Uz mājām atnāca policija un jautāja par mītiņu: kāpēc šādi zvani cilvēkus nenomierina, bet vēl vairāk sadusmo

Iedomājieties parastu darba dienu. Jūs strādājat, domājat par nedēļas nogali, ģimeni, nepabeigtām lietām, un pēkšņi telefonā parādās sievas ziņa: uz mājām atnāca policija, meklē jūs, jautā, vai piedalīsieties 3. oktobra mītiņā. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās pēc pārpratuma vai neveikla joka. Taču pēc minūtes atskan zvans no nezināma numura, un saruna pievēršas VSD, draudiem, komentāriem sociālajos tīklos un „preventīvu brīdinājumu“.

Šādi gadījumi cilvēkus ietekmē ļoti spēcīgi nevis tāpēc, ka viņiem noteikti būtu ko slēpt. Gluži pretēji – visvairāk bieži sadusmojas tie, kuri jūtas neko sliktu neizdarījuši. Viņi raksta, komentē, filmē, strīdas, viņiem ir savs politiskais viedoklis, taču viņi nekurina vardarbību un neplāno nekādas nelikumīgas darbības. Tāpēc jautājums rodas dabiski: kāpēc cilvēkam zvana nevis par konkrētu pārkāpumu, bet par nenosauktiem komentāriem un gaidāmo mītiņu?

Kad „preventīvais darbs“ sāk izskatīties pēc spiediena

Saskaņā ar publiski aprakstīto stāstu policijas amatpersona pa tālruni jautāja, vai vīrietis piedalīsies 3. oktobra mītiņā Viļņā. Viņš atbildēja, ka neplāno, jo daudz strādā, vēlas atpūsties un pabūt kopā ar ģimeni. Taču saruna ar to nebeidzās. Tiek apgalvots, ka viņam tika pateikts, ka būtu jāpārtrauc rakstīt komentārus un vispār izteikties sociālajā telpā, jo tas esot saistīts ar draudiem un VSD.

Te arī parādās galvenā problēma. Ja cilvēks patiešām ir izdarījis kaut ko nelikumīgu, tam jābūt skaidri formulētam: kurš komentārs, kad tas uzrakstīts, kur publicēts, kādu tiesību normu tas varētu būt pārkāpis. Ja tā nav, saruna cilvēkam vairs neizskatās pēc likumīga brīdinājuma. Tā sāk izskatīties pēc mēģinājuma apklusināt vai vismaz likt aizdomāties: „Varbūt labāk paklusēšu, lai nākamreiz policija neatnāktu uz mājām.“

Demokrātiskā valstī tā ir ļoti jutīga robeža. Policijai ir tiesības rūpēties par sabiedrisko kārtību, īpaši pirms lielākām pulcēšanās reizēm, kurās var izcelties konflikti. Taču cilvēkam ir arī tiesības paust savu viedokli, kritizēt valdību, mēru, iestādes, mītiņu organizatorus vai politiskos lēmumus. Tas vien, ka cilvēks ir aktīvs internetā, vēl nenozīmē, ka viņš rada draudus.

Visvairāk aizskar nevis zvans, bet ģimenes iesaistīšana

Šajā stāstā ļoti cilvēcīgi izskan viena detaļa: vīrietis nesaka, ka pats būtu nobijies. Viņš raksta, ka nesaprata šāda zvana jēgu. Taču sieva, sagaidot policiju mājās, dabiski varēja satraukties. Un tas ir pilnībā saprotams. Kad mājās ierodas amatpersonas un meklē ģimenes locekli, pirmā reakcija reti ir mierīga. Cilvēks sāk domāt, vai kaut kas nav noticis, vai ir kāda lieta, vai vīrietim nedraud nepatikšanas.

