Baltais pārklājums uz plūmēm var maldināt: kad augli var droši ēst, bet kad labāk izmest

Ieraugāt skaistas tumšas plūmes, bet uz tām – bālganu, it kā ar putekļiem pārklātu slāni. Vieni šādas plūmes uzreiz pērk, citi noliek atpakaļ, jo rodas aizdomas par pelējumu, ķimikālijām vai bojāšanos. Tomēr visbiežāk panikai nav pamata: gluds, sauss, matēts pārklājums uz svaigām plūmēm ir dabisks vaska slānis, kas pasargā augli no mitruma zaudēšanas un apkārtējās vides ietekmes.

Problēma ir tā, ka ne katrs balts plankums ir tik nekaitīgs. Uz plūmēm var būt dabiskais vasks, uz žāvētām plūmēm – cukura kristāli, bet dažos gadījumos – jau bīstams pelējums. Atšķirību var pamanīt ar neapbruņotu aci, ja zināt, kam pievērst uzmanību.

Dabiskais pārklājums nav netīrumi

Plūmēm, tāpat kā vīnogām, mellenēm, zilenēm vai kazenēm, ir dabisks aizsargslānis. Tas veidojas uz augļa mizas un izskatās kā gaiši, zilgani vai balti putekļi. Uz tumši zilām un violetām plūmēm tas ir īpaši labi redzams, jo kontrastē ar mizu.

Šis slānis nav ne pelējums, ne netīrumi. Tie ir dabiskie vaski, kas palīdz auglim saglabāt mitrumu, pasargā no pārāk straujas izžūšanas, lietus, rasas, temperatūras svārstībām un daļas mikroorganismu. Citiem vārdiem sakot, plūme pati pārklājas ar aizsargplēvi.

Ja pārklājums ir vienmērīgs, sauss, matēts, bez smaržas un viegli noberžas ar pirkstu, viss ir kārtībā. Paberziet plūmi – šajā vietā jāparādās tumšākai, spīdīgākai joslai. Tā ir laba zīme. Šāda plūme nav sliktāka, gluži pretēji – bieži vien tā ir mazāk aiztikta un transportēšanas laikā nav tik stipri berzta.

Tomēr tikai pārklājums vēl negarantē, ka auglis ir ideāls. Plūmei var būt skaists vaska slānis, bet tā var būt pārgatavojusies, saspiesta vai bojāta iekšpusē. Tāpēc jāaplūko viss auglis, ne tikai baltā virsma.

Kā atšķirt labu plūmi no aizdomīgas

Labai plūmei jābūt elastīgai. Gatavs auglis nedaudz padodas vieglam spiedienam, bet nedrīkst saplakt zem pirkstiem. Mizai var būt nelieli dabiski nelīdzenumi, taču nedrīkst būt mitru plaisu, gļotu, sulas noplūdes vai puves perēkļu.

Arī smarža ir ļoti svarīga. Kvalitatīva plūme smaržo maigi un patīkami. Ja jūtat skābu, alkoholisku, appelējušu vai neparasti asu smaržu, augli labāk neēst. Šāda smarža bieži liecina, ka mīkstumā sākušies bojāšanās procesi.

Vērts pievērst uzmanību arī vietai pie kātiņa. Tur bieži sakrājas putekļi, sīkas zemes daļiņas, bet, ja auglis ir bojāts, tieši šajā vietā bojāšanās var sākties ātrāk. Ja kātiņš ir saglabājies, mīkstums ap piestiprinājuma vietu parasti ir mazāk bojāts.

Ja baltais pārklājums ir noberzies tikai dažās vietās, tas vēl nenozīmē, ka plūme ir slikta. Šādi plankumi bieži rodas šķirošanas, kraušanas vai transportēšanas laikā. Tomēr augli ar lieliem iespiedumiem vai mīkstām, mitrām vietām labāk ātri izlietot vai vispār izmest, ja redzamas bojāšanās pazīmes.

