“Zemes dzīlēs slēpjas apslēpta pasaule”. Šī teorija izklausās neprātīga, taču tās vēsturē ir dīvainas detaļas

Doma, ka zem mūsu kājām varētu pastāvēt ne tikai ieži, magma un Zemes kodols, bet vesela apslēpta pasaule, izklausās pēc fantāzijas romāna sākuma. Un tomēr “dobās Zemes” teorija nekur nav pazudusi. Tā joprojām atgriežas sarunās, grāmatās, dokumentālajās filmās, interneta forumos un rakstos par noslēpumainām ekspedīcijām, pazudušiem dokumentiem un pazemes tuneļiem.

Zinātne uz šo ideju raugās ļoti skaidri: Zeme nav tukša, un tās iekšējā uzbūve ir diezgan labi zināma, pateicoties seismiskajiem viļņiem, gravitācijai, magnētiskajam laukam un ģeoloģiskajiem pētījumiem. Tomēr šīs teorijas ilgmūžība ir interesanta nevis tāpēc, ka tā pierādītu apslēptu civilizāciju. Tā ir interesanta tāpēc, ka tajā savijas gandrīz viss, kas cilvēkus piesaista noslēpumiem: Arktika, Tibeta, senas leģendas, nacistiskās Vācijas ekspedīcijas, pazuduši arhīvi, pazemes bāzes un jautājums, kur beidzas fakti un kur sākas stāsts, kuram cilvēki ļoti vēlas ticēt.

Tieši tāpēc “dobā Zeme” dzīvo jau vairākus gadsimtus. Tā pastāvīgi maina formu, pielāgojas laikmetam un ikreiz izskatās it kā no jauna atklāta. Vieniem tā ir leģenda par Agartu, citiem – fantastiska literatūra, vēl citiem – noslēpumaini Arktikas objekti, bet citiem – mēģinājums meklēt nezināmo tur, kur kartes jau sen ir aizpildītas.

Viss sākās nevis ar internetu, bet senām pazemes leģendām

Stāsti par pazemes pasauli parādījās daudz agrāk nekā mūsdienu sazvērestības teorijas. Dažādu tautu mītos var atrast stāstus par valstībām zem zemes, apslēptām pilsētām, gudrām civilizācijām un vārtiem, kas ved uz citu realitāti. Viena no slavenākajām šādām leģendām ir Agarta jeb noslēpumaina pazemes zeme, kas, kā tiek apgalvots, atrodas kaut kur zem Āzijas kalniem.

Saskaņā ar šīm leģendām, Agartā dzīvo cilvēki, kuri ar savām zināšanām, garīgo attīstību un tehnoloģijām pārspēj virszemes iedzīvotājus. Izklausās pēc tīras mistikas, taču 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā šādas idejas bija ārkārtīgi populāras. Tolaik Eiropu interesēja Austrumi, Tibeta, Himalaji, okultisms un senās civilizācijas. Katrs ceļotāja stāsts no tālām zemēm varēja kļūt par jaunu pierādījumu tiem, kuri jau vēlējās ticēt.

Šeit bieži tiek pieminēts Ferdinands Oseņdovskis – ceļotājs, rakstnieks un žurnālists, kurš savā grāmatā aprakstīja stāstus, ko, kā tika apgalvots, viņš bija dzirdējis no mūkiem par apslēptu Zemes iekšējo pasauli. Līdzīgi stāsti tiek saistīti arī ar Nikolaju Rērihu, kurš ceļoja pa Himalajiem. Šo cilvēku tekstos sajaucās ceļojumu iespaidi, vietējās leģendas, politiskais haoss un laikmeta aizraušanās ar neredzamo.

Tieši šādi stāsti radīja augsni vēlākajiem vēstījumiem. Ja zem kalniem var būt apslēpta zeme, kāpēc tās vārti nevarētu atrasties Tibetā? Ja Arktika tik ilgi bija grūti sasniedzama, kāpēc tur nevarētu būt ieeja nezināmā telpā? Cilvēka iztēlei ļoti patīk vietas, kuras ir grūti pārbaudīt.

Zinātne runā par Zemes dzīlēm, bet ne par slepenu pasauli

Viens bieži minēts mūsdienu arguments ir saistīts ar seismiskajiem pētījumiem. Spēcīgas zemestrīces ļauj zinātniekiem pētīt Zemes iekšieni, jo seismiskie viļņi izplatās caur planētu un maina virzienu, ātrumu un uzvedību atkarībā no tā, cauri kādiem slāņiem tie ceļo. Tādējādi pētnieki uzzina par mantiju, kodolu, slāņu robežām un pat nelīdzenumiem dziļi zem virsmas.

Dažos stāstos šādi pētījumi tiek pasniegti tā, it kā zinātnieki būtu atklājuši milzīgus tukšumus Zemes iekšienē. Taču tā ir ļoti brīva interpretācija. Seismiskie dati var liecināt par sarežģītām struktūrām, dažāda blīvuma zonām, nelīdzenām slāņu virsmām vai materiālu izmaiņām, taču tas nav pierādījums tam, ka uz Zemes pastāv apdzīvota iekšējā pasaule.

Zinātnei Zeme nav noslēpums tādā nozīmē, kā to attēlo leģendas. Jā, tās dzīlēs joprojām ir daudz jautājumu. Jā, pētnieki vēl aizvien precizē, kā pārvietojas mantija, kā veidojās kodols, kā rodas magnētiskais lauks un kas notiek simtiem kilometru dziļumā. Taču visi šie jautājumi pieder ģeofizikai, nevis stāstiem par pazemes civilizācijām.

