Kāpēc pusdienlaikā varavīksni ieraudzīt ir gandrīz neiespējami: visu nosaka saules leņķis

Vai kādreiz pēc vasarīga lietus esat pašā pusdienlaikā pacēluši acis pret debesīm un nodomājuši: saule spīd, smalki līst, tad kur ir varavīksne? Šķiet, ka visi nosacījumi ir, tomēr debesīs redzama tikai gaiša dūmaka, mirdzošs asfalts un neviena krāsaina loka.

Taču vakarā vai agrā rītā tas pats lietus pēkšņi dāvā skatu, kura dēļ cilvēki apstājas pie veikala, izvelk telefonus vai pat izkāpj no automašīnas. Varavīksne nav kaprīzs dabas rotājums, kas parādās, kad vien vēlas. Tās atrašanās vietu debesīs ļoti stingri nosaka saules augstums.

Tāpēc pusdienlaika vilšanās ir pavisam vienkārši izskaidrojama: saule tajā laikā ir pacēlusies pārāk augstu. Krāsas nekur nepazūd – tās vienkārši veidojas tur, kur mūsu acis no zemes vairs nespēj tās sasniegt.

Krāsainais loks vienmēr slēpjas pretējā pusē

Lai ieraudzītu varavīksni, nepietiek tikai ar lietu un sauli. Saulei jābūt aiz muguras, bet lietus lāsēm – priekšā. Gaisma, iekļuvusi lāsē, laužas, atstarojas tās iekšienē un atkal iznāk, jau sadalījusies dažādās krāsās. Tieši miljoniem šādu mazu pilienu kopā izveido mums redzamo loku.

Tomēr katrs cilvēks neredz vienu kopīgu, debesīs “pakārtu” varavīksni. Viņš redz gaismu no tām lāsēm, kas atrodas pareizā leņķī starp sauli un viņa acīm. Pārvietojoties dažus metrus, mainās arī lāses, no kurām izplatās redzamās krāsas. Tāpēc divi blakus stāvoši cilvēki patiesībā skatās uz nedaudz atšķirīgām varavīksnēm.

Varavīksnes centrs vienmēr atrodas tajā debess pusē, kas ir pretēja saulei. Ja saule rietumos, krāsas jāmeklē austrumos. Ja tā spīd pār jūsu kreiso plecu, skatiens jāvērš pa labi – uz lietus aizkaru, tumšākiem mākoņiem vai tālāku horizontu.

Pusdienlaikā tā noslīd zem horizonta

Galvenais noteikums ir vienkāršs: jo augstāk paceļas saule, jo zemāk debesīs atrodas varavīksne. Spilgtākais pamata loks parasti veidojas aptuveni 42 grādu leņķī no antisau­l­es punkta. Kad saule atrodas augstu, šis ģeometriskais veidojums sāk slīdēt lejup.

Ja saule paceļas augstāk par aptuveni 42 grādiem virs horizonta, lielākā daļa pamata varavīksnes jau atrodas it kā “zem zemes” – zem jūsu redzamā horizonta. Latvijā vasaras vidū pusdienlaikā saule bieži sasniedz šādu augstumu, tāpēc pēc īslaicīgas lietusgāzes vienlaikus var būt gan lietus, gan saule, bet jūs neredzēsiet pat vismazāko krāsaino loku.

Cilvēkus tas bieži mulsina, jo apstākļi šķiet ideāli. Bērni pēc lietus meklē varavīksni virs māju jumtiem, vecāki rāda uz gaišākām debesīm, bet tur – nekā. Problēma nav tajā, ka lietus lāšu ir pārāk maz vai krāsas ir pārāk blāvas. Vienkārši nepieciešamais gaismas ceļš tajā stundā beidzas aiz horizonta robežas.

Kāpēc pusdienlaikā varavīksni ieraudzīt ir gandrīz neiespējami: visu nosaka saules leņķisAttēls: Wikimedia Commons / Famartin (CC BY-SA 4.0)

Kāpēc no rīta un vakarā debesis ir dāsnākas

Agri no rīta un pirms saulrieta saule atrodas zemu, tāpēc varavīksnes loks paceļas augstu virs horizonta. Tad to var ieraudzīt visu, bet, ja vieta ir atklāta un lietus lāšu ir pietiekami – pat ļoti spilgtu pusloku, kas plaši izstiepies pāri debesīm. Tieši tāpēc visneaizmirstamākās varavīksnes bieži parādās pēc vakara vasaras lietusgāzes.

Atšķiras arī pats apgaismojums. Zemā saule apkārtnei piešķir siltāku, maigāku nokrāsu, mākoņu fons bieži ir tumšāks, tāpēc krāsas šķiet vēl skaidrākas. Pusdienlaikā debesis parasti ir daudz gaišākas, gaisma – asāka, un pat ļoti vājš loks vieglāk pazūd kopējā debesu baltumā.

Senioram, raugoties pa logu, varavīksne var būt patīkama zīme, ka lietus jau atkāpjas. Ģimenei tā kļūst par negaidītu iemeslu uz dažām minūtēm atlikt ceļu mājup, bet autovadītājam – par krāsainu skatu ārpus pilsētas, kur horizontu neaizsedz daudzdzīvokļu nami un koki. Tomēr pilsētā pat piemērotā laikā loku var paslēpt ēkas, bet pagalmā – augsti koku vainagi. Dažkārt varavīksnes nav nevis fizikas dēļ, bet tāpēc, ka jūsu skatienam tai vienkārši nepietiek vietas.

Kā nepalaist garām mirkli pēc lietus

Ja pēc lietus parādījusies saule, vispirms nostājieties tā, lai tā būtu aiz muguras. Pēc tam paskatieties pretējā virzienā, īpaši tur, kur vēl saglabājas lietus mākoņi. Labākās vietas novērošanai ir atklātākas: lauki, ezera krasts, augstāka vieta ārpus pilsētas vai plašs pagalms, no kura redzams horizonts.

Vasarā vērts atcerēties vienu praktisku lietu: pašā pusdienlaikā labāk nelolot cerības, pat ja debesis izskatās it kā īpaši tam radītas. Daudz reālāka iespēja rodas no rīta, vēlā pēcpusdienā un vakarā, kad saule slīd lejup. Rudenī, ziemā un agrā pavasarī saule atrodas zemāk, tāpēc varavīksni var ieraudzīt arī krietni agrāk dienā.

Ja atrodaties augstāk – piemēram, lidmašīnā vai uz kalna ar plašu panorāmu –, situācija var mainīties. No augšas dažkārt var ieraudzīt lielāku loka daļu, pat gandrīz visu apli, jo horizonts skatu vairs neierobežo tik ļoti. Tomēr mums, kas stāvam uz zemes ar iepirkumu maisu, lietussargu vai blakus steidzīgiem bērniem, varavīksne visbiežāk paliek par vakara un rīta pārsteigumu.

Tātad pusdienlaikā mēs to neredzam nevis tāpēc, ka daba tajā dienā būtu “aizmirsusi” krāsas. Varavīksne tajā laikā var būt izveidojusies, tikai tās atrašanās vieta ir zem mūsu horizonta. Dažkārt skaistākās lietas debesīs ir atkarīgas nevis no tā, vai mēs protam skatīties, bet no tā, vai trāpām paskatīties īstajā laikā.