Pirms desmit gadiem uzstādījām notekūdeņu attīrīšanas iekārtu bez jebkādām atļaujām, bet tagad biedē ar naudas sodiem

Viss atklājās pavisam ne tajā laikā, kad būvējām māju. Toreiz, aptuveni pirms desmit gadiem, viss šķita vienkārši: nav centralizētas kanalizācijas, vajag vietējo attīrīšanas iekārtu, meistari atbrauca, izraka bedri, ievietoja tvertni, savienoja caurules, iedarbināja gaisa pūtēju un pateica: „Viss, lietojiet.“ Un mēs arī lietojām. Nekādu lielu dokumentu, nekādu atļauju, nekādu saskaņojumu. Tajā laikā galvenais bija, lai tualete darbotos, ūdens aizplūstu un pagalms pēc būvdarbiem beidzot būtu sakārtots.

Par dokumentiem atcerējāmies tikai tagad, kad kaimiņš pateica, ka pašvaldība un vides aizsardzības inspektori sākuši pārbaudīt individuālās notekūdeņu iekārtas un par nekārtību var tikt piemēroti naudas sodi. Sākumā pat sadusmojos. Kā tā? Iekārta stāv jau desmit gadus, nevienam netraucē, smakas nav, kaimiņus neesam applūdinājuši, bet tagad pēkšņi izrādās, ka varam būt vainīgi?

Tad apsēdos un sāku visu noskaidrot. Un te atklājās pats svarīgākais: ne katra sen uzstādīta notekūdeņu attīrīšanas iekārta automātiski ir „nelegāla“. Taču arī ne katru var mierīgi atstāt tādu, kāda tā ir, ja nav ne dokumentu, ne apkopes, ne pārbaužu.

Pirmais jautājums – vai atļauja vispār bija nepieciešama?

Daudzi cilvēki, tāpat kā mēs, vispirms nobīstas no vārda „atļauja“. Šķiet, ja pirms desmit gadiem to nesaņēmi, tad viss ir slikti. Tomēr saskaņā ar VTPSI pašlaik sniegto skaidrojumu būvatļauja nav nepieciešama, ja vietējās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas vai uzkrāšanas rezervuāra jauda nepārsniedz 5 kubikmetrus diennaktī un tas tiek būvēts uz vienģimenes, divģimeņu vai dārza mājas zemesgabala. Šādā gadījumā to uzskata par I grupas vienkāršotu būvi, kurai nav nepieciešama ne atļauja, ne paziņojums par būvdarbu sākšanu.

Mūsu gadījumā iekārta bija paredzēta parastai dzīvojamai mājai, nevis uzņēmējdarbībai, daudzdzīvokļu ēkai vai lielam objektam. Jauda bija neliela, piemērota ģimenes vajadzībām. Tāpēc tas vien, ka pirms desmit gadiem mums nebija būvatļaujas, vēl nenozīmē, ka uzreiz draud naudas sods vai prasība visu izrakt.

Taču ir nianses. Atļauja var būt nepieciešama, ja iekārtas jauda pārsniedz 5 kubikmetrus diennaktī vai ja arī mazāka attīrīšanas iekārta tiek būvēta noteiktās teritorijās: pilsētā, aizsargājamās teritorijās, kultūras mantojuma vietās un citās jutīgākās zonās. Šādos gadījumos var būt obligāts būvniecību atļaujošs dokuments un paziņojums par būvdarbu sākšanu.

Veca būve ne vienmēr kļūst par patvaļīgu būvniecību tikai tāpēc, ka ir mainījušies noteikumi

Visvairāk nomierināja kāda cita detaļa. VTPSI ir paskaidrojusi, ka līdz 2023. gada 31. janvārim uzbūvētai II grupas vienkāršotai notekūdeņu attīrīšanas iekārtai bez būvniecību atļaujoša dokumenta, ja teritorija neietilpst tajos gadījumos, kuros atļauja saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem ir obligāta, šāda atļauja nav jāsaņem un tas netiek uzskatīts par patvaļīgu būvniecību.

