Kad apgriezt tūjas, lai tās saglabātos blīvas: svarīgākais laiks un viena kļūda

Sestdienas rītā pagalmā jau smaržo kafija, šķēres ir izvilktas, bet pie dzīvžoga stāv cilvēks un ar acīm mēra tūju galotnes: „Tikai mazliet apgriezīšu.“ Pēc stundas zaļie zari klāj zālienu, dzīvžogs izskatās kārtīgāks, taču pēc dažām nedēļām vietām parādās brūni plankumi. Un tad šis „mazliet“ sāk šķist krietni par daudz.

Tūjas šķiet pateicīgas: tās aug mierīgi, pasargā no ielas un kaimiņu skatieniem, neprasa katru nedēļu jaunus ziedus vai sarežģītus rituālus. Tomēr blīva, līdzena siena pati no sevis neizveidojas. To nosaka ne tikai mēslojums vai laistīšana, bet arī tas, kad rokās nonāk šķēres.

Lielākā kļūda bieži rodas no labas vēlmes visu sakārtot vienā reizē – īpaši rudenī, kad gribas noslēgt dārza sezonu ar nevainojami apgrieztu pagalmu. Tūjām šāda kārtība var maksāt ilgi redzamus kailus laukumus.

Blīvums sākas nevis ar augstumu, bet ar īsto brīdi

Formējošo tūju apgriešanu vislabāk plānot vēlā pavasarī, kad jaunā augšana jau ir skaidri sākusies. Parasti tam piemērotas ir maija beigas vai jūnijs, taču svarīgāks par kalendāra datumu ir pats dzīvžogs: pēc pavasara salnām tam jābūt atkopušamies, bet jaunajiem dzinumiem – sākušiem augt. Tad, apgriežot zaļos galiņus, augs parasti aktīvāk sazarojas un pamazām kļūst blīvāks.

Ja dzīvžogs aug strauji un gribas saglabāt tā skaidro formu, vasaras otrajā pusē var veikt vēl vienu ļoti vieglu korekciju. Tā nav ģenerāla pārbūve ar šķērēm līdz elkoņiem, bet tikai izvirzījušos jauno zariņu izlīdzināšana. Jo mazāk auga masas tajā laikā tiek noņemts, jo mierīgāk tūja sagaida vēsāku laiku.

Vēlā rudenī tūjas spēcīgi saīsināt nav vērts. Jauni griezumi un veicināta augšana pirms ziemas augam nav labvēlīga kombinācija, īpaši, ja drīz iestājas sals, vējš un smags sniegs. Rudenī labāk noņemt nolūzušus, izžuvušus vai slimības skartus zariņus, bet nopietnāku veidošanu atstāt nākamajai siltajai sezonai.

Kad apgriezt tūjas, lai tās saglabātos blīvas: svarīgākais laiks un viena kļūdaAttēls: Pixabay / webandi

Viena kļūda, ko tūja bieži nepiedod

Tūjas nezaļo visur vienādi. Visdzīvīgākā to daļa ir ārpusē, tur, kur zarus sasniedz gaisma, bet dziļāk bieži slēpjas vecāka, brūngana koksne. Ja apgriežot tajā iegriež pārāk dziļi, var sagaidīt nevis brīnumainu atjaunošanos, bet tukšu plankumu, kas ilgi nemainīsies. Šķēres šeit nav burvju nūjiņa: nogriežot zaļo „aizkaru“, iekšpuse pēkšņi kļūst redzama tāda, kāda tā bijusi visu laiku.

Tāpēc galvenais noteikums ir vienkāršs – griezt tikai auga zaļo daļu un pamazām. Jaunu dzīvžogu vērts sākt veidot agri, kad tas vēl tikai iesakņojas: tad viegla sānu saīsināšana veicina zarošanos no apakšas, nevis tikai augšanu uz augšu. Ja gaida, līdz tūjas izaug līdz vēlamajam augstumam un tikai tad nolemj tās „padarīt kuplākas“, darbs kļūst daudz sarežģītāks.

Vēl viens biežs vilinājums – galotni un sānus nogriezt ideāli taisni, it kā zaļo žogu būtu zīmējis arhitekts, kurš mīl lineālu. Praksē dzīvžogam bieži ir labāk, ja tā apakša paliek nedaudz platāka par augšpusi. Tā apakšējos zarus sasniedz vairāk gaismas, tie mazāk nīkuļo, un dzīvžogs paliek zaļš ne tikai tur, kur to redz garāmgājēji no otrā stāva.

Kad vienam vajag privātumu, bet otram – laiku un pacietību

Tūju dzīvžogs bieži kļūst par ģimenes kompromisu. Vienam gribas pēc iespējas ātrāk paslēpties no jaunās terases aiz žoga, citam žēl katra nogrieztā zariņa, jo „tas taču auga tik ilgi“. Vecākiem ar maziem bērniem tas ir pagalma aizvējš, vecākiem cilvēkiem – mierīgs zaļš fons, ko ir grūti kopt uz augstām kāpnēm, bet kaimiņiem dažkārt – ēnas avots, kad augiem ļauj augt bez ierobežojumiem.

Tieši tad rodas vēlme vienā nedēļas nogalē atrisināt visu: nolaist pārāk augsto galotni, atbīdīt sānus no celiņa un panākt, lai pie tā vairs nekad nebūtu jāatgriežas. Tomēr tūjas labāk reaģē uz konsekventu, mērenu kopšanu nekā uz vienu drastisku apgriešanu ik pēc dažiem gadiem. Regulāra, bet viegla veidošana aizņem mazāk laika, un rezultāts izskatās dabiskāk – bez brūniem logiem, kurus pēc tam gribas aizsegt ar puķupodiem vai optimismu.

Pirms apgriešanas vērts izvērtēt arī vienkāršas lietas: vai augs necieš no sausuma, vai tas nav acīmredzami bojāts, vai šķēres ir tīras un asas. Karstā un sausā dienā spēcīgi apgriezt nav laba doma, jo tūja piedzīvo papildu stresu. Ja dzīvžogs ir ļoti aizaudzis, bojāts vai tā augstums ir būtiski jāsamazina, drošāk darbus sadalīt vairākās sezonās, nevis mēģināt vienā pēcpusdienā atgriezt tam jaunību.

Blīva tūju siena nav ātras apgriešanas rezultāts. Tā izveidojas tad, kad augam ļauj augt, bet cilvēks laikus un mēreni koriģē tā virzienu. Vēls pavasaris, viegla vasaras korekcija un cieņa pret zaru zaļo daļu dod vairāk nekā apņēmīga rudens „sakārtošana“ – un pēc tam pagalms izskatās kārtīgs ne tikai tajā nedēļas nogalē.