Pelējumu nevajag glābt

Pelējums izskatās citādi nekā dabīgais vasks. Tas nav skaists, gluds un vienmērīgs. Visbiežāk redzamas atsevišķas pūkainas saliņas, pavedieni, pelēcīgi, zaļgani, brūngani vai balti izcilnīši. Virsma var izskatīties it kā apaugusi ar īsiem matiņiem.

Pelējuma gadījumā bieži parādās arī citas pazīmes: mīkstums ir kļuvis mīksts, miza ieplaisājusi, tek sula, parādās gļotas, smarža kļūst skāba vai appelējusi. Dažkārt sulā redzamas putas vai burbulīši. Ja, pagaršojot augli, tas garšo rūgti, nedabiski skābi vai dīvaini, to ēst nevajag.

Svarīgākais noteikums ir vienkāršs: mīkstus, sulīgus augļus ar pelējumu nav vērts glābt, izgriežot bojāto vietu. Sēnīte var būt izplatījusies dziļāk, nekā redzams no ārpuses. Dažas pelējuma sugas var veidot toksiskus savienojumus, kas ne vienmēr tiek iznīcināti vārīšanas vai cepšanas laikā.

Ja viena plūme iepakojumā ir sapelējusi, pārējās jāizšķiro. Mīkstas, ieplaisājušas, mitras vai dīvaini smaržojošas plūmes labāk izmest. Veselās plūmes pirms ēšanas nomazgājiet, bet kastīti vai trauku, kurā tās tika glabātas, izmazgājiet un rūpīgi izžāvējiet.

Baltais pārklājums nav pesticīdu pierādījums

Tikai pēc plūmes izskata nav iespējams droši pateikt, vai tās audzēšanas laikā tika izmantoti augu aizsardzības līdzekļi. Dabiskais baltais slānis nav pierādījums tam, ka auglis ir „apsmidzināts ar ķimikālijām”. Tomēr uz mizas var būt putekļi, augsnes daļiņas vai citi netīrumi, kas radušies ražas novākšanas, transportēšanas vai tirdzniecības laikā.

Tāpēc plūmes tik un tā jāmazgā. Vislabāk tās turēt zem vēsa tekoša ūdens un maigi paberzēt ar pirkstiem. Īpašu uzmanību pievērsiet vietai pie kātiņa. Pēc mazgāšanas augļus ieteicams nosusināt ar tīru dvieli vai papīra dvieli.

Ziepes, trauku mazgāšanas līdzekli vai citus sadzīves līdzekļus izmantot nevajag. To atliekas var palikt uz mizas vai caur nelielām plaisām iekļūt mīkstumā. Sodas vai etiķa šķīdumus dažkārt izmanto mājsaimniecībā, taču tie negarantē, ka tiks likvidēti visi mikroorganismi vai atliekas. Parastām, nebojātām plūmēm pietiek ar tekošu ūdeni un maigu mehānisku notīrīšanu.

Svarīgi visas plūmes iepriekš nemazgāt. Mitrums pie kātiņa vai sīkās plaisās paātrina pelējuma parādīšanos. Ja tomēr augļus nomazgājāt, pirms ievietošanas ledusskapī pilnībā tos nosusiniet.

Baltais slānis uz žāvētām plūmēm bieži vien ir cukurs

Ar žāvētām plūmēm situācija ir citāda. Bālgans slānis uz tām bieži parādās nevis vaska, bet cukura kristalizācijas dēļ. Žāvēšanas laikā ūdens no augļiem iztvaiko, bet dabiskie cukuri koncentrējas. Noteiktos apstākļos glikoze un fruktoze izkļūst virspusē un veido mazus kristāliņus.

Šāds pārklājums parasti ir sauss, graudains, nevis pūkains, un tam ir salda garša. Tas daļēji var izšķīst, mazgājot ar siltu ūdeni, mērcējot vai karsējot. Cukura kristāli nepadara žāvētās plūmes bīstamas.

