Atvilktnē atradu vecu „Nokia“ tālruni un nolēmu pārbaudīt, cik par to maksātu uzpircēji

Viss sākās ar atvilktni, kuru parasti neviens never vaļā bez nopietna iemesla. Tur bija veci lādētāji, vairāki vadi, kuru nozīmi vairs neviens neatcerējās, salauztas austiņas, veca atmiņas karte un tālrunis, kuru ieraudzīju pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Mazs, tumšs „Nokia“ tālrunis ar fiziskām pogām, nobružātu korpusa stūri un bateriju, kas kādreiz turēja veselu nedēļu.

Pirmā sajūta bija nostalģija. Šāds tālrunis bija pusei klases, pusei radu un, droši vien, visiem, kas vēl atceras laikus, kad SMS bija jāspiež trīs reizes uz vienas un tās pašas pogas. Sākumā nodomāju to vienkārši paturēt kā piemiņu. Bet tad ziņkārība ņēma virsroku: cik gan šāda lieta šodien varētu būt vērta?

Ne jau tāpēc, ka cerēju kļūt bagāts. Vienkārši gribēju saprast, vai atvilktnē atrodas krāms, kolekcionējams priekšmets vai vismaz daži eiro.

Vispirms vajadzēja saprast, vai tālrunis vēl ir dzīvs

Lielākā problēma bija lādētājs. Tālrunim bija vecs, plāns savienotājs, ko jau sen nekur neizmantoju. Pēc dažām minūtēm, rakņājoties pa atvilktni, atradu vadu, kas, brīnums, derēja. Iespraudu to kontaktligzdā un gaidīju. Pirmajās minūtēs nekas nenotika. Jau domāju, ka baterija ir pilnībā beigta, taču pēc kāda laika ekrānā parādījās blāva uzlādes zīme.

Tas brīdis bija savādi patīkams. It kā būtu pamodinājis lietu, kas desmit gadus klusējusi. Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm tālrunis ieslēdzās. Ekrāns bija mazs, krāsas izbalējušas, taču izvēlne darbojās. Pogas spiedās, skaņa bija, pat vecais modinātājs kaut kur iestatījumos bija saglabājies.

Tad pārbaudīju svarīgākās lietas: vai darbojas ekrāns, vai tālrunis lādējas, vai reaģē tastatūra, vai tajā var ievietot SIM karti, vai baterija nav uzpūtusies. Pēdējais punkts ir īpaši svarīgs. Veca baterija var būt ne tikai nedarbojoša, bet arī nedroša, tāpēc, ja tā ir uzpūtusies, šādu tālruni labāk nelādēt un neturēt jebkur.

Manā gadījumā baterija izskatījās normāla, lai gan bija acīmredzams, ka ilgi vairs neturētu. Tālrunis darbojās. Tas nozīmēja, ka to jau varēja vērtēt nevis kā pilnīgu elektronikas lūzni, bet gan kā vecu, tomēr dzīvu ierīci.

Nokia 5110 Indiana VintageAttēls: Ilustratīvs attēls

Uzpircēju piedāvājumi ātri nolaida uz zemes

Vispirms paskatījos, cik par veciem tālruņiem piedāvā uzpircēji. Dažas vietnes ļauj izvēlēties modeli, stāvokli, norādīt, vai ir lādētājs un vai darbojas ekrāns. Citās jānosūta fotogrāfijas vai jāaizpilda pieprasījums. Te ātri sapratu vienu lietu: lielākajai daļai uzpircēju parasts vecs „Nokia“ nav nekāds dārgums.

Ja tas nav rets modelis, ideālā stāvoklī esošs kolekcionāru aparāts vai joprojām pieprasīts leģendārs tālrunis, piedāvājumi parasti ir simboliski. Par dažiem veciem tālruņiem ar pogām var cerēt saņemt dažus eiro, reizēm desmit, ja stāvoklis ir labs un modelis pieprasītāks. Ja tālrunis nedarbojas, summa var būt tuva nullei, bet dažviet to pieņemtu vienīgi kā elektronikas atkritumu.

Par konkrēto tālruni viens uzpircējs man provizoriski piedāvāja dažus eiro. Cits pat nenosauca skaidru cenu – tālrunis būtu jānosūta apskatei. Tad sapratu, ka, ja mērķis ir ātri atbrīvoties no lietas, uzpirkšana ir ērta. Bet, ja vēlies saņemt vairāk, jāskatās nevis uz uzpircējiem, bet sludinājumiem.

Sludinājumos cenas izskatījās pavisam citādi

Kad sāku meklēt tādu pašu vai līdzīgu tālruņu sludinājumus sludinājumu portālos, aina mainījās. Tur cenas bija krietni augstākas. Vieni prasīja 15 eiro, citi 25, daži pat 40 vai vairāk. Taču te ir svarīga detaļa: prasītā cena vēl nenozīmē, ka kāds par tādu summu arī nopirks.