Tāpēc šādās situācijās iestādēm ir ļoti svarīgi rīkoties ārkārtīgi precīzi un cieņpilni. Ja nepieciešams sazināties ar cilvēku, tam ir telefons, e-pasts, oficiāls uzaicinājums, ierakstīta vēstule. Doties pie ģimenes, lai runātu par komentāriem sociālajos tīklos, ir ļoti jutīgs solis, pat ja formāli to varētu skaidrot kā „preventīvu darbu“.

Cilvēki nav lietu numuri. Mājās ir bērni, laulātie, vecāki, kaimiņi. Pat policijas apmeklējums vien var izraisīt stresu un radīt iespaidu, ka cilvēks jau tiek par kaut ko apsūdzēts. Un, ja pēc tam pa tālruni vēl tiek runāts par nenosauktiem komentāriem, šis iespaids tikai pastiprinās.

Ko darīt, ja saņemat šādu zvanu

Pirmkārt – nekrītiet panikā. Ja zvana cilvēks, kurš uzdodas par amatpersonu, varat mierīgi palūgt vārdu, uzvārdu, amatu, struktūrvienību un oficiālo tālruņa numuru, uz kuru varētu pārzvanīt. Tas ir normāli. Arī krāpniekiem patīk uzdoties par amatpersonām, tāpēc identitātes pārbaude nav nepieklājība.

Otrkārt – jautājiet konkrēti. Par kuru komentāru ir runa? Kad tas tika uzrakstīts? Kur tas publicēts? Kāds ir iespējamais pārkāpums? Vai jūs aicina kā liecinieku, vai arī jums tikai sniedz informāciju? Vai saruna ir oficiāla? Vai tiks sastādīts dokuments? Šādi jautājumi palīdz nošķirt nopietnu juridisku situāciju no miglainas „preventīvas“ sarunas.

Treškārt – jums nav jāstrīdas pa tālruni, īpaši ja jūtat, ka saruna nav skaidra. Varat pieklājīgi pateikt: „Lūdzu, sniedziet informāciju rakstiski“ vai „ieradīšos iecirknī, ja tikšu oficiāli uzaicināts“. Tā nav konflikta eskalācija. Tas vienkārši ir kārtīgs veids, kā saprast, kas notiek.

Ceturtkārt – ja uzskatāt, ka amatpersonas rīkojās neatbilstoši, varat vērsties Policijas departamentā, lūgt skaidrojumu vai iesniegt sūdzību. Nevis emocionālu, bet ļoti konkrētu: kad atnāca, kas iepazīstināja ar sevi, ko jautāja, kas tika pateikts, vai tika norādīts juridiskais pamats.

Runāt drīkst, bet provokācijām nav vietas

Šajā stāstā svarīga ir vēl viena doma: „būsim uzmanīgi, neļausimies provokācijām, bet nebaidīsimies runāt“. Tā, iespējams, ir veselīgākā nostāja saspringtā laikā. Publiski mītiņi, īpaši kad sabiedrība ir sašķelta, vienmēr izraisa vairāk emociju. Vieni dodas protestēt, citi ir sašutuši par protestētājiem, trešie vaino valdību, ceturtie saskata provokācijas. Šādās situācijās viens neuzmanīgs vārds vai rīcība var tikt izmantota pret visu grupu.

Taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem jāapklust. Kritika nav noziegums. Jautājumi valdībai nav draudi. Nepatīkams viedoklis nav ekstrēmisms. Robeža sākas tur, kur parādās kūdīšana uz vardarbību, draudi, naids vai aicinājumi izdarīt noziegumus. Ja cilvēks raksta asi, bet bez šādām lietām, iestādēm būtu ļoti piesardzīgi jāizvēlas vārdi un rīcība.

Jo citādi tiek panākts pretējs rezultāts. Tā vietā, lai situāciju nomierinātu, cilvēki sāk justies izsekoti, turēti aizdomās un pakļauti spiedienam. Tā vietā, lai mazinātu spriedzi pirms mītiņa, tā tiek vēl vairāk pastiprināta. Un tad katrs šāds zvans vairs nav profilakse, bet vēl viens iemesls dusmoties.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!