Mīlestība var pakļauties slēptiem noteikumiem: zinātnieki meklē attiecību formulu

Vai pēc strīda ar mīļoto cilvēku esat domājuši: ja vien es zinātu, ko tagad teikt, viss būtu vienkāršāk? Viens noslēdzas sevī un sāk kārtot virtuvi, otrs runā arvien skaļāk, trešais uzraksta garu ziņu, kuru tā arī neizsūta. No malas šādas ainas izskatās ļoti atšķirīgas, tomēr attiecību pētnieki jau sen ir pamanījuši: pāru konfliktos, izlīgumos un attālināšanās brīžos atkārtojas noteiktas likumsakarības.

Doma par mīlestības formulu izklausās gandrīz auksta. Galu galā jūtas nav matemātikas uzdevums, bet divi cilvēki nav skaitļi tabulā. Tomēr zinātnieki nemeklē pogu, kas garantētu mūžīgu laimi, bet gan pazīmes, kas palīdzētu saprast, kāpēc vieni pāri pēc smagām sarunām atkal atrod ceļu viens pie otra, bet citi pamazām pārstāj pat mēģināt.

Visbiežāk attiecības nesabrūk vienā vakarā un ne viena neiznesta atkritumu maisa dēļ. Tās nodilst klusāk: neuzklausīta lūguma, izsmejošas nopūtas, pastāvīga „parunāsim vēlāk”, kas tā arī nekļūst par sarunu, dēļ. Tāpēc attiecību formula, ja tāda vispār ir iespējama, visticamāk, sākas nevis ar lielām mīlestības atzīšanām, bet ar vienkāršām ikdienas reakcijām.

Strīds bieži sākas nevis par to, par ko šķiet

Vakariņas dziest, viens cilvēks atgriežas noguris no darba, otrs visu dienu ir rūpējies par bērniem vai risinājis savas rūpes. Pietiek ar vienu frāzi – „tu atkal neizdarīji” – un saruna par sīkumu pēkšņi pārvēršas vecu aizvainojumu sarakstā. Tajā brīdī pāris reti strīdas tikai par traukiem, naudu vai kavēšanos. Biežāk strīds ir par daudz sāpīgāku sajūtu: „es tev neesmu svarīgs”, „es visu velku viens” vai „tu mani nekad nedzirdi”.

Attiecību pētījumos svarīgs nav tikai konfliktu skaits. Pāri, kuri nekad nestrīdas, ne vienmēr jūtas tuvi – dažkārt viņi vienkārši ir iemācījušies noklusēt. Daudz vairāk pasaka tas, kā cilvēki rīkojas, kad rodas spriedze: vai viņi uzbrūk viens otram, vai aizstāvas, vai noslēdzas sevī, vai pēc kāda laika spēj atzīt, ka ir pāršāvuši pār strīpu.

Te arī slēpjas viens no iespējamajiem „noteikumiem”: attiecībām visbīstamākā nav nesaskaņa, bet gan nicinājums. Ass joks, acu bolīšana, izsmiekls vai pastāvīga partnera noniecināšana atstāj daudz dziļākas pēdas nekā pacelta balss vienā sliktā vakarā. Cilvēks var piedot neveikli izteiktu teikumu, taču viņam ir daudz grūtāk atkal justies droši līdzās tam, kurš pastāvīgi liek saprast, ka viņš ir muļķīgāks, vājāks vai nepietiekams.

Mazi mēģinājumi satuvināties nozīmē vairāk, nekā šķiet

Attiecības veidojas ne tikai dzimšanas dienās, ceļojumos vai nopietnās sarunās pie virtuves galda. Tās balstās uz mazām, gandrīz nemanāmām ainām: parādītu smieklīgu attēlu, jautājumu „kā pagāja tava diena?”, atnestu tējas tasi, roku uz pleca, kad otram ir grūti. Viens cilvēks ar šādu rīcību it kā saka: „nāc tuvāk”, bet otrs var tam atsaukties vai palikt savā telefonā, darbos un domās.

Neviens nevar būt uzmanīgs katru minūti. Īpaši tad, kad mājās ir mazi bērni, tiek aprūpēts tuvinieks, spiež darba termiņi vai trūkst miega. Tomēr ilgtermiņā atšķirību rada kopējais attiecību klimats. Ja mēģinājumi veidot saikni visbiežāk tiek uzņemti ar siltumu, cilvēks nebaidās tos atkārtot. Ja uz tiem pastāvīgi atbild ar vienaldzību vai aizkaitinājumu, viņš pamazām pārstāj vērsties pie otra.

