Pupiņas joprojām cietas pēc stundas? Viena garšviela palīdz tās izvārīt mīkstākas un vieglāk sagremojamas

Pupiņas ir viens no tiem produktiem, kas šķiet vienkārši tikai tik ilgi, kamēr nesākat tās vārīt. Izmērcējāt, uzkarsējāt, gaidāt pusstundu, stundu, pusotru – bet tās joprojām ir cietas. Vēl sliktāk, ja no ārpuses pupiņas jau sāk plaisāt, bet vidus paliek nepatīkami stingrs. Tad sātīga sautējuma vai zupas vietā sanāk pacietības pārbaudījums.

Ir arī cita pupiņu problēma, kuras dēļ daudzi no tām izvairās: vēdera pūšanās un smaguma sajūta. Pupiņas ir uzturvielām bagātas, satur olbaltumvielas, šķiedrvielas un ilgi sniedz sāta sajūtu, tomēr ne katrs organisms tās viegli pieņem. Tieši tāpēc saimnieces jau izsenis pupiņām pievieno vienu vienkāršu garšvielu – ķimenes.

Ķimenes nepārvērtīs pupiņas par brīnumainu ātri pagatavojamu produktu, ja tās ir vecas, nemērcētas vai tiek vārītas nepareizi. Tomēr tās var palīdzēt ēdienam kļūt maigākas garšas, aromātiskākam un vieglāk sagremojamam. Savukārt kopā ar pareizu mērcēšanu un vārīšanu pupiņas kļūst mīkstas daudz ātrāk.

Kāpēc pupiņas vārās tik ilgi

Pupiņas ilgi vārās to blīvās struktūras dēļ. Sausam pākšaugam no jauna jāuzsūc ūdens, jāuzbriest, un tikai tad tas var pienācīgi kļūt mīksts. Ja pupiņas ir vecas vai nav mērcētas, vārīšana var aizņemt daudz ilgāku laiku, nekā norādīts uz iepakojuma.

Ļoti svarīgi ir arī tas, kādā ūdenī tās tiek vārītas. Ciets ūdens var paildzināt vārīšanas laiku. Tāpat kļūda ir vārīt pupiņas uz pārāk lielas uguns. Tad tās stipri dauzās cita pret citu, sāk plīst, bet vidus ne vienmēr paspēj vienmērīgi kļūt mīksts.

Vēl viena kļūda – steigties pievienot sāli pašā sākumā. Sāls nav lielākais ienaidnieks, bet, ja pupiņas tāpat grūti kļūst mīkstas, visdrošāk to pievienot vārīšanas beigās, kad pupiņas jau ir gandrīz vēlamajā konsistencē.

Tāpēc vislabākais rezultāts tiek iegūts nevis no vienas „brīnumainas“ piedevas, bet no vairāku lietu kopuma: mērcēšanas, svaiga ūdens, vidējas uguns un piemērotas garšvielas.

Ko dara ķimenes

Ķimenes ar pupiņām sader ne nejauši. Tās jau izsenis tiek izmantotas ēdienos, kas kuņģim var būt smagāki – ar kāpostiem, pākšaugiem, treknāku gaļu vai maizi. To aromāts palīdz līdzsvarot smagnējāku garšu, un pats ēdiens kļūst patīkamāks.

Pupiņas satur sarežģītus ogļhidrātus, kurus cilvēka organismam ne vienmēr ir viegli sadalīt. Daļa no tiem nonāk zarnās un tur sāk rūgt, tāpēc rodas gāzes un vēdera pūšanās. Tādēļ daži cilvēki pēc pupiņu ēšanas jūtas tā, it kā būtu apēduši akmeni.

Ķimenes šādu efektu pilnībā nenovērsīs, bet var palīdzēt ēdienam kļūt vieglāk panesamam. Turklāt tās piešķir maigu, pazīstamu aromātu, kas ļoti labi piestāv pupiņu zupai, sautējumam vai piedevai.

Svarīgākais ir nepārspīlēt. Ķimenēm ir izteikta garša, tāpēc pārāk liels to daudzums var nomākt pašu pupiņu garšu.

