Sestdien iegriezos Klaipēdas tirgū un apstājos pie cenām: pirms trim mēnešiem viss izskatījās pavisam citādi

Sestdienas rītā devos uz Klaipēdas tirgu bez īpaša plāna. Šādi apmeklējumi man vienmēr bija vienkārši: paņem grozu, paiet gar dārzeņiem, nopērc kartupeļus, olas, varbūt kādu gurķi, sīpolus, ābolus un mierīgi dodies mājās. Tirgus man nekad nav bijusi tikai iepirkšanās vieta. Tur vienmēr ir vairāk dzīvības nekā lielveikalā: cilvēki sarunājas, pārdevējas pazīst pastāvīgos pircējus, kāds kaulējas, kāds jautā, vai kartupeļi būs irdeni vai labāk derēs cepelīniem, kāds pie zivju letes skaļi spriež, ko vārīs svētdien.

Tajā rītā laiks bija pavisam īsti klaipēdietisks – ne gluži auksts, bet jau rudenīgs. Ejot domāju, ka nopirkšu dažām dienām pamatproduktus un varbūt vēl kaut ko „uz aci“, ja ieraudzīšu skaistākus dārzeņus. Īpašu cerību man nebija. Tikai galvā joprojām bija vecā doma, ka tirgū vismaz vēl var atrast vienkāršāk, lētāk, cilvēcīgāk. Bet, tiklīdz piegāju pie pirmajiem kartupeļu maisiem, nācās apstāties.

Uz kartona uzrakstīts: 0,80 Eur/kg. Kartupeļi par 80 centiem kilogramā.

Nezinu, kāpēc tieši šī cena tik ļoti iekrita acīs. Varbūt tāpēc, ka kartupeļi Lietuvā joprojām šķiet viens no tiem produktiem, kam jābūt vienkāršam un pieejamam. Ne lasis, ne rieksti, ne olīveļļa. Vienkārši kartupeļi. Produkts, kas vienmēr atradās pieliekamajā, pagrabā, maisā pie durvīm vai virtuves stūrī. Bet tagad tie stāv tirgū, un tu sāc rēķināt tā, it kā izvēlētos nevis ikdienas dārzeni, bet kaut ko, kas jāieraksta mēneša budžetā.

Pirms trim mēnešiem cenas bija zemākas. To uzreiz atcerējos. Tad vēl pirku, īpaši nedomājot – piecus kilogramus, varbūt vairāk, tik, cik mājām vajag. Tagad pieci kilogrami jau maksā četrus eiro, desmit kilogrami – astoņus. Protams, var teikt, ka nekas traks jau nav. Bet būtība nav vienā summā. Būtība ir tajā, ka arvien vairāk šādu „nekas traks“ summu saliekas vienā lielā grozā, pēc kura saproti: nauda ir iztērēta, bet esi nopircis to pašu, ko vienmēr.

Pie olām apstājos vēl ilgāk

Tālāk aizgāju pie olām. Un tur gaidīja vēl viens neliels trieciens: 5 eiro par 10 olām. Pieci eiro par kastīti. Vēlreiz paskatījos, vai pareizi sapratu, jo roka pati negribēja tās ņemt. Šķiet, olas ir tāda lieta, ko pērc nepārtraukti. Brokastīm, cepumiem, kotletēm, pankūkām, salātiem. Mājās tās vienmēr ir vajadzīgas. Bet, kad desmit olas maksā piecus eiro, sāc domāt pavisam citādi.

Pārdevēja droši vien pamanīja, ka skaitu ar acīm, un tikai paraustīja plecus: „Tādas ir cenas, ko lai dara. Barība, elektrība, viss kļūst dārgāks.“ Tas tika pateikts bez dusmām. Ne tā, it kā viņa mēģinātu attaisnoties. Drīzāk tā, kā cilvēks, kurš pats ir noguris katru dienu atkārtot vienu un to pašu. Un es viņu saprotu. Arī pārdevējas dzīvo tajā pašā pasaulē. Viņas šīs cenas neraksta no zila gaisa. Bet pircējam no tā vieglāk nepaliek.

Atceros, ka pirms trim mēnešiem par olām maksāju mazāk. Varbūt toreiz precīzo skaitli neiegaumēju, jo tas vēl nekrita acīs. Tagad 5 eiro par 10 olām jau paliek atmiņā. Ne tāpēc, ka nevarētu atļauties. Atļauties vari. Bet kaut kur iekšā rodas šī nepatīkamā sajūta, ka pat vienkāršas lietas pamazām attālinās no ierastā.

Paņēmu olas, bet jau ne tik viegli. Ne tā, kā agrāk, kad ieliec grozā un ej tālāk. Tagad nodomāju: varbūt vajadzēja paskatīties citur, varbūt lielveikalā ir akcija, varbūt vērts ņemt mazāk, varbūt nākamreiz pirkt tikai tad, kad patiešām vajag. Un te droši vien ir lielākā cenu kāpuma ietekme – cilvēks sāk domāt pat par tiem produktiem, par kuriem agrāk nedomāja.

