Lietuvas reģionos briest dīvains paradokss: tūkstošiem cilvēku nav darba, bet drīzumā var vairs nebūt, kam strādāt

Kādā Lietuvas mazpilsētā cilvēks var mēnešiem ilgi meklēt darbu par algu, no kuras varētu normāli dzīvot. Tajā pašā laikā uzņēmums, kas atrodas dažus kilometrus tālāk, sūdzas, ka nevar atrast darbiniekus. Pēc dažiem gadiem problēma var apgriezties vēl dīvaināk – darba vietas paliks, taču cilvēku, kuri varētu un gribētu tās ieņemt, būs arvien mazāk. Tieši šāds pretrunīgs attēls pašlaik iezīmējas daļā Lietuvas reģionu.

Starptautiskā Valūtas fonda eksperti, vērtējot Lietuvas ekonomiku un darba tirgu, pievērsa uzmanību vienai problēmai, kas lielpilsētu iedzīvotājam var nebūt tik viegli pamanāma, – atšķirībai starp Viļņu, Kauņu vai Klaipēdu un mazākām pilsētām un rajoniem. Reģionos cilvēkam ir krietni grūtāk atrast labi apmaksātu, kvalifikācijai atbilstošu darbu, taču vienlaikus daļa vietējo uzņēmumu jau saskaras ar arvien mazāku potenciālo darbinieku izvēli.

Vienlaikus sakrituši vairāki iemesli. Jaunāki cilvēki dodas mācīties un strādāt uz lielpilsētām, iedzīvotāju vidējais vecums reģionos pieaug, investīciju un lielo darba devēju ir mazāk, bet pārkvalificēties vai veikt karjeras lēcienu ne visur ir tik vienkārši. Rezultāts – apdzīvotai vietai var būt gan diezgan augsts bezdarbs, gan darba devēji, kuri tik un tā nevar atrast piemērotus cilvēkus.

Tā nav tikai teorētiska nākotnes problēma. 2026. gada septembra sākuma skaitļi liecina, ka dažās pašvaldībās situācija jau tagad ir ievērojami sliktāka nekā vidēji valstī.

Vienviet bezdarbs pārsniedz 11 procentus, lai gan vidēji valstī tas ir 8 procenti

1. septembrī visaugstākais reģistrētais bezdarbs bija Kalvarijas pašvaldībā – 11,2 procenti. Ignalinas rajonā tas sasniedza 10,8 procentus, Zarasu rajonā – 10,6 procentus, Anīkšču rajonā – 10,3 procentus, bet Kazlu Rūdā – 9,9 procentus. Tikmēr vidēji visā Lietuvā tas bija 8 procenti.

Tikai aplūkojot šos skaitļus, varētu domāt, ka problēma ir ļoti vienkārša – trūkst darba vietu. Taču realitāte ir sarežģītāka. Nodarbinātības dienests norāda, ka reģionos ir mazāka uzņēmējdarbības aktivitāte, mazāk lielo darba devēju, vājāka jauno investīciju koncentrācija un šaurāka profesionālās izaugsmes izvēle. Taču vienlaikus notiek arī demogrāfisks process: jaunieši aizbrauc, bet palikusī sabiedrība noveco.

Vecāki cilvēki ne vienmēr var vai vēlas strādāt fiziski smagu, nekvalificētu darbu. Tikmēr jauns cilvēks, kurš pabeidzis skolu mazākā pilsētā, bieži aizbrauc studēt uz Viļņu, Kauņu vai Klaipēdu un pēc studijām vairs neatgriežas. Ne tāpēc, ka viņam noteikti nepatiktu dzimtā pilsēta, bet tāpēc, ka lielpilsētā vienlaikus atrod vairāk darba piedāvājumu, karjeras iespēju un savai profesionālajai kvalifikācijai atbilstošu amatu.

Tā izveidojas noslēgts loks. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, uzņēmumiem kļūst grūtāk atrast darbiniekus un klientus. Mazāk uzņēmējdarbības nozīmē mazāk labi apmaksātu darba vietu. Savukārt mazāk pievilcīgu darba vietu mudina vēl vairāk jauniešu aizbraukt.

Tāpēc problēma nav tikai “cilvēki negrib strādāt” vai “reģionos nav darba”. Abas šādas frāzes situāciju pārlieku vienkāršo.