Citiem vārdiem sakot, ne viss tiek vērtēts tik vienkārši: „nav dokumenta – vainīgs“. Jāskatās, kāda ir iekārta, kad tā uzstādīta, kur tā atrodas, kāda ir tās jauda un vai konkrētajā situācijā būvatļauja bija nepieciešama.

Taču, ja izrādās, ka iekārta tomēr ir uzstādīta vietā, kur atļauja bija nepieciešama, situācija ir nopietnāka. VTPSI norāda, ka patvaļīgi uzbūvētu būvi noteiktos gadījumos var legalizēt, ja šāda būvniecība konkrētajā vietā ir iespējama saskaņā ar teritorijas plānošanas dokumentiem un nav pretrunā ar vides aizsardzības, kultūras mantojuma aizsardzības vai aizsargājamo teritoriju prasībām. Tam var būt nepieciešams projekts, iemaksa par patvaļīgas būvniecības legalizāciju un būvniecību atļaujošs dokuments.

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtaAttēls: Ilustratīvs attēls

Lielākā problēma var būt nevis pati atļauja, bet ekspluatācija

Kad sāku iedziļināties, sapratu, ka mūsu lielākā vājā vieta nemaz nav atļaujas. Mēs vienkārši desmit gadus iekārtu apkāpām tā, kā paši sapratām. Gaisa pūtēju pārbaudījām, kad tas sāka skaļāk dūkt. Dūņas izvedām tad, kad meistars pateica, ka jau ir laiks. Nekādas kārtīgas sistēmas, nekāda kalendāra, nekādu pārbaužu.

Vides aizsardzības departaments atgādina, ka individuālajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām slāpeklis, fosfors, BSP un citas vielas ir jāattīra līdz Notekūdeņu apsaimniekošanas noteikumos noteiktajām prasībām. Notekūdeņus drīkst novadīt tikai caur ražotāja paredzētu un ierīkotu izplūdes vietu.

Tāpat norādīts, ka fiziskai personai, kurai pieder iekārta, ir jābūt līgumam ar speciālistu, kurš pārzina ekspluatāciju, vai ražotāja izziņai par sniegtajām zināšanām un ekspluatācijas noteikumiem. Iekārta ir jāapkopo: jāpārbauda gaisa pūtējs, jāiztīra filtri un restes, jālikvidē liekās dūņas, bet pārbaudes darbus ieteicams veikt 1–2 reizes gadā.

Te arī kļuva skaidrs, kāpēc tagad cilvēki runā par naudas sodiem. Ja iekārta ir tikai „kādreiz ierakta“ un neviens vairs nevar pateikt, vai tā darbojas pareizi, vai notekūdeņi tiek attīrīti un vai ir apkopes dokumenti, tad problēma vairs nav tikai dokumentos. Tad tas var kļūt par piesārņojuma jautājumu.

Ikgadējās pārbaudes – par tām daudzi pat nezināja

Vēl viens pārsteigums bija laboratoriskās pārbaudes. AAD informācijā par NTIS norādīts, ka personām, kuras individuāli apsaimnieko notekūdeņus, vismaz reizi kalendārajā gadā par saviem līdzekļiem jāorganizē vidē novadīto notekūdeņu laboratoriskā kontrole. Pārbaudes jāveic laboratorijām, kurām ir tiesības to darīt, bet pats cilvēks paraugu paņemt un nogādāt laboratorijā nedrīkst – laboratorijas speciālistam ir jāierodas, jāpaņem paraugs un jānogādā tas pārbaudei.

Atzīšos, mēs par to nopietni nebijām domājuši. Mums šķita: ja pagalmā nesmird, ūdens aizplūst un zāle apkārt nenokalst, tad viss ir kārtībā. Taču saskaņā ar pašreizējo kārtību „man šķiet, ka darbojas“ vairs nav pietiekams arguments. Ir vajadzīgs fakts – pārbaudes rezultāts.

