Vietnē „Vinted“ pārdevu bērnu drēbes par 340 eiro: visvairāk nopelnīju ar to, ko grasījos izmest

Viss sākās ar vienu maisu pie skapja. Tādu lielu, melnu, kurā parasti samet visu, kas „varbūt vēl noderēs“, bet patiesībā tikai ceļo no viena stūra uz otru. Tajā bija bērnu džemperi, vairākas jakas, bikses ar tikko pamanāmu nodilušu ceļgalu, svētku krekli, par mazu kļuvuši apavi un kaudze bodiju, ko jau sen neviens vairs nevalkāja.

Sākumā biju noskaņota visu vienkārši aiznest uz tekstila konteineru. Ne jau tāpēc, ka lietas būtu bijušas pilnīgi sliktas. Vienkārši šķita, ka nav vērts pūlēties. Kurš gan pirks vienu bērnu džemperi par pāris eiro? Vēl būs jāfotografē, jāatbild uz ziņām, jāiepako, jāaiznes uz pakomātu. Šķita, ka būs vairāk rūpju nekā labuma.

Bet tajā vakarā, kad sāku šķirot, sapratu, ka šajā maisā neatrodas atkritumi. Tur bija nauda, tikai ļoti nekārtīgi salocīta.

Pirmais vakars bija garlaicīgs, bet tas visu mainīja

Apsēdos uz grīdas un sadalīju visu trīs kaudzēs. Pirmajā – labas lietas bez traipiem, bez caurumiem, piemērotas pārdošanai atsevišķi. Otrajā – drēbes ar nelieliem trūkumiem, ko var likt komplektos vai pārdot lētāk, skaidri norādot, kas nav kārtībā. Trešajā – tas, ko vairs nav vērts pārdot: ļoti izbalējušas, ar neizmazgājamiem traipiem, izstaipījušās vai vienkārši jau nolietotas drēbes.

Lielākā kļūda, ko būtu pieļāvusi, ja būtu steigusies, būtu visu samest vienā kaudzē. Izrādījās, ka dažas lietas, ko uzskatīju par gandrīz nevērtīgām, vēlāk tika pārdotas visātrāk. Piemēram, vienkārša rudens jaka bez kāda slavena zīmola, bet kārtīga, silta un neitrālās krāsās. Par to saņēmu 18 eiro. Kombinezons, ko grasījos atdot, jo man šķita, ka „tas vairs nevienam nebūs vajadzīgs“, tika pārdots par 25 eiro. Savukārt vairākus kārtīgus apavus, ko bērns bija paspējis uzvilkt tikai dažas reizes, pārdeva divu dienu laikā.

Tajā vakarā sapratu vienkāršu lietu: tas, kas manās mājās ir par mazu un nevajadzīgs, citai ģimenei var būt ļoti parasts atradums par labu cenu.

Fotogrāfijas noteica vairāk nekā cena

Sākumā gribēju visu ātri nofotografēt – uz gultas, vakarā, pie dzeltenas lampas. Bet, apskatījusi pirmās fotogrāfijas, sapratu, ka tā neko nepārdošu. Drēbes izskatījās pelēkas, saburzītas un skumjas, lai gan patiesībā bija pavisam kārtīgas.

Nākamajā dienā visu pārfo­tografēju dienas gaismā. Uz vienkārša gaiša fona, bez rotaļlietām, bez gultas pārklājiem, bez skapja stūra kadrā. Katru apģērba gabalu izgludināju vai vismaz kārtīgi izstiepu ar rokām. Nofotografēju priekšpusi, mugurpusi, etiķeti ar izmēru, rāvējslēdzējus, aproces, apavu zoles. Ja bija kāds trūkums, nofotografēju arī to.

Tieši tas, manuprāt, arī palīdzēja. Vietnē „Vinted“ cilvēki negrib minēt. Viņi grib redzēt, ko pērk. Kad pie lietas uzraksti „uz piedurknes ir mazs traips, tas redzams pēdējā fotogrāfijā“, pircējs tev uzticas vairāk nekā tad, kad mēģini visu pasniegt kā ideālu.

Dažas mammas pat rakstīja: „Paldies, ka tik skaidri parādījāt stāvokli.“ Un tā droši vien bija labākā mācība – labāk pārdot lētāk, bet godīgi, nekā pēc tam skaidroties dažu eiro dēļ.

Visvairāk nopelnīju nevis ar dārgākajām lietām

Pirms sāku, domāju, ka visvairāk naudas saņemšu par dažiem dārgākiem apģērba gabaliem: jakām, apaviem, kombinezonu. Tie patiešām veidoja daļu no kopējās summas, bet vislielāko efektu deva komplekti.