Ar algu vien nepietiek – cilvēkam ir jāredz, kas būs pēc pieciem gadiem

Pēc Nodarbinātības dienesta vērtējuma, reģiona pievilcība ir atkarīga ne tikai no tā, vai cilvēkam ir profesija. Daudz svarīgāk ir tas, vai viņam ir, kur šo profesiju izmantot.

Piemēram, cilvēks var iegūt labu tehnisko, inženiertehnisko vai digitālo kvalifikāciju, taču, ja viņa dzīvesvietas pašvaldībā ir tikai daži šāda profila darba devēji, izvēle paliek ļoti ierobežota. Lielpilsētā, zaudējot vienu darbu, var meklēt desmitiem līdzīgu uzņēmumu. Mazākā pilsētā viena liela darba devēja slēgšana var mainīt visas ģimenes plānus.

Tāpēc Sociālās aizsardzības un darba ministrija reģionu problēmu saista ne tikai ar lielāku cilvēku skaitu darba tirgū. Tiek uzsvērtas kvalitatīvas un lielāku pievienoto vērtību radošas darba vietas, investīciju piesaiste un vietējās uzņēmējdarbības stiprināšana.

Te ir svarīga detaļa arī cilvēkam, kurš šodien dzīvo reģionā un apsver, vai vajadzētu aizbraukt. Iespēju ir vairāk nekā tikai darba sludinājumu aplūkošana. Valstī darbojas 19 reģionālie karjeras centri “Karjeras”, kuros konsultē par profesijas izvēli, mācībām un pārkvalificēšanos, palīdz novērtēt esošās prasmes un iespējamos darbības virzienus.

Tāpat tiek piedāvātas profesionālās izglītības, māceklības, neformālās izglītības un augstākas pievienotās vērtības kompetenču programmas. Tas ir īpaši aktuāli cilvēkam, kurš daudzus gadus strādājis vienā jomā un tagad redz, ka pieprasījums pēc tās vietējā tirgū samazinās.

Praktiski šādā gadījumā nevajadzētu sākt ar jautājumu “kādi darbi šodien ir pieejami manā pilsētiņā?”. Noderīgāks jautājums ir – kādas profesijas manā reģionā būs vajadzīgas pēc diviem vai trim gadiem un kas man jāiemācās, lai varētu uz tām pretendēt?

Dažkārt pārkvalificēšanās ne vienmēr nozīmē universitāti vai vairākus studiju gadus. Var pietikt ar konkrētu kvalifikāciju, māceklību vai digitālajām prasmēm, kas ļauj pāriet uz citu amatu tajā pašā uzņēmumā.

Jonišķi parādīja, ka situāciju var būtiski mainīt

Viens no interesantākajiem piemēriem sniegtajā vērtējumā ir Jonišķu rajons. Vēl pirms septiņiem gadiem vidējais gada reģistrētais bezdarbs šeit bija gandrīz 12 procenti, bet pandēmijas laikā tas bija pieaudzis līdz aptuveni 15 procentiem.

2026. gada 1. jūlijā tas bija tikai 5,2 procenti.

Tās nav nelielas statistiskas svārstības. Dažu gadu laikā situācija bija ļoti būtiski mainījusies.

Viens no veiksmīgajiem risinājumiem bija darba tirgus dienas seniūnijās. Tā vietā, lai darbotos pēc modeļa “lai cilvēks pats meklē, pie kā vērsties”, vienuviet tika sapulcināti iedzīvotāji, darba devēji, Nodarbinātības dienests, pašvaldība un citas iestādes. Cilvēkam ne tikai parādīja brīvo darba vietu sarakstu, bet arī individuāli meklēja, kāds risinājums viņam būtu piemērots.

Mainījās arī pats Jonišķu darba tirgus. Iepriekš lielāko darba piedāvājumu daļu veidoja lauksaimniecības uzņēmumi. Tagad gandrīz 30 procenti brīvo darba vietu ir apstrādes rūpniecībā. Lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai tiek aptuveni 21 procents, tirdzniecībai – gandrīz 13 procenti. Pieaug arī pieprasījums pēc veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu darbiniekiem.

Tas ir ļoti svarīgs signāls arī citiem reģioniem. Vietējam darba tirgum nav mūžīgi jāpaliek tādam pašam. Ja parādās investīcijas, ražošana, pakalpojumi vai citi uzņēmumi, mainās arī profesijas, kas šajā pilsētā ir vajadzīgas.