Daļa sludinājumu bija ievietoti jau sen. Dažiem tālruņiem bija kastes, instrukcijas, oriģinālie lādētāji un labi saglabājušies korpusi. Šādi tālruņi kolekcionāriem patiešām var būt interesantāki. Manam tālrunim nebija kastes, lādētājs bija apšaubāms, korpuss nobružāts, taču tas darbojās. Tas nozīmēja, ka reālajai cenai vajadzētu būt kaut kur pa vidu starp uzpircēja piedāvātajiem dažiem eiro un optimistiskajiem sludinājumiem par 40 eiro.

Visinteresantākais bija tas, ka daži cilvēki vecos „Nokia“ tālruņus pērk ne tikai nostalģijas dēļ. Vieniem vajadzīgs vienkāršs tālrunis vecākam cilvēkam. Citi meklē rezerves aparātu, kurā nav viedtālruņu lietotņu. Vēl citi vāc vecos modeļus. Ir pat tādi, kuriem svarīga ir konkrēta krāsa, pogu stāvoklis vai oriģinālais korpuss.

Nokia 6030Attēls: Ilustratīvs attēls

Kas visvairāk ietekmē veca tālruņa cenu?

Pēc vairāku stundu ilgas pārbaudes sapratu, ka veca „Nokia“ vērtība ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Pirmais – modelis. Dažiem modeļiem ir nostalģiska vērtība, citi ir ļoti izplatīti un nevienā neizraisa lielu interesi. Otrais – stāvoklis. Darbojošs tālrunis ar kārtīgu ekrānu, labu tastatūru un neuzpūtušos bateriju ir vērtīgāks par aparātu, kas ieslēdzas tikai tad, kad pats vēlas.

Trešais faktors – komplektācija. Oriģinālā kaste, lādētājs, instrukcija, pat vecās austiņas var paaugstināt cenu. Kolekcionāriem tas ir svarīgi. Parastam pircējam varbūt mazāk, tomēr glīti saglabāts pilns komplekts tik un tā izskatās nopietnāk.

Ceturtais – vai tālrunis ir piesaistīts operatoram un vai darbojas ar mūsdienu SIM kartēm. Ne visi vecie tālruņi mūsdienās ir ērti izmantojami. Dažviet var būt nepieciešama lielāka SIM karte vai adapteris, bet dažu tīklu izmaiņas vecākus aparātus padara mazāk praktiskus.

Galu galā nolēmu nepārdot uzpircējam

Uzpircējam tālruni neatdevu. Ne tāpēc, ka viņš būtu piedāvājis aizvainojoši maz, bet tāpēc, ka sapratu: viņam tas ir tikai viens no daudziem veciem aparātiem. Man – darbojošās ierīce, kas kādam var būt interesantāka par dažiem eiro.

Ievietoju sludinājumu par nelielu, bet normālāku cenu. Godīgi uzrakstīju, ka tālrunis darbojas, baterija ir veca, kastes nav, bet uz korpusa ir lietošanas pazīmes. Pievienoju skaidras fotogrāfijas: priekšpusi, aizmuguri, ieslēgtu ekrānu, baterijas nodalījumu un uzlādes savienotāju. Jo, ja pats kaut ko esmu iemācījies no citiem pirkumiem, tad tikai to: jo skaidrāk parādi stāvokli, jo mazāk lieku jautājumu vēlāk.

Pirmajā dienā uzrakstīja vairāki cilvēki. Viens piedāvāja pusi cenas un vēlējās, lai es to nosūtu bez maksas. Cits jautāja, vai tālrunis der vecākam cilvēkam. Trešais vienkārši uzrakstīja: „Tāds man bija jaunībā.“ Tad arī sapratu, ka veciem tālruņiem piemīt savāda vērtība. Ne vienmēr finansiāla, bet emocionāla – noteikti.

Ko vērts izdarīt, pirms izmest vecu tālruni?

Ja atvilktnē jums ir vecs „Nokia“ vai cits tālrunis ar pogām, vispirms to neizmetiet. Pārbaudiet modeli, stāvokli, vai ir lādētājs un vai baterija nav uzpūtusies. Ja baterija izskatās bīstama, nelādējiet to. Šādu lietu labāk nodot elektronikas atkritumu savākšanas vietā.

Ja tālrunis darbojas, apskatiet ne tikai uzpirkšanas cenas, bet arī sludinājumus. Uzpircējs samaksās ātri, bet maz. Sludinājumos iespējams saņemt vairāk, tikai būs nepieciešama pacietība. Bet, ja jums ir oriģinālā kaste, instrukcija vai ļoti labā stāvoklī esošs modelis, nesteidzieties to uzskatīt par nevajadzīgu krāmu.

Mans atvilktnē atrastais dārgums miljonus neatnesa. Taču tas atgādināja labu mācību: ne visas vecās lietas ir atkritumi. Dažas vienkārši gaida cilvēku, kuram tās joprojām kaut ko nozīmē.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!