Un tomēr tieši zinātniskie termini leģendām bieži piešķir jaunu dzīvību. Pietiek pieminēt “seismiskos viļņus”, “660 kilometru dziļumu”, “modelēšanu ar superdatoru”, un senais stāsts sāk skanēt daudz solīdāk. Tā rodas bīstams sajaukums: patiesi zinātniski fakti tiek sajaukti ar secinājumiem, kurus šie fakti patiesībā neapstiprina.

Kāpēc Arktika kļuva par šīs teorijas centru?

Ja viena vieta vislabāk der noslēpumu stāstiem, tad tā ir Arktika. Ilgu laiku tā bija nomaļa, bīstama, grūti sasniedzama un maz izpētīta. Balts tukšums kartē vienmēr rosina iztēli. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka stāstos par dobo Zemi pastāvīgi atgriežas polārie reģioni, īpaši Franča Jozefa zemes arhipelāgs.

Šis arhipelāgs kļuva par sava veida leģendu mezglu. Par to runāja literatūrā, ekspedīciju vēsturēs un vācu militārās klātbūtnes Arktikā kontekstā. Vladimirs Obručevs savā romānā “Plutonija” veidoja stāstu par Zemes iekšējo pasauli, meklējot “ticamāku” fantastisku skaidrojumu nekā Žila Verna “Ceļojumā uz Zemes centru”. Šāda literatūra spēcīgi ietekmēja cilvēku iztēli, jo tā ietērpa fantastiku zinātnes valodā.

Vēlāk leģendai pievienojās arī vēsturiski fakti. Vāciešus Arktika patiešām interesēja, tur notika ekspedīcijas, bija stratēģiski objekti, meteoroloģiskās stacijas un militāras intereses. 1931. gada dirižabļa “Graf Zeppelin” lidojums virs Arktikas, stāsti par nofotografētajiem rajoniem, pazudušajiem materiāliem un vēlāko vācu klātbūtni salās kļuva par lielisku materiālu teorijām.

Iztēli vēl vairāk rosināja stāsti par pazemes objektiem Aleksandras zemē. Tiek pieminēti pamesti bunkuri, vācu priekšmeti, tuneļi, telpas zem klintīm un steigā pamestas ēkas. Šādi objekti paši par sevi nav neiespējami: kara laikā nomaļās vietās tika būvētas bāzes, patvertnes, noliktavas un sakaru punkti. Taču, kad šāda vieta tiek atrasta Arktikā, kur apkārt ir ledus, klusums un gandrīz nekādu cilvēka pēdu, leģenda sāk augt pati no sevis.

Nacistiskās Vācijas ēna: kāpēc šī daļa tik ļoti piesaista?

“Dobās Zemes” vēsturē bieži parādās nacistiskās Vācijas tēma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc teorija noslēpumu cienītājiem izklausās tik tumša un pievilcīga. Ir zināms, ka daļu nacistiskās ideoloģijas vides interesēja ezotērika, senie mīti, simboli un šķietami zudušas civilizācijas. Vēlākajos stāstos šī interese tika saistīta ar Tibetu, Arktiku un iespējamām ieejām Zemes dzīlēs.

Taču šeit noteikti jānošķir fakti no pieņēmumiem. Vācu militārā un stratēģiskā interese par Arktiku bija reāla. Arī slepenas vai daļēji slepenas bāzes, meteoroloģiskās stacijas, izlūkošanas ekspedīcijas un loģistikas objekti Otrā pasaules kara gados nav nekāda fantastika. Bet apgalvojums, ka tas viss bija saistīts ar ieejas meklējumiem Zemes iekšējā pasaulē, jau pieder leģendu jomai.

Kāpēc šī versija tik viegli iesakņojās? Tāpēc, ka tajā ir visas laba stāsta sastāvdaļas: noslēgts režīms, karš, pazuduši dokumenti, ledāji, bunkuri un ideoloģija, kurai pašai patika mīti. Kad vēsturē parādās tukša vieta, cilvēki to ļoti ātri aizpilda. Bet Arktikā šādu tukšu vietu bija daudz.

Kāpēc šī teorija joprojām ir dzīva?

“Dobās Zemes” teorija saglabājas nevis tāpēc, ka tā būtu pierādīta, bet tāpēc, ka tā ļoti labi darbojas kā stāsts. Tā ļauj cilvēkam iztēloties, ka pasaulē joprojām ir milzīgi noslēpumi, kurus oficiālās kartes neparāda. Tā apvieno zinātni, mistiku, ceļojumus, karu, literatūru un cilvēka seno vēlmi ticēt, ka kaut kur ir apslēptas durvis uz citu realitāti.

Šodien mēs zinām, ka Zeme nav dobja. Taču tas nenozīmē, ka tās dzīles nav interesantas. Gluži pretēji – patiesā Zemes uzbūve dažkārt ir vēl iespaidīgāka par leģendām: simtiem kilometru dziļi slāņi, milzīgs spiediens, karstums, lēni kustīgi ieži, dzelzs kodols un magnētiskais lauks, kas aizsargā planētu.

Iespējams, tāpēc šī teorija arī nelaiž vaļā cilvēku iztēli. Tā stāv uz robežas starp to, kas ir patiess, un to, ko mēs vēlētos atrast. Pazemes karaļvalstu, visticamāk, nav. Taču pašā jautājumā par to, kas slēpjas zem mūsu kājām, joprojām ir kaut kas hipnotizējošs. Un, kamēr pasaulē būs nomaļas salas, pazudušas ekspedīcijas, neatbildēti jautājumi un senas leģendas, tikmēr stāsts par “dobu Zemi” atkal un atkal atgriezīsies.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!