Jonišķos darbinieku mobilitāti veicina arī bezmaksas sabiedriskais transports. Cilvēkam nav jāgaida, kamēr piemērota darba vieta parādīsies divu kilometru attālumā no mājām – viņš var piedalīties konkursos arī apkārtējās pilsētās.

Vēl viena interesanta detaļa: 2025. gadā Jonišķu rajonā atgriezās 193 Lietuvas pilsoņi, bet aizbrauca 75. Tas ir labs atgādinājums, ka emigrācija no mazākām pilsētām nav neatgriezenisks process. Ja parādās darbs, satiksme un normāli dzīves apstākļi, daļa cilvēku var izvēlēties atgriezties.

Ko šī situācija nozīmē cilvēkam, kurš šodien dzīvo mazākā pilsētā?

Pirmkārt, nav vērts savas iespējas vērtēt tikai pēc tuvākā darba sludinājumu portāla.

Ja vēlamā darba savā pilsētā nav, ir vērts apskatīties arī apkārtējās pašvaldībās. Dažkārt 20–30 kilometru rādiusā darba tirgus ir pilnīgi citāds. Ja ir sabiedriskais transports vai darba devēja organizēta darbinieku nogādāšana, attālums kļūst par mazāku šķērsli.

Otrkārt, ir vērts noskaidrot pārkvalificēšanās iespējas, vēl nezaudējot pašreizējo darbu. Jaunu virzienu izvēlēties ir daudz vieglāk tad, kad cilvēkam vēl ir ienākumi, nekā tad, kad viņš zaudē darbu un viņam pēc iespējas ātrāk jāpieņem pirmais piedāvājums, kas gadās.

Treškārt, vecākam cilvēkam nevajadzētu automātiski uzskatīt, ka darba tirgus jau ir slēgts. Ministrija kā vienu no svarīgākajiem virzieniem izceļ gados vecāku cilvēku profesionālo un digitālo prasmju atjaunošanu, nepilna darba laika un attālinātā darba iespējas. Tas ir īpaši aktuāli cilvēkam, kuram smags fizisks darbs vairs nav piemērots, taču viņam ir liela pieredze.

Un, ceturtkārt, dzīvojot reģionā, ir ļoti nopietni jāizvērtē attālinātā darba iespēja. Ne katra profesija tam ir piemērota, taču tur, kur darbu var veikt ar datoru, cilvēka dzīvesvieta vairs nav tik liels šķērslis kā iepriekš. Tā ir viena no retajām iespējām reģionam iegūt lielpilsētas algu, nezaudējot iedzīvotāju.

Lielākā problēma var parādīties nevis šodien, bet pēc vairākiem gadu desmitiem

Šodien ir viegli raudzīties tikai uz bezdarba procentu. Ja pašvaldībā tas sasniedz 10 vai 11 procentus, šķiet, ka lielākā problēma ir bez darba esošo cilvēku skaits.

Taču ilgtermiņa risks var būt pavisam cits.

Ja jaunieši turpinās aizbraukt, iedzīvotāji novecos, bet jaunu investīciju būs pārāk maz, dažos reģionos ilgtermiņā var izveidoties situācija, kad darbs būs, taču vairs nebūs pietiekami daudz piemērotu cilvēku, kas to paveiktu. Tā vairs nav tikai uzņēmumu problēma. Samazinoties strādājošo skaitam, kļūst grūtāk uzturēt vietējos pakalpojumus, skolas, veikalus, sabiedrisko transportu un citu infrastruktūru.

Tāpēc SVF izvirzītais reģionu atšķirību jautājums nav tikai strīds par algām Viļņā un provincē. Tas ir jautājums par to, kurā Lietuvas daļā pēc desmit vai divdesmit gadiem vēl būs pietiekami daudz cilvēku, kuri tur strādās, veidos uzņēmumus un audzinās ģimenes.

Jonišķu piemērs rāda, ka procesu var mainīt. Dažu gadu laikā bezdarbu var būtiski samazināt, darba tirgu – dažādot, bet daļu aizbraukušo cilvēku pat atgūt. Taču ar to vien nepietiek, ka cilvēkam iemāca jaunu profesiju. Ir jābūt arī vietai, kur šo profesiju izmantot.

Tieši šeit slēpjas viss Lietuvas reģionu paradokss: vienās pašvaldībās šodien darbu meklē daudzi cilvēki, bet, ja nekas nemainīsies, pēc vairākiem gadu desmitiem lielākā problēma vairs var nebūt “kur atrast darbu?”, bet gan “kur atrast cilvēku, kurš tajā strādātu?”