Atsevišķs bodijs par 1,50 eiro nevienam nešķiet īpaši interesants. Bet 8 bodiji par 10 eiro – tas jau ir pavisam kas cits. Tas pats ar krekliņiem, pidžamām, sporta biksēm. Izveidoju vairākus komplektus pēc izmēriem: 86, 92, 98. Pie katra skaidri uzrakstīju, cik vienību tajā ir, kāds ir kopējais stāvoklis, kas vairāk piemērots bērnudārzam un kas izskatās labāk.

Un tad sākās pārdošana. Viena mamma nopirka visu bērnudārza drēbju komplektu par 22 eiro. Cita paņēma bikses, džemperi un jaku kopā, jo piedāvāju nelielu atlaidi. Trešā uzrakstīja, ka viņai vienkārši ir ērti nopirkt vairāk no viena cilvēka, jo nav jāmaksā par vairākiem sūtījumiem.

Tieši tas man atnesa visvairāk naudas. Nevis viena dārga pārdošana, bet daudzas mazākas, tikai gudri sakārtotas.

Cenas nācās pazemināt tur, kur turējos pie tām pārāk stingri

Sākumā biju pārāk pieķērusies dažām lietām. Šķita, ka, ja džemperis maksāja 28 eiro, tad man tas noteikti jāpārdod par 12. Bet „Vinted“ tā nedarbojas. Pircējam nav svarīgi, cik tu samaksāji pirms gada. Viņam svarīgs ir stāvoklis, izmērs, sezona, zīmols un tas, vai līdzīgu lietu nav daudz par zemāku cenu.

Tad sāku skatīties, par cik tiek pārdotas līdzīgas drēbes. Nevis par cik cilvēki tās ievietojuši, bet par cik tās patiešām, visticamāk, nopirktu. Kad samazināju cenu no 12 līdz 8 eiro, dažas lietas tika pārdotas jau tajā pašā dienā.

Bija arī tādas drēbes, ko turēju trīs nedēļas. Tad vienkārši saliku tās komplektā un pārdevu visu kopā. Tā par vienu vienību saņēmu mazāk, bet vairāk, nekā būtu saņēmusi, ja tās vēl pusgadu gulētu skapī.

Galīgā summa mani pārsteidza

Dažu nedēļu laikā sakrājās 340 eiro. Ne vienā dienā un ne bez darba, bet tomēr tā bija summa, ko nebiju gaidījusi. Pats smieklīgākais bija tas, ka liela daļa šo lietu būtu aizceļojušas kā nevajadzīgas. Ne jau tāpēc, ka tās būtu bezvērtīgas, bet tāpēc, ka es pati vairs neredzēju to vērtību.

Protams, bija arī mīnusi. Bija jāatbild uz ziņām, jāsaskaņo cenas, jāiepako sūtījumi, jānes tie uz pakomātu. Dažreiz cilvēks ilgi iztaujāja un beigās neko nenopirka. Dažreiz lūdza pazemināt cenu līdz smieklīgai summai. Bet, kad sāku uz to raudzīties mierīgi, bez emocijām, viss kļuva daudz vienkāršāk.

Tagad man ir noteikums: ja bērni no apģērba izaug, tas vairs nenonāk maisā „varbūt kādreiz“. Es uzreiz novērtēju tā stāvokli, nofotografēju un vai nu ievietoju sludinājumu, vai lieku atdošanai paredzētajā kaudzē. Jo ilgāk lieta guļ skapī, jo vairāk tā zaudē sezonas aktualitāti un manu vēlmi ar to nodarboties.

Ko es nākamreiz darītu citādi?

Pirmkārt – sāktu agrāk. Ziemas kombinezonus un jakas ir vērts ievietot vēl pirms sala, nevis tad, kad visi jau kaut ko ir nopirkuši. Vasaras drēbes – pavasarī, nevis augusta beigās. Sezona vietnē „Vinted“ nozīmē ļoti daudz.

Otrkārt – uzreiz fotografētu kārtīgi. Dienas gaismā, ar skaidri norādītiem izmēriem un trūkumiem. Sliktas fotogrāfijas vienkārši samazina lietas vērtību.

Treškārt – vairāk lietu liktu komplektos. Bērnu drēbēm tas darbojas labāk nekā atsevišķi sludinājumi, īpaši, ja runājam par bērnudārza, mājas vai ikdienas apģērbu.

Un pats svarīgākais – vairs negaidītu, līdz skapis plīst pušu. Jo tad šķirošana kļūst par mocībām, nevis vienkāršu darbu. Tagad es zinu: dažreiz vislielākā vērtība slēpjas nevis jaunos pirkumos, bet tajā maisā, ko jau biji sagatavojis iznešanai.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!