Rudenī eži meklē drošu slēptuvi: dārzā atstāta ūdens bļodiņa var izglābt dzīvnieku
Vai esat vakarā pie terases dzirdējuši klusu čaboņu zem lapām un pēc tam ieraudzījuši mazu, adatainu kamoliņu, kas steidzas gar žogu? Parasti šādā brīdī ezis izskatās tā, it kā viņš pats savā kārtībā dotos savās gaitās. Tomēr rudenī viņa ceļš nav vienkārša pastaiga: dzīvnieks meklē barību, ūdeni un vietu, kur droši sagaidīt salu.
Dārzā āboli jau novākti, puķu dobes apgrieztas, pagalmā ir klusāk, un cilvēkam šķiet, ka āra darbi beidzot ir beigušies. Ezim tieši sākas svarīgākais laiks. Viņam jāuzkrāj spēki ziemai, un viena pavisam vienkārša lieta – sekla bļodiņa ar tīru ūdeni – var kļūt par to pieturas vietu, kas viņam tajā brīdī ļoti nepieciešama.
Bieži saimnieks atstāj kaķim barību, piekarina putniem barotavu, bet par ezi iedomājas tikai tad, kad tas negaidīti nonāk zem kāpnēm vai iestrēgst starp dārza priekšmetiem. Taču eži mūsu pagalmos dzīvo daudz tuvāk, nekā šķiet. Tikai viņi ierodas tad, kad gaisma jau ir izslēgta, bet mēs paši visbiežāk atpūšamies pie televizora.
Rudens dārzs ezim ne vienmēr ir tik viesmīlīgs, kā šķiet
Rudenī pagalms cilvēkam var izskatīties kā īsta pārpilnības vieta: nokrituši augļi, lapu kaudzes, komposta kaste, krūmāji. Tomēr ezim šeit nākas diezgan daudz staigāt un meklēt, jo barības un dabisko ūdens avotu var būt mazāk vai arī tie var būt grūti pieejami. Īpaši sausā rudenī peļķes ātri izžūst, bet rasa uz zāles nav pietiekama, lai padzertos.
Turklāt sakopts dārzs dažkārt kļūst pārāk sakopts. Nogrābtas lapas, cieši noslēgtas spraugas žoga apakšā, sakrauti dēļi vai aizklāti stūri nozīmē, ka ezim paliek mazāk vietu, kur paslēpties. Viņš pārvietojas naktī, tāpēc var nemanīts pietuvoties kāpnēm, baseinam, dziļai bedrei vai citiem šķēršļiem, no kuriem izkļūt nav nemaz tik viegli.
Tāpēc ezis, kas staigā pa pagalmu, ne vienmēr ir apmaldījies vai lūdz, lai to aiznes mājās. Visbiežāk viņš dara to, kas savvaļas dzīvniekam arī jādara, – meklē sev piemērotu vietu. Cilvēka uzdevums šeit ir vienkāršs: nepadarīt viņa ceļu vēl grūtāku tikai tāpēc, ka vēlējāmies ideāli sakoptu pagalmu.
Viena bļodiņa pie dzīvžoga
Iedomājieties parastu rudens vakaru: pagalmā ir mitrs, uz celiņa pielipušas kļavu lapas, bet pie dzīvžoga nolikta sekla ūdens bļodiņa. Naktī pie tās uz brīdi apstājas ezis, padzeras un dodas tālāk. No rīta saimnieks parasti neredz ne pašu viesi, ne viņa mazo ceļojumu, tikai pamana apgāztu lapu blakus bļodiņai.
Šim ūdenim nav jābūt ne īpašam, ne ielietam greznā dārza traukā. Vissvarīgākais ir, lai bļodiņa būtu sekla, stabila un piepildīta ar tīru ūdeni. To ieteicams novietot klusā vietā pie krūmiem, dzīvžoga vai cita no vēja aizsargāta stūra, nevis pašā celiņa vidū, kur vakarā visi vēl staigā ar atkritumu maisiem vai ved pastaigā suni.
