Kāpēc lietus smarža atgriež senas atmiņas ātrāk nekā mīļākā dziesma

Pirmie smagie lietus pilienu plankumi uz sakarsušā ietves seguma bieži sasniedz mūs agrāk nekā pats lietus. Tu atver logu, ieelpo šo mitro, zemes smaržas pilno gaisu, un pēkšņi prātā vairs nav ne virtuves, ne nenomazgātu trauku, ne rītdienas darbu. Acu priekšā var parādīties vecs pagalms, vasaras vakars pie vecvecākiem vai ceļš mājup pēc stundām, kad mugursoma bija pārāk smaga, bet peļķes – vēl interesantas.

Mīļākajai dziesmai arī ir savs spēks: pirmie akordi dažkārt acumirklī atgriež konkrētā laikā. Tomēr lietus smarža iedarbojas citādi. Tā ne tik daudz atgādina vienu ballīti vai cilvēku, cik atver veselu vecu pasauli – ar tās temperatūru, gaismu, noskaņu un pat ķermeņa sajūtām.

Tāpēc cilvēki nereti ir pārsteigti: šķiet, ka līdz tam par to bērnības vasaru gadiem pat neesi domājis, bet pēc īsas lietusgāzes tā atgriežas tik spilgti, it kā tu tikko būtu no tās pārnācis. Tā nav tikai romantika vai ieradums. Ožai ar atmiņām ir īpaši īss un tiešs ceļš.

Viens ieelpas mirklis var atgriezt pagalmā, kura sen vairs nav

Lietus smaržu veido nevis viena smarža. Kad ūdens krīt uz sausas zemes, putekļiem, asfalta, augiem un kokiem, gaisā paceļas dažādas vielas. Tāpēc pirmais lietus pēc sausām dienām bieži smaržo visspēcīgāk: gaiss it kā izkustina to, kas ilgi bija nosēdies uz virsmām.

Cilvēks šo smaržu bieži sajūt nevis slēgtā telpā, bet atrodoties darbību vidū. Jāaizver logi, jāsavāc uz balkona atstātā veļa, jāatved bērns no pagalma, ātrāk jāaiziet līdz automašīnai vai vienkārši jāapstājas zem nojumes. Smarža savienojas ar vēso gaisu, lietus skaņu un satumsušo gaismu, tāpēc smadzenēm paliek nevis atsevišķs signāls, bet visa aina.

Bērnībā šādu ainu ir īpaši daudz. Lietus nozīmēja pārtrauktas pagalma spēles, slapjas sporta kurpes pie radiatora, vecmāmiņas mudinājumu nestaigāt basām kājām pa peļķēm vai solījumu, ka pēc lietusgāzes varbūt būs varavīksne. Vēlāk pietiek ar līdzīgu smaržu, un atmiņa pati atrod sen neizmantotu „atvilktni“.

Oža mazāk jautā, vai tagad ir īstais brīdis atcerēties

Skaņu mēs varam apklusināt, pārslēgt dziesmu, izslēgt radio. Smaržu parasti uztveram nejauši – tā ienāk kopā ar gaisu. Tieši tāpēc tā bieži pārsteidz nesagatavotus: pieturā, pie pusatvērta biroja loga, izejot no veikala vai vakarā pastaigājoties ar suni.

Ožas informācija smadzenēs ir cieši saistīta ar apgabaliem, kas piedalās emociju un atmiņu darbībā. Vienkārši sakot, smarža bieži vispirms pamodina sajūtu, bet tikai pēc tam cilvēks saprot, ko tieši tā viņam atgādinājusi. Sākumā rodas dīvains mājīgums, ilgas vai pat skumjas, bet pēc dažām sekundēm – aina: veca māja, cilvēks, atvaļinājuma rīts.

Mīļākā dziesma bieži ir apzināti izvēlēta atmiņas poga. Mēs to ieslēdzam, jo jau zinām, ko tā mums nozīmē. Lietus smaržai šāda brīdinājuma nav – tā sasniedz mūs negaidīti un tāpēc dažkārt šķiet spēcīgāka. Cilvēks nekontrolē ne mirkli, ne emocijas, tāpēc atmiņa šķiet dzīvāka.

Kāpēc lietus smarža atgriež senas atmiņas ātrāk nekā mīļākā dziesmaAttēls: Unsplash / Kevin Wang

Tas pats lietus vienai ģimenei nozīmē pavisam dažādas lietas

Senioram lietus smarža var atgādināt dārzu, sakņu dārzu un laiku, kad pēc sausas nedēļas beidzot vairs nevajadzēja nest ūdeni dobēm. Vecākiem tā bieži nozīmē ļoti ikdienišķas rūpes: vai bērns paņēma jaku, vai pagrabu neapplūdinās, vai uz balkona nepalika žūstošās drēbes. Tomēr pat steigā dažkārt pietiek ar sekundi pie atvērta loga, lai parādītos viņu pašu bērnība.

Pilsētā strādājošam cilvēkam lietus var būt saistīts ar vakara sastrēgumiem, slapjiem apaviem un nevēlēšanos iet līdz automašīnai. Tomēr šai pašai smaržai, sajauktai ar silta asfalta smaržu, daudziem ir arī cits slānis – atmiņa par laiku, kad nevajadzēja skaitīt minūtes līdz tikšanās brīdim vai domāt, vai autobuss nekavēsies.

Mazākās pilsētās un ciemos lietus smarža biežāk nāk kopā ar zemes, zāles, siltumnīcas, malkas šķūņa vai atvērta garāžas smaržu. Pilsētā tā ir asāka, saistīta ar putekļiem un sakarsušu ceļu. Atšķirīga vide rada atšķirīgas atmiņas, tomēr pati reakcija daudziem ir pazīstama: smarža atgādina ne tikai vietu, bet arī agrāko paša versiju.

Vai šādas atmiņas var apzināti izmantot?

Ja pēc lietus pārņem mierīgas ilgas, nav nepieciešams tās steigšus atgrūst. Dažkārt ir lietderīgi vienkārši uz dažām minūtēm apstāties pie loga vai iziet uz balkona un ļaut domai atnākt līdz galam. Šādi īsi mirkļi palīdz saprast, pēc kā cilvēks patiesībā ilgojas: ne vienmēr pēc konkrētiem gadiem, bet pēc lēnāka tempa, tuviem cilvēkiem, vairāk laika ārā vai drošības sajūtas.

No otras puses, lietus smarža ne visiem izraisa tikai siltas sajūtas. Tā var atgādināt smagu atgriešanos mājās, vientuļu vakaru, slimnīcas logu vai periodu, kuru negribas atkārtot. Arī šāda reakcija ir normāla – smarža neizvēlas tikai skaistus stāstus, tā pamodina to, ar ko konkrētajā dzīves laikā bija „sasaistīta“.

Ja vēlas, var veidot arī jaunas asociācijas. Mierīga pastaiga pēc lietus, karsta tēja, pārnākot mājās, saruna ar tuvu cilvēku vai ļaušana bērniem palēkāt pa peļķēm pamazām papildina šo smaržu ar jaunām atmiņām. Atmiņa nav aizslēgts arhīvs – tā nepārtraukti pārrakstās caur tagadnes pieredzi.

Lietus smarža mūs atgriež nevis tāpēc, ka pagātne būtu bijusi pilnīgāka. Tā atgriež tāpēc, ka ar vienu ieelpu atgādina: zem visām šodienas steidzamajām rūpēm mēs joprojām esam cilvēki, kuri reiz apstājās pie peļķes un skatījās, kā tajā krīt pilieni.