Vecākiem tas bieži ir īpaši pazīstami. Visa diena var būt veltīta bērnu vajadzībām, sadzīvei un loģistikai, bet vakarā pārim atliek tikai daži teikumi par rītdienas plāniem. Strādājošiem cilvēkiem tuvību apēd ekrāni un sajūta, ka arī mājās jāpaliek sasniedzamam. Senioriem attiecību klusums dažkārt rodas citā veidā – kad kopīgais dzīves ritms palēninās, bet sarunas aizstāj ieradums atrasties vienā telpā, tomēr vairs nebūt kopā.

Mīlestība var pakļauties slēptiem noteikumiem: zinātnieki meklē attiecību formuluAttēls: Pixabay / MabelAmber

Formula nav tests, kas pasaka, vai mīlestība ir „īsta”

Zinātne var novērot uzvedības atkārtošanos, emocionālās reakcijas un saziņas veidus, taču tā nevar precīzi aprēķināt, cik daudz mīlestības ir palicis konkrētā pārī. Cilvēku stāsti ir pārāk atšķirīgi: vieni ir iemācījušies skaļi paust jūtas, citi mīlestību izrāda ar darbiem; vienam vajag daudz sarunu, otram – laiku, lai nomierinātos. Problēma sākas nevis tad, kad partneri atšķiras, bet tad, kad viņi sāk uzskatīt atšķirības par ienaidnieku.

Gan darbinieku, gan ģimeņu dzīvē bieži gribas ātru risinājumu: vienu padomu, vienu frāzi, vienu noteikumu, kas visu noliktu savās vietās. Tomēr attiecībās šāda vēlme var kļūt par slazdu. Viens cilvēks gaida, kad otrs „sapratis”, bet otrs pat nenojauš, kāpēc mājās valda aukstums. Saiknes vietā rodas klusa rezultātu skaitīšana – kurš izdarīja vairāk, kurš pirmais atvainojās, kurš kuram palika parādā.

Svarīga ir arī otra puse: ne katru spriedzi var atrisināt tikai ar skaistāku saziņu. Dažkārt pāri nomāc finansiālas grūtības, pārgurums, atkarības, neatrisinātas personīgās problēmas vai pazemojoša uzvedība. Šādās situācijās vien lūgums „vairāk sarunāties” var izklausīties netaisnīgs, jo atbildība par drošām attiecībām nevar gulēt tikai uz viena cilvēka pleciem.

Perfektas atbildes vietā – vairākas apzinātas izvēles

Ja mājās arvien biežāk rodas vieni un tie paši strīdi, ir lietderīgi apstāties nevis to karstumā, bet nedaudz vēlāk. Tā vietā, lai sāktu ar pārmetumu, var pateikt, kāda sajūta slēpjas aiz dusmām: nevis „tu man nekad nepalīdzi”, bet „šodien es jūtos viena ar visiem darbiem”. Šāds teikums negarantē ideālu atbildi, taču tas atstāj mazāk vietas aizsardzībai un vairāk – īstai sarunai.

Ir vērts arī neaizmirst par mazajiem satuvināšanās mēģinājumiem. Pajautāt un uzklausīt atbildi, nolikt telefonu malā kaut uz piecpadsmit minūtēm, pateikties par to, kas parasti tiek uzskatīts par pašsaprotamu, dažkārt ir daudz efektīvāk nekā rets, bet iespaidīgs solījums visu mainīt. Cilvēks nevēlas pastāvīgus pārsteigumus – viņš vēlas just, ka viņa klātbūtne otra dzīvē joprojām tiek pamanīta.

Kad sarunas pastāvīgi beidzas sāpīgi, ir lietderīgi atzīt arī savas robežas. Dažiem pāriem vajadzīgs vairāk laika, citiem palīdz neitrāls speciālists, ar kuru var runāt, nemēģinot uzvarēt strīdā. Lūgt palīdzību nav zīme, ka attiecības jau ir beigušās. Bieži tā ir zīme, ka abi joprojām nevēlas ļaut tām klusi izslīdēt no rokām.

Galīgo mīlestības formulu, visticamāk, neviens neuzrakstīs uz vienas lapas. Tomēr ikdiena arvien atklāj vienu vienkāršu patiesību: attiecības visbiežāk saglabā nevis perfekti cilvēki, bet tie, kuri pat pēc noguruma, dusmām un nesaprašanās atrod veidu, kā pateikt – „tu man joprojām esi svarīgs”.