Tomēr pelējums uz žāvētiem augļiem izskatās citādi. Tas var būt pūkains, zirnekļtīklam līdzīgs, kunkuļains, augt nevienmērīgi un izplatīt pelējuma smaku. Ja plūmes ir lipīgas, dīvaini smaržo, tām ir aizdomīgi plankumi vai mitras vietas, tās labāk neēst.

Pērkot iepakotas žāvētas plūmes, vērts izlasīt sastāvu. Daži ražotāji izmanto augu eļļu, lai augļi nesaliptu, vai atļautus konservantus ilgākai uzglabāšanai. Cilvēkiem, kuri ir jutīgi pret sulfītiem, īpaši dažiem astmas slimniekiem, rūpīgi jāpārbauda marķējums.

Kā uzglabāt plūmes, lai tās pārāk ātri nesabojātos

Negatavas plūmes var glabāt istabas temperatūrā, prom no tiešiem saules stariem. Ja vēlaties, lai tās ātrāk nogatavotos, ielieciet tās papīra maisiņā kopā ar ābolu vai banānu. Šie augļi izdala etilēnu, kas veicina nogatavošanos.

Gatavās plūmes vislabāk glabāt ledusskapja augļu un dārzeņu nodalījumā. Ielieciet tās sausā, tīrā traukā, nesaspiediet un neapgrūtiniet ar smagākiem produktiem. Pilnīgi hermētisks iepakojums nav labākā izvēle, jo tajā uzkrājas kondensāts, bet mitrums paātrina bojāšanos.

Plūmes ieteicams regulāri pārbaudīt. Viens kļūst mīksts vai ieplaisājis auglis var izdalīt sulu un paātrināt pārējo bojāšanos. Augļus ar nelieliem iespiedumiem, bet bez pelējuma un sliktas smaržas, var ātri izlietot kompotam, mērcei, pīrāgam vai ievārījumam.

Saldēšanai plūmes jānomazgā, rūpīgi jānosusina, jāpārgriež uz pusēm un jāizņem kauliņi. Vispirms pusītes izkārtojiet vienā kārtā uz paplātes, sasaldējiet un tikai pēc tam saberiet maisiņā vai traukā. Tā tās nesasals vienā lielā gabalā. Atkausētas plūmes būs mīkstākas, tāpēc tās vairāk derēs cepumiem, mērcēm, kompotiem vai ievārījumiem, nevis ēšanai tāpat kā svaigas.

Žāvētas plūmes glabājiet vēsā, sausā vietā, tīrā, hermētiskā traukā, pasargātas no saules. Ja traukā parādās kondensāts, produkts jāpārbauda, jo mitrums palielina pelējuma risku.

Plūmes ir veselīgas, bet svarīgs ir to daudzums

Svaigas plūmes satur daudz ūdens un nav īpaši kalorijām bagātas. Vidēji 100 grami nodrošina aptuveni 45–50 kilokalorijas, apmēram 9–10 gramus dabisko cukuru un aptuveni 1,5 gramus šķiedrvielu. Tās satur C vitamīnu, K vitamīnu, nedaudz provitamīna A un B grupas vitamīnus. No minerālvielām svarīgs ir kālijs, bet tumšo plūmju mizās ir antociāni un citi antioksidantu savienojumi.

Plūmes palīdz uzturēt normālu zarnu darbību, jo satur šķiedrvielas un sorbitolu. Tieši sorbitols kopā ar šķiedrvielām izskaidro, kāpēc plūmes, īpaši žāvētas, var veicināt vēdera izeju.

Pārāk liels daudzums var izraisīt vēdera pūšanos, burkšķēšanu, spazmas vai caureju. Ja reti ēdat pārtiku ar daudz šķiedrvielām, sāciet ar dažām svaigām plūmēm vai nelielu žāvētu plūmju porciju un vērojiet pašsajūtu. Vienlaikus svarīgi dzert pietiekami daudz ūdens.

