Bērns izvairās rakstīt mājasdarbus: vairākas pazīmes jau sākumskolas klasēs var liecināt par dis­grafiju

Vakarā uz galda atrodas burtnīca, zīmulis un nepabeigts uzdevums. Bērns grozās, lūdz padzerties, pēkšņi atceras, ka jāatrod cita dzēšgumija, bet pēc dažām rindiņām pasaka, ka viņam sāp roka. No malas to ir viegli uztvert kā nevēlēšanos mācīties vai mēģinājumu izvairīties no mājasdarbiem, īpaši tad, ja tajā pašā vakarā viņš bez grūtībām var ilgi likt konstruktoru vai spēlēt spēli.

Tomēr dažkārt bērns nebēg no paša uzdevuma. Viņš bēg no sajūtas, ka roka netiek līdzi domai, burti visu laiku iznāk „ne tādi”, bet katra skolotājas piezīme burtnīcā atgādina par neveiksmi. Viens no iemesliem var būt disgrafija – rakstīšanas grūtības, ko ir vērts pamanīt pēc iespējas agrāk, taču nevajadzētu steigties par disgrafiju saukt katru šķībi uzrakstītu pirmklasnieka teikumu.

Sākumskolas klasēs rakstīšana vēl tikai veidojas, tāpēc nevienādi burti vai lēns temps paši par sevi nenozīmē traucējumus. Tomēr, ja grūtības atkārtojas, bērns to dēļ nogurst un sāk izvairīties no aktivitātēm, svarīgi ir nevis izdarīt lielāku spiedienu, bet noskaidrot, kas īsti notiek. Dažkārt viens mainīts skatījums mājās palīdz vairāk nekā vēl viens pārrakstīts vingrinājums.

Ne katra nevēlēšanās rakstīt ir slinkums

Disgrafija ir saistīta ar grūtībām apgūt rakstīšanu: burtu veidošanu, to izvietojumu, rakstīšanas plūdumu un dažkārt arī pareizu vārdu pierakstīšanu. Bērns var lieliski saprast stāstījumu, daudz ko pastāstīt mutiski un viņam var būt labas idejas, taču viņš nespēj tās pierakstīt tā, kā vēlētos. Tāpēc tikai atzīme par diktātu vai kārtīga burtnīca neparāda visas viņa spējas.

Viena no izteiktākajām pazīmēm ir nesamērīgi lielas pūles, veicot vienkāršu rakstīšanas uzdevumu. Bērns ilgi labo katru burtu, ļoti stipri spiež zīmuli, ātri nogurst, un viņš var sūdzēties par sāpēm vai saspringumu rokā. Viņam var būt grūti noturēt rakstīšanu uz līnijas, ievērot atstarpes starp vārdiem un vienādu burtu izmēru, lai gan citās aktivitātēs viņš šķiet uzmanīgs un atjautīgs.

Vērts pievērst uzmanību arī tad, ja burti tiek pastāvīgi jaukti, izlaisti, mainīta to secība, bet viens un tas pats vārds vienā teikumā tiek uzrakstīts vairākos atšķirīgos veidos. Svarīga ir nevis viena nejauša neprecizitāte, bet atkārtojošs kopskats laika gaitā. Ja bērns jau ir mācījies likumu, var to izskaidrot mutiski, bet rakstot atkal it kā „pazaudē”, problēma var nebūt motivācijas trūkums.

Vēl viena pazīme bieži redzama nevis burtnīcā, bet bērna reakcijā. Viņš sāk dusmoties, tiklīdz izdzird vārdus „jāuzraksta”, atliek uzdevumu, raud, salīdzina sevi ar klasesbiedriem vai apgalvo, ka ir muļķīgs. Šādas frāzes ir sāpīgas, jo ilgtermiņā rakstīšanas grūtības var skart ne tikai mācības, bet arī pašapziņu.

Kāpēc mājasdarbi kļūst par vakara cīņu

Pieaugušo kaitina nevis viena lēni uzrakstīta rinda, bet viss vakars, kas izslīd no rokām. Vecāki atgriežas no darba, jāpagatavo vakariņas, jāparūpējas par jaunāko bērnu, bet mājasdarbi ieilgst līdz gulētiešanai. Tad ir viegli pateikt: „Koncentrējies” vai „Tas taču ir ļoti vienkārši”, lai gan bērnam vienkāršs uzdevums var nozīmēt vairākus desmitus saspringtu minūšu.

Bērns dusmojas ne tikai burtu dēļ. Viņš dusmojas, jo redz, ka klasesbiedrs uzdevumu pabeidz ātri, bet viņam pašam jādzēš, jāpārraksta un vēl jāuzklausa aizrādījumi par nekārtību. Jo lielāks spiediens, jo vairāk saspringst roka un galva, un rakstīšana bieži kļūst vēl sliktāka. Tā veidojas noslēgts loks: ir grūti rakstīt, tāpēc bērns izvairās, bet pieaugušie izvairīšanos uztver kā nevēlēšanos censties.

