistiska ola, bet gan pelējums, veca ventilācijas atvere, cauruļvadu bojājums vai pēc remonta atstāti atkritumi.

Šis stāsts gan biedē, gan piesaista uzmanību tāpēc, ka tajā ir ļoti vienkārša pamācība: mājokļi var slēpt vairāk, nekā mēs redzam ar neapbruņotu aci. Un remonts beidzas nevis tad, kad sienas ir skaisti nokrāsotas, bet tad, kad pēc dažām nedēļām tajās nesāk izplatīties ļoti nepatīkama patiesība.