Žāvētas plūmes ir daudz koncentrētākas. 100 gramos var būt aptuveni 230–250 kilokaloriju, apmēram 7 grami šķiedrvielu un vairāk nekā 35 grami cukuru. Tāpēc labāk tās neēst tieši no liela iepakojuma. Iepriekš atlieciet porciju.

Kam jābūt piesardzīgiem

Cukura diabēta gadījumā svaigas plūmes nav automātiski jāizslēdz no uztura, tomēr svarīgs ir daudzums, visa maltīte un individuālā glikozes reakcija. Vesels auglis parasti ir labāka izvēle nekā sula, jo tas satur šķiedrvielas un tiek sagremots lēnāk. Plūmes var kombinēt ar dabīgo jogurtu, biezpienu vai nelielu porciju nesālītu riekstu.

Plūmju sula, saldie kompoti bez mīkstuma, ievārījumi un marmelādes ir pavisam cits stāsts. Tajos bieži ir maz šķiedrvielu un daudz cukura, tāpēc tie jāuztver kā deserts, nevis svaigu augļu aizstājējs.

Cilvēki ar kairinātas zarnas sindromu var jutīgāk reaģēt uz sorbitolu un citiem viegli fermentējamiem ogļhidrātiem. Pat neliela porcija dažiem var izraisīt vēdera pūšanos vai sāpes. Hroniskas nieru slimības gadījumā par žāvētu augļu daudzumu vērts konsultēties ar ārstu vai dietologu, jo tajos koncentrējas kālijs.

Kauliņus ēst nedrīkst. Tajos esošās sēklas satur dabiskus savienojumus, kas noteiktos apstākļos var veidot cianīdu. Nejauši norīts vesels kauliņš parasti vienkārši izvadās no organisma, taču to nedrīkst skaldīt, košļāt vai izmantot mājas tinktūru pagatavošanai bez nepieciešamajām zināšanām.

Kur izmantot plūmes

Svaigas plūmes var ēst ar mizu, tikai pirms tam tās rūpīgi jānomazgā. Vaska pārklājums nav jānotīra līdz pilnīgam spīdumam – tā atliekas nav bīstamas. Plūmes labi sader ar auzu putru, dabīgo jogurtu, biezpienu, salātiem un nesaldiem konditorejas izstrādājumiem.

Lai saglabātu ražu, no plūmēm vāra kompotus, sulas ar mīkstumu, ievārījumus, marmelādes un mērces. Saldskābās plūmes ļoti labi der pie gaļas, sautētiem kāpostiem, dārzeņu sautējumiem, putnu gaļas un pupiņu ēdieniem.

Konservējot svarīgi izmantot tikai veselus, nesapuvušus augļus, tīrus traukus un pienācīgi sterilizētas burkas. Ne katrā receptē cukura daudzumu var vienkārši samazināt, jo ievārījumos tas ir svarīgs ne tikai garšai, bet arī uzglabāšanai.

Žāvēšanai izvēlieties gatavas, bet stingras, neieplaisājušas plūmes. Tās jānomazgā, jānosusina, jāizņem kauliņi un jāžāvē žāvētājā vai cepeškrāsnī vidējā temperatūrā. Labi izžāvētai plūmei jābūt elastīgai, saspiežot no tās nedrīkst izdalīties sula, un tās iekšpusē nedrīkst būt mitru vietu.

Baltais pārklājums uz plūmēm ne vienmēr ir ienaidnieks. Dažkārt tas ir dabisks augļa aizsargs, dažkārt – cukura kristāli, bet citreiz jau bīstams pelējums. Atšķirība ir redzama: gluds, sauss slānis bez smaržas parasti ir nekaitīgs, bet pūkaini plankumi, slikta smarža, gļotas un mīkstas, mitras vietas nozīmē, ka augli labāk izmest.