Kā vārīt pupiņas, lai tās ātrāk kļūtu mīkstas

Vislabāk pupiņas izmērcēt jau iepriekšējā vakarā. Ieberiet tās bļodā, aplejiet ar aukstu ūdeni tā, lai ūdens būtu vairākas reizes vairāk nekā pupiņu, un atstājiet vismaz uz 8 stundām. Pa nakti tās uzbriedīs, tāpēc vārīsies ātrāk un vienmērīgāk.

No rīta mērcēšanas ūdeni nolejiet. To nevajadzētu izmantot vārīšanai, jo tajā nonāk daļa vielu, kuru dēļ pupiņas var vairāk izraisīt vēdera pūšanos. Pupiņas noskalojiet un aplejiet ar svaigu ūdeni.

Kad katls sāk uzkarst, pievienojiet ķimenes. Aptuveni pusam kilogramam sausu pupiņu pietiek ar vienu tējkaroti. Var izmantot veselas ķimenes vai nedaudz tās saberzt starp pirkstiem, lai aromāts labāk atklātos.

Vāriet uz vidējas uguns. Ūdenim ir mierīgi jāburbuļo, nevis jātrako kā vētrai. Pārāk liela karstuma ietekmē bieži vien tikai sadalās pupiņu ārējā daļa, bet tas nepalīdz tām skaisti izvārīties.

Kad pupiņas jau gandrīz ir mīkstas, var pievienot sāli. Ja vēlaties piesātinātāku aromātu, vārīšanas beigās var iemest lauru lapu. Bet, ja pupiņas izmantosiet salātiem vai piedevai, jau gandrīz gatavam ēdienam var pievienot šļakatu ābolu etiķa – tas piešķirs vieglu skābumu un atdzīvinās garšu.

Kāpēc ar etiķi nevajadzētu steigties

Etiķis pupiņām var piešķirt ļoti labu garšu, taču tas jāpievieno tikai beigās. Skābas sastāvdaļas var traucēt pākšaugiem ātri kļūt mīkstiem, tāpēc, ja etiķi pievienosiet pašā sākumā, vārīšanas laiks var tikai paildzināties.

Tas pats attiecas arī uz tomātiem. Ja vārāt pupiņu sautējumu ar tomātu mērci, vislabāk vispirms pupiņas gandrīz pilnībā izvārīt atsevišķi un tikai pēc tam sajaukt ar skābākām sastāvdaļām.

Tādējādi pupiņas būs mīkstas, bet neizšķīdušas, savukārt ēdienam būs gan laba tekstūra, gan izteiktāka garša.

Ja pupiņas jau ir vecas un arī pēc mērcēšanas grūti kļūst mīkstas, ķimenes vienas pašas problēmu neatrisinās. Šādā gadījumā tās var nākties vārīt ilgāk vai nākamreiz izvēlēties svaigāku iepakojumu. Pākšaugi, kas ilgi stāvējuši skapītī, bieži vien vārās daudz sliktāk.

Vienkāršs noteikums, ko vērts atcerēties

Ja vēlaties, lai pupiņas izvārītos ātrāk un būtu kuņģim patīkamākas, sāciet nevis ar lielāku uguni, bet ar pareizu sagatavošanu. Izmērcējiet tās iepriekšējā vakarā, vāriet svaigā ūdenī, pievienojiet tējkaroti ķimeņu, bet sāli atstājiet beigām.

Šāda metode neprasa nekādas dārgas piedevas vai sarežģītu tehniku. Tikai nedaudz plānošanas un vienu garšvielu, kas bieži vien jau atrodas virtuves skapītī.

Tad pupiņas kļūst ne tikai mīkstākas, bet arī garšīgākas – ar maigu ķimeņu aromātu, kas īpaši labi sader ar zupām, sautējumiem un mājās gatavotām piedevām.

Dažreiz virtuvē visu maina nevis jauna recepte, bet neliels ieradums. Viena tējkarote ķimeņu un mērcēšana pa nakti var būt atšķirība starp cietām, grūti ēdamām pupiņām un normālu, sātīgu ēdienu, ko gribas gatavot vēlreiz.