Pētījums liecina, ka Zemes temperatūra varētu strauji pazemināties

Tas izklausās gandrīz kā zinātniskās fantastikas sākums: zinātnieki apsver veidu, kā samērā ātri pazemināt Zemes temperatūru. Nevis gadsimtu laikā, nevis pēc vairākām paaudzēm, bet teorētiski krietni ātrāk, nekā iedarbotos daudzi tradicionālie klimata pasākumi. Tomēr šeit ir viens ļoti svarīgs „bet“: tā nebūtu brīnumaina planētas glābšana.

Runa ir par metānu – vienu no spēcīgākajām siltumnīcefekta gāzēm. Atmosfērā tā ir daudz mazāk nekā oglekļa dioksīda, taču siltumu tas aiztur daudz agresīvāk. Tieši tāpēc zinātnieki arvien biežāk raugās ne tikai uz to, kā samazināt jaunās emisijas, bet arī uz jautājumu, vai no atmosfēras ir iespējams izvadīt jau uzkrājušos metānu.

No pirmā acu uzmetiena ideja šķiet vienkārša: ja daļu metāna izdotos izsūkt no gaisa vai sadalīt vēl atmosfērā, planēta uz īsu brīdi varētu „atvilkt elpu“. Temperatūras maksimums būtu zemāks, un dažas no bīstamākajām klimata pārmaiņu sekām varētu tikt mazinātas. Tomēr šai metodei ir ļoti nopietns vājais punkts.

Temperatūra varētu pazemināties ātri, bet ne uz ilgu laiku

Metāns atmosfērā saglabājas īsāku laiku nekā oglekļa dioksīds. Tāpēc tā daudzuma samazināšana teorētiski varētu dot ātrāku efektu. Citiem vārdiem sakot, ja CO₂ problēma vairāk atgādina ilgu, lēni degošu ugunsgrēku, metāns ir kā spēcīga liesma, kuras nodzēšanas ietekme būtu jūtama ātrāk.

Zinātnieku modeļi liecina, ka metāna izvadīšana no atmosfēras varētu samazināt maksimālo sasilšanas punktu. Tas ir īpaši svarīgi, runājot par robežām, kuras cilvēce nevēlas pārkāpt, piemēram, par sasilšanu par 1,5 grādiem pēc Celsija. Pat īslaicīga temperatūras pazemināšanās varētu nozīmēt mazāk ekstrēma karstuma, mazāku spiedienu uz ekosistēmām un vairāk laika, lai pielāgotos pārmaiņām.

Tomēr ir arī nepatīkama puse. Ja metāna izvadīšana tiktu pārtraukta, temperatūra atkal sāktu paaugstināties. Tas nozīmē, ka šī metode nav īsts ilgtermiņa risinājums. Tā vairāk atgādina avārijas bremzi, nevis jaunu ceļu, pa kuru varētu mierīgi turpināt braukt.

Kāpēc metāns ir tik bīstams

Lielākā daļa cilvēku, runājot par klimata pārmaiņām, vispirms domā par oglekļa dioksīdu. Un tas ir saprotami: CO₂ atmosfērā uzkrājas ilgi, tas tiek izdalīts milzīgos daudzumos, un tā ietekme uz klimatu ilgst gadu desmitiem un vēl ilgāk. Taču metāns ir cits spēlētājs.

Atmosfērā tā ir daudz mazāk, bet katra molekula siltumu aiztur daudz spēcīgāk. Liela daļa metāna nonāk atmosfērā no lauksaimniecības, lopkopības, atkritumu poligoniem, fosilā kurināmā ieguves un transportēšanas. Tāpēc cīņa ar metānu nav tikai zinātnisko laboratoriju jautājums, bet arī ļoti praktisks izaicinājums: kā mainīt rūpniecību, saimniecības, enerģētiku un atkritumu apsaimniekošanu.

Tieši metāna spēcīgās ietekmes dēļ zinātnieki apsver tā izvadīšanu kā iespējamu papildu klimata pasākumu. Taču tas nenozīmē, ka tehnoloģija jau ir gatava plašai izmantošanai. Pagaidām runa ir par modelēšanu, iespēju izvērtēšanu un eksperimentālu posmu.

