Bērns mežā pazudis no redzesloka? Trīs darbības, kas viņam jāprot vēl pirms došanās sēņot

Sēņošana vai ogošana bieži vien šķiet kā mierīga ģimenes nedēļas nogale: grozi automašīnā, termoss, daži pazīstami celiņi un doma, ka „te taču pavisam netālu“. Tomēr mežā pietiek ar dažām minūtēm, lai bērns aizietu pēc skaistākas ogas, pagrieztos aiz krūmiem un pēkšņi vairs nedzirdētu vecāku balsis. Šāda situācija biedē arī pieaugušo, bet bērnam tā var kļūt par īstu panikas brīdi.

Svarīgākais noteikums – nemēģināt pašam skriet meklēt ceļu

Glābēji pastāvīgi atkārto vienkāršu, bet ļoti svarīgu domu: apmaldoties mežā, visbīstamākais ir sākt haotiski staigāt. Bērnam var šķist, ka viņš tūlīt atradīs vecākus, celiņu vai automašīnu, taču baiļu dēļ viņš bieži dodas pavisam nepareizā virzienā. Jo ilgāk viņš iet, jo plašāka kļūst meklēšanas teritorija un jo grūtāk viņu atrast.

Tāpēc bērnam jau iepriekš jāiemāca trīs darbības: apstājies, apskaties apkārt, sauc. Apstāties vajag uzreiz, tiklīdz pieaugušie ir pazuduši no redzesloka vai vairs nav skaidrs, kurp doties. Apkārt jāskatās mierīgi, neizkustoties no vietas: varbūt redzama koša jaka, pazīstams koks, celiņš vai klajums. Pēc tam skaļi, skaidri un ne tikai vienu reizi jāsauc. Balss mežā bieži dzirdama labāk nekā soļi, tāpēc tieši tā var palīdzēt pieaugušajiem ātrāk saprast, kur atrodas bērns.

Kāpēc bērni bieži klusē, kad vajadzētu saukt

Pieaugušajiem šķiet pašsaprotami: ja esi apmaldījies, sauc palīgā. Taču bērniem tas ne vienmēr ir tik vienkārši. Jau kopš mazotnes viņi dzird „nekliedz“, „netrokšņo“, „netraucē citiem“, tāpēc kritiskā brīdī viņi var vienkārši sastingt un klusēt. Daži baidās, ka viņus rās, citi kautrējas saukt, bet vēl citi gaida, kad kāds viņus pamanīs.

Tāpēc šādu situāciju nevajadzētu skaidrot tikai tad, kad jau stāvat pie meža. Labāk par to aprunāties mājās, pagalmā vai lauku mājās un pat patrenēties. Bērnam jāsaprot, ka skaļi saukt palīgā mežā nav slikta uzvedība. Tā ir pareiza rīcība. Viņam var pateikt pavisam vienkārši: ja esi apmaldījies, tavs uzdevums nav meklēt mūs, bet ļaut mums tevi atrast.

Ūdens mežā – nevis vieta, kur gaidīt palīdzību

Vēl viens noteikums, ko bērnam jau iepriekš noteikti jāiekaļ: nekādā gadījumā neiet pie ūdens. Meža strauti, grāvji, dīķi vai ezeriņi var izskatīties nekaitīgi, taču vienam bērnam tie ir bīstami. Krasti bieži ir slideni, apauguši ar zāli, dūņaini, bet zem ūdens var atrasties zari, akmeņi vai dziļas bedres.

Pat ja bērns prot peldēt, izbīlis, nogurums un auksts ūdens ļoti ātri var atņemt spēkus. Tāpēc vislabākā vieta, kur gaidīt palīdzību, ir sausa, atklāta un pēc iespējas labāk redzama vieta. Ja tuvumā ir ceļš, klajums vai lielāks koks, labāk palikt tur, bet nedoties pie ūdens un nemēģināt to šķērsot.

Kas vecākiem būtu jāizdara vēl pirms došanās ceļā

Pirms braukšanas uz mežu bērnu ieteicams ietērpt košākās drēbēs. Pelēks, zaļš vai brūns apģērbs dabā saplūst ar apkārtni, bet koša jaka vai cepure var ievērojami atvieglot meklēšanu. Tāpat kabatā noder ielikt svilpi, jo bērnam ilgstoši saukt var būt grūti. Svilpes skaņa dzirdama tālāk un mazāk nogurdina.

Bērnam skaidri jāpasaka, ka, apmaldījies, viņš nedrīkst slēpties, skriet, doties nezināmu skaņu virzienā vai mēģināt „atgriezties pēc nojautas“. Viņam jāapstājas, jāapskatās apkārt, skaļi jāizsaucas un jāgaida. Šis noteikums šķiet ļoti vienkāršs, taču tieši vienkāršas lietas kritiskā brīdī darbojas vislabāk. Mežā uzvar nevis tas, kurš cenšas būt drosmīgs, bet tas, kurš zina, ko darīt pirmajās minūtēs.