Pastāv arī NTIS – Notekūdeņu apsaimniekošanas informācijas sistēma. Tā ir paredzēta, lai reģistrētu un pārvaldītu datus par individuālajām notekūdeņu apsaimniekošanas iekārtām un to ekspluatāciju. AAD norāda, ka, lai izmantotu sistēmas funkcijas, vispirms jāpieslēdzas un jāreģistrē notekūdeņu apsaimniekošanas iekārta.

Kādi naudas sodi patiesībā draud?

Te arī sākas tā daļa, par kuru cilvēki visvairāk uztraucas. Vides aizsardzības inspektori norāda, ka biežākie pārkāpumi ir dokumentu vai līgumu par notekūdeņu apsaimniekošanu neesamība, neatbilstoša iekārtu apkope, notekūdeņu novadīšana vidē bez atļaujas, pieļaujamo piesārņojošo vielu normu pārsniegšana vai nelikumīga piesārņojošo vielu novadīšana ūdenī. Fiziskām personām naudas sodi var sasniegt no 60 līdz 580 eiro atkarībā no pārkāpuma kategorijas, turklāt papildus naudas sodiem var tikt aprēķināts arī videi nodarītais kaitējums.

Man svarīgākais secinājums bija šāds: biedēšana ar naudas sodiem bieži izklausās briesmīgāka par pašu realitāti, taču arī ignorēt situāciju nedrīkst. Ja iekārta darbojas, atrodas piemērotā vietā, tās jauda ir neliela un atļauja konkrētajā situācijā nebija nepieciešama, lielākais darbs var būt dokumentu, reģistrācijas, apkopes un pārbaužu sakārtošana. Bet, ja notekūdeņi tiek novadīti ne tur, iekārta nedarbojas, pārbaužu nav, dūņas netiek izvestas un dokumentu nav vispār – tad tas vairs nav „formalitātes jautājums“.

Ko es darītu tagad, ja tikko par to būtu uzzinājis?

Vispirms nekristu panikā un nesteigtos neko rakt ārā. Sāktu ar vienkāršām lietām: sameklētu iekārtas dokumentus, ja tādi vēl saglabājušies; noskaidrotu modeli un jaudu; pārbaudītu, vai zemesgabals neatrodas teritorijā, kur atļauja varēja būt obligāta; konsultētos ar VTPSI par būvniecības daļu un ar Vides aizsardzības departamentu par ekspluatāciju.

Otrkārt, reģistrētu iekārtu NTIS, ja tā vēl nav reģistrēta. Treškārt, sakārtotu apkopi: līgumu vai ražotāja izziņu, dokumentus par dūņu izvešanu, ikgadējās pārbaudes. Ceturtkārt, ja izrādītos, ka iekārta ir uzstādīta neatbilstoši vai bez obligātajiem dokumentiem vietā, kur tie bija nepieciešami, tad jau runātu ar projektētāju un iestādēm par legalizāciju vai pārbūvi.

Jo sliktākais variants ir gaidīt, kamēr kāds atnāks pārbaudīt. Tad viss izskatās kā uzbrukums. Bet, kad pats sāc visu sakārtot, situācija bieži kļūst daudz mierīgāka.

Mūsu kļūda nebija tikai tā, ka pirms desmit gadiem visu darījām „kā visi“. Lielākā kļūda bija domāt, ka, ja iekārta ir ierakta un darbojas, tad šis jautājums ir slēgts uz visu atlikušo mūžu. Tagad jau ir skaidrs, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārta nav vienreizējs pirkums. Tā ir sistēma, kas ir jāapkopj, jāpārbauda un par kuru jābūt pierādījumiem, ka tā nepiesārņo, bet attīra.

Tāpēc, ja kāds šodien biedē ar naudas sodiem, pirmajam jautājumam vajadzētu būt nevis „cik liels būs sods?“, bet gan „kas man jāsakārto, lai nebūtu par ko sodīt?“ Bieži tieši ar šo jautājumu sākas īstais problēmas risinājums.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!