Zaļie tomāti var nogatavoties mājās: kļūda, kuras dēļ daļa ražas sapūst, vēl pirms kļūst sarkana

Septembrī dārzā bieži paveras viens un tas pats skats: lapas jau ir nogurušas, naktis kļūst aukstas, bet uz krūmiem joprojām karājas skaisti, taču zaļi tomāti. Roku neceļas tos izmest, bet atstāt laukā arī ir bail, jo pirmās nopietnākās salnas vienas nakts laikā var sabojāt visu ražu.

Labā ziņa ir tā, ka zaļie tomāti patiešām var nogatavoties mājās. Sliktā ziņa – ne visi nogatavosies. Un tieši šeit daudzi pieļauj kļūdu: atnes mājās visu, kas vēl palicis uz krūma, saliek kastē un pēc dažām dienām brīnās, kāpēc sarkanu tomātu vietā parādījušies mīksti, plankumaini un nepatīkami smaržojoši augļi.

Nogatavināšanai der ne visi zaļie tomāti. Ir jāzina viena vienkārša pazīme.

Nogatavosies tikai tie tomāti, kas jau ir „nobrieduši zaļi”

Tomāts var izskatīties zaļš, bet iekšpusē tas jau var būt gatavs nogatavošanai. Dārzkopji šādus augļus bieži sauc par „nobriedušiem zaļiem” tomātiem. Tie jau ir sasnieguši pilnu vai gandrīz pilnu izmēru, to miziņa kļūst gaišāka, dažkārt bāli zaļa, vairs nav tik tumša un cieta kā pavisam jaunam auglim.

Tā ir vissvarīgākā atšķirība. Ja tomāts vēl ir mazs, tumši zaļš, ciets un acīmredzami nav paspējis izaugt, mājās tas visbiežāk nenogatavosies, bet sāks bojāties. Šādu tomātu var izmantot tikai tur, kur der zaļie tomāti, piemēram, konservēšanai, bet cerēt uz skaistu sarkanu krāsu nav vērts.

Vienkāršs un uzticams orientieris: auglim vajadzētu būt vismaz trim ceturtdaļām no tā galīgā izmēra. Ja tomāts izskatās gandrīz tāds, kādam tam vajadzētu būt, tikai vēl nav kļuvis sarkans, tam ir izredzes. Ja tas vēl ir acīmredzami „bērnišķīgs”, kastē brīnuma, visticamāk, nebūs.

Vispirms atlasiet, tikai pēc tam lieciet kastē

Atnesot tomātus mājās, nevajadzētu tos uzreiz sabērt vienā kaudzē. Vispirms mierīgi apskatiet katru augli. Nogatavināšanai lieciet tikai veselus, spīdīgus, nesaplaisājušus tomātus bez mīkstām vietām, brūniem plankumiem vai pelējuma pazīmēm.

Ja tomāts jau ir ieplaisājis, sasists vai sācis kļūt mīksts, tas var sabojāt arī blakus esošos augļus. Šādus tomātus labāk izlietot vispirms vai novietot atsevišķi. Viens bojāts tomāts kastē dažkārt nodara lielāku kaitējumu nekā visa vēsā nakts dārzā.

Tomātus var uzmanīgi notīrīt, ja uz tiem ir zeme. Ja tos mazgājat, ir ļoti svarīgi ļaut tiem pilnībā nožūt. Mitrs tomāts slēgtā kastē ir gandrīz kā uzaicinājums pelējumam. Tāpēc pirms uzglabāšanas augļiem jābūt sausiem.

Ražu vislabāk novākt pirms salnām. Pat ja tomāts pēc salnas vēl izskatās gluži labi, tā audi jau var būt bojāti, un šāds auglis sabojājas daudz ātrāk.

Tomātiem nevajag sauli – tiem vajag piemērotu temperatūru

Daudzi domā, ka zaļie tomāti noteikti jāliek uz palodzes, lai tos „noķertu” saule. Patiesībā gaisma nav galvenais. Tomāti nogatavojas nevis tāpēc, ka uz tiem spīd saule, bet tāpēc, ka auglī notiek dabiski nogatavošanās procesi.