Tirgū cilvēku ir daudz, bet sarunas ir mainījušās

Klaipēdas tirgus tajā sestdienā nebija tukšs. Cilvēku bija pietiekami daudz. Vieni nesa maisus, citi izvēlējās ābolus, trešie stāvēja rindā pie gaļas. No pirmā acu uzmetiena viss bija kā vienmēr. Bet, ja ieklausās, dzird, ka sarunas jau ir citādas. Nevis par to, kas ir garšīgāks, bet par to, kas vēl ir panesams. Kāda sieviete pie dārzeņiem sacīja otrai: „Agrāk no tirgus izgāju ar diviem maisiem, tagad skatos, lai viens nebūtu pārāk dārgs.“ Otra atbildēja: „Tas vēl nekas, ja cilvēks ir viens. Bet ja ir ģimene?“

Pie āboliem kāds vīrietis skaļi pajokoja, ka drīz kartupeļus pirksim kā zemenes – pa puskilogramam, tikai pagaršošanai. Apkārtējie daži cilvēki pasmējās, bet tie bija vairāk izmisuma smiekli. Visi saprot, par ko ir runa. Šādu joku tirgū kļūst vairāk tad, kad cilvēki vairs nezina, vai dusmoties vai smieties.

Arī pārdevēji jūt, ka pircējs ir mainījies. Redzēju, kā viena sieviete palūdza nevis kilogramu biezpiena, bet „kādus 600 gramus“. Cits cilvēks visa kartupeļu maisa vietā lūdza tikai dažus kilogramus. Ne jau tāpēc, ka negribētu krājumus, bet tāpēc, ka katrs papildu kilograms jau tiek skaitīts.

Tirgum joprojām piemīt savs šarms. Šeit vari pajautāt, no kurienes ir dārzeņi, vai kartupeļi ir miltaini, vai āboli ir skābāki, vai olas tiešām ir lauku. Bet pat šis šarms vairs nenosedz cenas. Tās karājas acu priekšā uz kartona lapiņām, uz mazām plastmasas plāksnītēm, uz kastu malām. Un katra šāda plāksnīte it kā atgādina, ka dažu mēnešu laikā kaut kas ir mainījies ātrāk, nekā cilvēks paspēja pierast.

Grozs neizskatījās pilns, bet summa jau bija jūtama

Beigās nopirku kartupeļus, olas, nedaudz sīpolu, dažus tomātus un vēl ābolus. Nekā īpaša. Nekādu gaļas kalnu, nekādu zivju, nekādu dārgāku gardumu. Vienkārši produkti dažām dienām. Bet jau ejot ar grozu, jutu, ka esmu samaksājis vairāk, nekā būtu gribējies.

Dīvainākais ir tas, ka pats grozs neizskatījās smags. Agrāk pēc tirgus tas bija jūtams – pārnes mājās pilnu maisu, virtuvē visu izliec un redzi, ka mājām patiešām ir daudz kas nopirkts. Tagad, iztērējot līdzīgu vai pat lielāku summu, pārnes mājās krietni mazāk. Uz galda produktu nav tik daudz, bet makā atšķirība jau ir.

Atgriežoties mājās, visu laiku domāju par šiem trim mēnešiem. Šķiet, kas gan ir trīs mēneši? Viena sezona. Vasara pāriet rudenī. Bet cenās šis laikposms jau ir ļoti skaidri redzams. Tad vēl varēji pirkt brīvāk, tagad biežāk apstājies. Tad cenu tikai apskatīji, tagad to iegaumē. Tad kartupeļi bija vienkārši kartupeļi, bet tagad tie kļūst par vēl vienu zīmi, ka dzīve ir kļuvusi dārgāka pat tur, kur agrāk cerēji uz vienkāršību.

Visvairāk biedē nevis viena cena, bet kopējais virziens

Var strīdēties, vai 80 centi par kilogramu kartupeļu ir daudz. Var teikt, ka arī lauksaimniekam ir jāpelna, ka viss maksā, ka tirgus nav labdarības vieta. Un tā ir taisnība. Var teikt, ka 5 eiro par 10 olām ir atkarīgi no kvalitātes, barības, turēšanas apstākļiem. Un arī tā ir taisnība. Bet pircējs dzīvo nevis teorijā. Viņš redz savu algu, savus rēķinus, savu iepirkumu grozu un savu ledusskapi.

Kad sadārdzinās viens produkts, vēl vari tam atmest ar roku. Kad pamazām sadārdzinās viss, sāc mainīt paradumus. Lielāka maisa vietā ņem mazāku. Krājumu vietā pērc tikai šodienai un rītdienai. Ierastās izvēles vietā ņem lētāko. Un tā pamazām rodas jauns iepirkšanās veids – piesardzīgāks, drūmāks, ar vairāk rēķināšanas.

No Klaipēdas tirgus tajā sestdienā atgriezos nevis dusmīgs, bet kaut kā vīlies. It kā būtu ne tikai nopircis produktus, bet arī skaidri ieraudzījis, ka vecā sajūta, ka tirgus vēl pasargā no cenu lēcieniem, jau kļūst vājāka. Cilvēki joprojām iet, joprojām pērk, joprojām sarunājas. Bet arvien biežāk pie letēm dzird nevis „dodiet vairāk“, bet „pietiks ar tik“.

Un, iespējams, tas vislabāk pasaka, kas notiek. Ne tikai cenas uz lapiņām. Bet tas brīdis, kad cilvēks pie kartupeļiem vai olām sāk rēķināt tā, kā agrāk rēķināja tikai tad, kad pirka kaut ko dārgāku.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!