Zinātnieki salīdzina vairākus veidus, kā glābt klimatu

Pētnieki analizēja ne tikai metāna izvadīšanu. Viņi arī izvērtēja oglekļa dioksīda uztveršanu un ilgtermiņa uzglabāšanu, kā arī vēl pretrunīgāku metodi – saules starojuma pārvaldību. Pēdējā izklausās īpaši drosmīga: tās ir tehnoloģijas, kuru mērķis būtu samazināt saules enerģijas daudzumu, kas sasniedz Zemes virsmu.

Visām šīm metodēm ir atšķirīga ietekme un atšķirīgi riski. CO₂ izvadīšana varētu sniegt ilgtermiņa labumu, ja uztvertā gāze tiktu droši uzglabāta ļoti ilgu laiku. Saules starojuma pārvaldība varētu ātri samazināt temperatūru, taču pēkšņa šāda pasākuma pārtraukšana varētu izraisīt bīstamu sasilšanas lēcienu.

Metāna izvadīšana atrodas kaut kur pa vidu. Tās ietekme varētu izpausties ātrāk nekā CO₂ samazināšanas gadījumā, taču tā nebūtu tik stabila un ilgstoša. Tāpēc zinātnieki uzsver, ka tas nevar kļūt par ieganstu turpināt piesārņot atmosfēru.

Lielākā problēma – metāna gaisā ir ļoti maz

Te slēpjas viens no dīvainākajiem paradoksiem. Metāns nodara klimatam milzīgu kaitējumu, taču tā koncentrācija atmosfērā ir ļoti maza – tikai aptuveni divas miljondaļas. Tas nozīmē, ka metāna „ķeršana“ no gaisa būtu tehniski ļoti sarežģīta.

Lai šādu procesu pārvērstu par reālu pasākumu, būtu vajadzīgas tehnoloģijas, kas darbotos milzīgā mērogā, būtu pietiekami efektīvas un neradītu jaunas problēmas. Turklāt ir būtiski saprast, kā metāna izvadīšana ietekmētu atmosfēras ķīmiskos procesus. Zinātnieki min arī iespējamu mijiedarbību ar ozonu, un tas jau ir saistīts ne tikai ar klimatu, bet arī ar gaisa kvalitāti, cilvēku veselību un ekosistēmām.

Citiem vārdiem sakot, tas nav risinājums, ko rīt varētu ieslēgt kā gaisa kondicionētāju. Pagaidām tas drīzāk ir brīdinājums, ka klimata krīze liek zinātnei meklēt arvien drosmīgākas atbildes.

Tas var palīdzēt iegūt laiku, bet problēmu neatrisinās

Svarīgākais vēstījums ir vienkāršs: metāna izvadīšana no atmosfēras teorētiski var samazināt maksimālo sasilšanas punktu, taču tā neaizstāj nepieciešamību samazināt piesārņojumu. Ja cilvēce turpinās izdalīt milzīgus siltumnīcefekta gāzu daudzumus, nekādas eksperimentālas tehnoloģijas to ilgi neglābs.

Šādi pētījumi liecina, ka nākotnē klimata politika varētu būt daudz sarežģītāka nekā tikai aicinājums mazāk piesārņot. Var nākties vienlaikus apvienot vairākus pasākumus: samazināt emisijas, aizsargāt mežus, mainīt enerģētiku, uzlabot lauksaimniecības praksi un vienlaikus pētīt tehnoloģijas, kas palīdzētu mazināt jau nodarīto kaitējumu.

Zemes temperatūra teorētiski var pazemināties ātrāk, nekā iepriekš tika uzskatīts. Tomēr tā nav mierinoša ziņa. Tā drīzāk ir zīme, ka situācija kļūst tik nopietna, ka zinātnieki jau apsver ne tikai profilaksi, bet arī atmosfēras „remontu“. Un šāds remonts vienmēr ir dārgāks, sarežģītāks un riskantāks nekā laikus apturēta problēma.