Apsaluši kartupeļi ne vienmēr nonāk atkritumu tvertnē: lūk, kad tos labāk neēst

No rīta atverat balkonu vai pieliekamā durvis, un kartupeļu maiss izskatās tā, it kā būtu pārkaisīts ar smalku ledu. Pirmās domas parasti ir divas: žēl izmest, bet vai tiešām droši likt katlā? Īpaši tad, ja kartupeļi pirkti lielākam ģimenes galdam, bet daļa no tiem no pirmā acu uzmetiena izskatās gluži veseli.

Problēma ar apsalušiem kartupeļiem ne vienmēr ir redzama uzreiz. Daži pēc atkušanas vēl saglabā formu un ir piemēroti zupai, citi pārvēršas ūdeņainā, saldenā masā, bet daži jau pirms sala bija sākuši bojāties. Tāpēc lēmumu nosaka ne tikai tas, vai naktī bija temperatūra zem nulles, bet arī tas, kas ar kartupeli notika vēlāk.

Žēl pārtikas – pilnīgi saprotama sajūta. Tomēr virtuvē ir robeža, aiz kuras taupībai vairs nevajadzētu būt svarīgākai par pašsajūtu: ja rodas šaubas par smaržu, krāsu vai garšu, kartupelis nav tas produkts, kuru vērts par katru cenu „glābt“.

Jūs ietekmē ne tikai kartupeļa cietību

Kartupelis, kas īslaicīgi apsalis, ne vienmēr kļūst bīstams. Taču aukstuma ietekmētajās šūnās veidojas ledus kristāli, kas bojā to struktūru. Tāpēc atkusis kartupelis bieži ir mīkstāks, mitrāks, var kļūt tumšāks un vārot vieglāk izjukt.

Zemākā temperatūrā daļa kartupeļa cietes var pārvērsties cukurā. Tāpēc tas sāk šķist neparasti salds, bet cepot ātrāk un tumšāk apbrūnē. Tas nebūt nenozīmē, ka produkts ir sabojājies, tomēr garša un tekstūra var stipri pievilt – īpaši cepot frī kartupeļus vai gatavojot kartupeļu sacepumu.

Daudz ko nosaka arī tas, cik ilgi kartupeļi atradās aukstumā. Viena vēsa nakts neapkurinātā garāžā un vairākas dienas stiprā salā ir pavisam atšķirīgas situācijas. Jo ilgāk kartupelis bija sasalis un jo biežāk tas atkusa un atkal sasala, jo lielāka iespēja, ka iekšpusē sākās arīšanas procesi.

Īsa aina pie virtuves izlietnes

Bieži vien viss kļūst skaidrs nevis pie maisa, bet gan mizojot. No ārpuses kartupelis izskatās normāls, taču nazis tam slīd cauri pārāk viegli, zem mizas redzama stiklam līdzīga, pelēcīga vai ūdeņaina vieta. Tad gribas nogriezt bojāto stūri un ticēt, ka pārējā daļa lieliski noderēs vakariņām.

Ja mīksta ir tikai neliela vieta, bet pārējā kartupeļa daļa ir stingra, gaiša, bez nepatīkamas smaržas un citām bojāšanās pazīmēm, to var rūpīgi izvērtēt un izmantot ēdienā, kas tiek labi termiski apstrādāts. Tomēr arī šāds kartupelis vairs nebūs tāds pats: tas var izjukt, uzsūkt vairāk ūdens, un no tā pagatavotais biezenis var būt lipīgāks nekā parasti.

Pavisam citādi būtu jāvērtē kartupelis, kas pēc atkušanas ir gļotains, ļoti mīksts, izdala šķidrumu, tam ir skāba vai pelējumam raksturīga smarža. Šādu kartupeli nepietiek tikai „apgriezt“. Bojājums var būt ne tikai tajā vietā, kuru redzam, tāpēc drošākais lēmums ir to neēst.

Apsaluši kartupeļi ne vienmēr nonāk atkritumu tvertnē: lūk, kad tos labāk neēstAttēls: Pexels / Ilo Frey

Ir pazīmes, kuras nevajadzētu norakstīt tikai uz salu

Apsalšana pati par sevi nenovērš citus ar kartupeļiem saistītos riskus – zaļošanu un asnus. Zaļa miza vai zaļgans slānis zem tās liecina, ka kartupelis ticis uzglabāts gaismā un tajā var būt uzkrājies vairāk glikoalkaloīdu, tostarp solanīna. Karsējot šīs vielas droši nepazūd, bet lielāks to daudzums var izraisīt nepatīkamus gremošanas simptomus.

Ja kartupelis ir spilgti zaļš, bagātīgi izdīdzis vai tā garša ir rūgta, to labāk neēst neatkarīgi no tā, vai tas bija apsalis vai ne. Nelielus asnus un pavisam mazu zaļojuma laukumu cilvēki dažkārt noņem, dāsni nomizojot kartupeli, taču lielāka zaļojuma vai rūgtuma gadījumā riskēt nav vērts. Rūgtums virtuvē nav garšviela, kas jācenšas „nomaskēt“ ar krējumu vai garšvielām.

Uzmanīgākiem vajadzētu būt arī tad, ja kartupeļus paredzēts dot maziem bērniem, gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuru gremošanas sistēma ir jutīgāka. Ģimenes vakariņām nevajadzētu pārvērsties minēšanā, vai dīvainā pēcgarša radusies sala vai jau nepiemērota produkta dēļ. Ja vienā maisa daļā atrodat daudz ūdeņainu, nomelnējušu vai zaļu kartupeļu, ir saprātīgi pārbaudīt visus krājumus.

Ko darīt, lai pārtika netiktu velti izšķērdēta

Vispirms kartupeļus nevajadzētu steigšus nest uz siltu telpu un atstāt aizvērtā maisā. Labāk tos sašķirot, izņemt acīmredzami bojātos, bet pārējos uzglabāt vēsā, tumšā, sausā un no sala pasargātā vietā. Mitrums un slikta gaisa cirkulācija pēc atkušanas tikai paātrina bojāšanos.

Stingrākus, neapzaļojušus un normāli smaržojošus kartupeļus vērts izlietot ātrāk, nevis atkal likt uzglabāšanā uz vairākām nedēļām. Tie labāk noderēs zupai, sautējumam vai biezenim, kur tekstūras izmaiņas nebūs tik izteiktas. Pirms gatavošanas tos vajadzētu nomizot, pārgriezt un vēlreiz apskatīt no iekšpuses.

Cilvēkiem ir žēl izmest pārtiku, un tas pats par sevi ir labs ieradums – tas māca pārdomāti pirkt un uzglabāt. Tomēr dažkārt lielākā pārtikas taupīšana sākas nevis ar mēģinājumu izglābt katru kartupeli, bet gan ar pareizu uzglabāšanu: nevis uz balkona sala laikā, ne saules apspīdētā vietā un ne hermētiskā, mitrā maisā. Kartupelim patīk vēsums, bet ne sasalšana.

Apsalis kartupelis nav automātiska biļete uz atkritumu tvertni, taču tas arī nav produkts, kas jāizmanto tikai tāpēc, ka žēl to izmest. Ja tas ir stingrs, neapzaļojis, bez asniem, pelējuma, sliktas smaržas un rūgtuma, to vēl var drīzumā izlietot. Bet, ja virtuvē sevi ilgi jāpārliecina, ka „varbūt nekas traks“, parasti atbilde jau ir skaidra: miers pēc vakariņām ir vērtīgāks par dažiem ietaupītiem kartupeļiem.