Daudz svarīgāka ir temperatūra. Ja telpā ir aptuveni 18–21 grāds siltuma, tomāti parasti nogatavojas apmēram divu nedēļu laikā. Ja temperatūra ir vēsāka, ap 13 grādiem, process ilgst ilgāk – trīs vai četras nedēļas.

Tomēr pārāk aukstā vietā tos nevajadzētu turēt. Temperatūrā, kas zemāka par 10 grādiem, tomātu garša var pasliktināties. Tāpēc ledusskapis vai ļoti vēss pagrabs nav labākā vieta, ja vēlaties ne tikai sarkanu krāsu, bet arī pieņemamu garšu.

Ir arī kāds triks: daļu tomātu var turēt siltākā vietā, lai tie nogatavotos ātrāk, bet daļu – nedaudz vēsāk, lai visa raža nekļūtu sarkana vienlaikus. Tā nevajadzēs dažu dienu laikā apēst vai pārstrādāt visu kasti.

Nelieciet tos kaudzē

Vēl viena bieža kļūda – tomāti tiek salikti cits uz cita, kā kartupeļi vai āboli. Šādi tos uzglabājot, tie ātrāk saspiežas, slikti vēdinās un vieglāk sāk pūt.

Vislabāk tomātus salikt kastē vienā kārtā. Ideāli, ja tie nesaskaras cits ar citu. Ja vietas ir maz, katru tomātu var ietīt avīzē vai papīrā. Tādējādi viena augļa bojāšanās lēnāk izplatās uz pārējiem, bet mitrums sadalās vienmērīgāk.

Tomēr arī pēc ietīšanas papīrā nevajadzētu aizmirst par pārbaudi. Ik pēc dažām dienām ir vērts atvērt kasti un apskatīt, kas notiek. Nogatavojušos tomātus izņemiet, bet mīkstus vai sākušus bojāties augļus nekavējoties aizvāciet.

Viens banāns vai ābols var paātrināt nogatavošanos

Ja vēlaties, lai tomāti ātrāk kļūtu sarkani, kastē var ielikt gatavu ābolu, banānu vai jau nogatavojušos tomātu. Šie augļi izdala etilēnu – dabisku gāzi, kas veicina nogatavošanos.

Tas ir vienkāršs, bet efektīvs paņēmiens. Tikai svarīgi nepārspīlēt. Ja kastē ieliksiet banānu un uz nedēļu par to aizmirsīsiet, process var pavērsties nevēlamā virzienā: augļi sāks nogatavoties pārāk ātri, uzkrāsies mitrums un parādīsies mīkstas vietas.

Tāpēc šī metode vislabāk darbojas tad, ja tomātus regulāri pārbaudāt. Pamanījāt, ka daļa jau sāk sārtoties – izņemiet nogatavojušos, bet pārējiem ļaujiet turpināt procesu.

Mitrums var visu sabojāt

Nogatavinot tomātus mājās, ir jāievēro līdzsvars. Ja gaiss ir pārāk sauss, augļi var sākt krokoties un izžūt. Ja tas ir pārāk mitrs, tie kļūst jutīgāki pret pelējumu un puvi.

Tāpēc neturiet tomātus cieši noslēgtos plastmasas maisos. Kaste, papīrs, vēdināma vieta un regulāra pārbaude ir daudz labāka izvēle.

Ja pamanāt, ka tomāts kļuvis ļoti mīksts, sācis tecēt vai izdalīt nepatīkamu smaku, labāk to vairs nemēģināt glābt. Ja mīksta ir tikai neliela vieta, bet pārējais auglis izskatās un smaržo normāli, mīksto daļu var nogriezt un atlikušo izlietot. Tomēr ar pelējumu labāk neriskēt.

Kas jāatceras

Zaļie tomāti mājās nogatavojas, bet tikai tad, ja tie jau uz krūma bija pietiekami nobrieduši. Izvēlieties pilna vai gandrīz pilna izmēra veselus augļus, turiet tos sausus, nelieciet kaudzē un neuzglabājiet pārāk aukstā vietā.

Bet, ja vēlaties procesu paātrināt, nolieciet blakus ābolu, banānu vai nogatavojušos tomātu. Šāds neliels triks var izglābt ne vienu vien septembra ražas kasti.