Ezim nevajadzētu liet pienu, lai gan šis skats daudziem šķiet gandrīz klasisks. Drošākā izvēle ir parasts ūdens. To der regulāri nomainīt, īpaši tad, ja bļodiņā ir iekritušas lapas, zeme vai tajā nolēmis nomazgāties kāds neaicināts kukainis.
Maziem un lieliem pagalma iemītniekiem nepieciešama atšķirīga piesardzība
Ģimenēm ar bērniem eža parādīšanās bieži kļūst par vakara atklājumu: gribas pieskarties adatām, nofotografēt no tuvuma, varbūt pat ienest istabā un parādīt visiem. Taču labākā mācība bērnam šādā situācijā ir iemācīties vērot, netraucējot. Ezis nav rotaļlieta, un viņam nav vajadzīga publika, pat ja viņš izskatās tik mazs, ka ietilpst abās plaukstās.
Senioram, kurš dzīvo privātmājā, ūdens bļodiņa pie krūmiem var būt pavisam vienkārša ikdienas rūpe. Savukārt steidzīgiem strādājošiem cilvēkiem tas ir atgādinājums, ka dārzs nav tikai vieta zālienam un terasei. Dažkārt pietiek ar dažām minūtēm: pārbaudīt, vai nav atvērtu dziļu tvertņu, atstāt ezim eju zem žoga un nesteigties uzreiz sakārtot katru lapu kaudzi.
Suņu saimniekiem der atcerēties, ka ziņkārīgs mājdzīvnieks ezim var radīt lielu stresu. Ieraugot ezi, suns bieži vēlas to apošņāt, pagrūst ar ķepu vai skaļi paziņot visam rajonam par neparasto atradumu. Šādā gadījumā mierīgākā izeja ir suni atsaukt un ļaut ezim aiziet savā tempā, bez papildu trokšņa un medību noskaņas.
Kārtībai pagalmā nav jānozīmē tukšs pagalms
Protams, ne katrs var vai vēlas savā dārzā atstāt pusmežonīgu stūrīti. Cilvēki rūpējas par kārtību un drošību, vēlas nepieļaut kaitēkļu savairošanos un nevēlas, lai lapu kaudzes pēc pirmā lietus pārvērstos smagos, slapjos kalnos. Tas ir saprotami – pagalmam jābūt ērtam tiem, kas tajā dzīvo.
Tomēr starp sterilu pagalmu un pilnīgu haosu ir daudz vietas vienkāršam kompromisam. Var atstāt nelielu lapu un zariņu laukumu klusākā īpašuma daļā, neaizbloķēt visas spraugas zem žoga, bet bīstamākās bedres vai ūdens tvertnes aizsargāt tā, lai iekritis dzīvnieks varētu izkļūt. Tā nav liela dārza pārveidošana – drīzāk neliela uzmanība tam, kas notiek aiz mūsu logiem, kad satumst.
Gan darbinieki, kuri rūpējas par koplietošanas teritorijām, gan privāto dārzu saimnieki bieži rīkojas pēc skaidra ieraduma: savākt, nopļaut, aizsegt, aizslēgt. Ezis šādā plānā nav iekļauts, lai gan tieši viņš var būt kluss kaimiņš visas sezonas garumā. Tāpēc pirms pēdējās lapu kaudzes aizvešanas ir vērts uz brīdi apstāties – varbūt zem tās kāds jau ir atradis sev patvērumu.
Rudenī rūpes par dabu ne vienmēr sākas ar lieliem solījumiem vai sarežģītiem projektiem. Dažkārt tās ietilpst seklā bļodiņā ar tīru ūdeni, kas nolikta vietā, kur to gandrīz neviens nepamana. Cilvēkam tas ir sīkums, bet ezim – droša pietura ceļā uz ziemu.
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Komentāri