Arī senioriem, kuri pēc stundām pieskata mazbērnus, dažkārt ir grūti saprast, kāpēc bērns nevar vienkārši vairākas reizes pārrakstīt glītāk. Tomēr pārrakstīšana ne vienmēr attīsta to, kas sagādā grūtības, un nogurumu var tikai palielināt. Ģimenei ir lietderīgi nošķirt divas lietas: mācīt censties patiešām ir nepieciešams, taču centieniem nevajadzētu pārvērsties ikdienas sodā par grūtībām, ko bērns pats nav izvēlējies.

Īpaši svarīgi ir vērot, vai grūtības izpaužas tieši rakstot ar roku vai arī skar citas jomas. Dažkārt bērnam traucē redzes, dzirdes, uzmanības, valodas attīstības vai sīkās motorikas grūtības, nogurums, trauksme vai vienkārši vēl nenostiprinātas prasmes. Tāpēc spriest un piekārt birku, balstoties tikai uz mājās redzamo burtnīcu, būtu netaisnīgi.

Bērns izvairās rakstīt mājasdarbus: vairākas pazīmes jau sākumskolas klasēs var liecināt par disgrafijuAttēls: Pexels / Katerina Holmes

Palīdzība sākas nevis ar pārmetumu

Ja satraukums atkārtojas, pirmais mierīgais solis ir aprunāties ar skolotāju. Skolotājs redz, kā bērnam veicas klasē, vai grūtības izpaužas, pārrakstot no tāfeles, diktātos, patstāvīgi veidojot tekstu, vai arī viņš netiek līdzi pārējiem. Šāda saruna palīdz apkopot kopainu, nevis balstīties tikai uz saspringtu vakaru mājās.

Vēlāk var vērsties pie skolas izglītības atbalsta speciālistiem vai ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā ieteiks, kur meklēt turpmāku izvērtējumu. Speciālistu uzdevums nav piekārt bērnam neērtu birku. Viņi var palīdzēt saprast, kāda veida grūtības dominē un kāds atbalsts būtu nozīmīgs konkrētajam bērnam.

Mājasdarbu laikā bieži palīdz īsāki, skaidri darba posmi ar atpūtu, nevis ilga sēdēšana līdz asarām. Bērnam ir noderīgi dot laiku, parūpēties par ērtu sēdēšanas pozu un rakstāmpiederumu, bet piezīmi par šķību burtu aizstāt ar konkrētu novērojumu par to, kas jau ir izdevies. Ja uzdevums prasa daudz rakstīšanas, vērts ar skolotāju pārrunāt, vai daļu atbildes bērns var sniegt citā veidā, ja mērķis ir pārbaudīt zināšanas, nevis glītrakstīšanu.

Sīkās motorikas aktivitātes var būt patīkamas, taču tām nevajadzētu kļūt par vēl vienu sodu pēc stundām. Veidošana, griešana, zīmēšana vai konstruēšana labāk darbojas tad, kad tā ir spēle, nevis vēstījums bērnam, ka viņš tiek „labots”. Pats svarīgākais ir, lai mājās viņš dzirdētu: grūtības nav rakstura trūkums, un lūgt palīdzību ir normāli.

Gan skolai, gan ģimenei vajadzīgs viens un tas pats – ieraudzīt bērnu

Skolotājam klasē ir sarežģīts uzdevums: palīdzēt bērnam neatpalikt, bet vienlaikus saglabāt kopējo stundas tempu. Vecāki bieži gaida ātru risinājumu, lai gan prasmju nostiprināšana prasa laiku un konsekvenci. Tāpēc vislabāk darbojas nevis pārmetumi par to, kurš nav izdarījis pietiekami, bet vienošanās par to, kādus vienu vai divus reālus risinājumus izmēģināt tuvākajā laikā.

Arī uzņēmējdarbība un tehnoloģijas piedāvā daudz līdzekļu – dažādus vingrinājumus, īpašus zīmuļus, lietotnes. Tās var atvieglot ikdienu, tomēr ar līdzekļa iegādi vien nepietiek. Ja bērns izjūt kaunu, bailes kļūdīties vai pastāvīgu spiedienu, pat labākā burtnīca problēmu neatrisinās.

Bērnam ir svarīgi piedzīvot, ka viņa zināšanas un domas ir vērtīgas arī tad, ja rokraksts neizskatās ideāls. Kad pieaugušie slavē ne tikai kārtīgu rezultātu, bet arī neatlaidību, skaidri izteiktu domu un mēģinājumu lūgt palīdzību, spriedze mazinās. Bet, kad spriedze ir mazāka, rodas vairāk vietas mācībām.

Viens vakars ar izdzēstu burtnīcu vēl nav diagnoze. Taču, ja rakstīšana bērnam pastāvīgi prasa vairāk spēka, nekā vajadzētu, un mājasdarbi ik dienu beidzas ar asarām vai konfliktu, varbūt ir vērts vairs nejautāt, kāpēc viņš negrib censties, bet gan pajautāt: kas viņam īsti traucē?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!