Rasa autobusā atdeva vietu nepazīstamai sievietei, taču viņas izkāpa kā draudzenes

– Sēdieties, man vēl tālu jābrauc, – Rasa piecēlās tik strauji, ka no ceļiem noslīdēja iepirkumu maisiņš. No tā izripoja mandarīns un apstājās pie autobusa durvīm, pie netīra zābaka zoles.

Sieviete pelēkā lietusmētelī uz brīdi samulsa. Viņai varēja būt apmēram sešdesmit pieci gadi, mati bija sasprausti ar mazu melnu sprādzi, uz piedurknes vēl turējās lietus lāses. Rasa, četrdesmit divus gadus veca grāmatvede no Šauļiem, todien atgriezās no darba vēlāk nekā parasti. Autobusā virmoja slapju jaku, kafijas un kāda asa parfīma smarža. Lielākā daļa pasažieru bija noliekušies pār saviem tālruņiem.

– Tiešām nevajag, meitiņ, – sacīja sieviete, bet jau turējās pie sēdekļa atzveltnes.

– Vajag gan. Jums ir maisi, es pastāvēšu, – atbildēja Rasa un ar kāju pievilka mandarīnu.

Sieviete apsēdās un nolika uz ceļiem divus auduma maisus. No viena rēgojās batons, zaļie lociņi un balts aptiekas maisiņš. Rasa ieķērās margā. Autobuss sāka kustēties ar rāvieniem, un viņai nācās pārbīdīties tuvāk logam. Aiz stikla slīdēja slapji krustojumi, mirgoja aptiekas krusts, bet pieturā divi pusaudži spārdīja skārdeni.

Pēc dažām minūtēm sieviete pacēla acis.

– Jūs ļoti līdzināties manai bijušajai kaimiņienei, – viņa sacīja. – Tikai viņa vienmēr krāsojās koši sarkani. Pat tad, kad gāja iznest atkritumus.

Rasa pasmaidīja. Todien viņa nemaz nejutās ne koša, ne līdzīga cilvēkam, kuram gribētos smaidīt. No rīta viņa sastrīdējās ar sešpadsmitgadīgo Ievu par nenomazgātiem traukiem, darbā kolēģe neatbildēja uz trim e-pastiem, bet vakarā vīrs Mariuss uzrakstīja, ka atkal aizkavēsies garāžā. Rasa bija nolēmusi, pārnākusi mājās, izvārīt makaronus, ieslēgt seriālu un ar nevienu pārāk daudz nerunāt.

– Lūpu krāsa man ir. Atvilktnē, – viņa sacīja. – Kaut kā nekad nav, kur to uzkrāsot.

Sieviete klusi iesmējās.

– Es esmu Aldona. Šodien biju pie māsas. Nekas nopietns viņai nav, tikai sapulcināja mūs visus un izskaidroja, ko darām nepareizi. Tā jau viņa ir.

– Rasa. Arī mana mamma prata pateikt, ko daru nepareizi. Tagad viņa zvana retāk.

Rasa pati brīnījās, ka tas tā izspruka. Par mammu viņa parasti runāja piesardzīgi. Pirms diviem gadiem viņa aizbrauca pie Rasas brāļa uz Īriju, un zvani kļuva īsi: vai bērni veseli, vai darbā tiec galā, neaizmirsti ģērbties siltāk. Rasa atbildēja, ka viss ir labi, lai gan jau sen viss nebija labi.

Aldona pielaboja sprādzi.

– Kad cilvēks saka „viss ir labi“, viņš bieži vien vienkārši negrib šobrīd runāt, – viņa sacīja. – Saprotami.

Rasa jau gribēja atbildēt, ka nepazīstamiem cilvēkiem ir viegli tā runāt, bet autobuss strauji nobremzēja. Viens no Aldonas maisiem noslīdēja no ceļiem, batons nokrita uz grīdas. Rasa pieliecās, lai to paceltu, un ieraudzīja no maisa izslīdējušu aploksni. Uz tās ar zilu tinti bija uzrakstīts: „Rasai“.

Viņa sastinga ar batonu rokā. Arī Aldona ieraudzīja aploksni.

Rasa autobusā atdeva vietu nepazīstamai sievietei, taču viņas izkāpa kā draudzenesAttēls: Unsplash / Andy Vult

– Man? – Rasa jautāja.

Aldona paņēma aploksni un pavērta to starp pirkstiem.

– Droši vien. Tava mamma to man iedeva pagājušajā vasarā. Viņa teica: ja kādreiz tevi satikšu, lai nododu.

Rasa apsēdās uz brīvās maliņas viņai blakus, lai gan vietas gandrīz nebija. Sākumā viņa pat sadusmojās. Uz mammu, kura neko nebija teikusi. Uz šo sievieti, kura tik ilgi bija vadājusi aploksni somā. Un uz sevi, jo pirms stundas bija dusmojusies uz Ievu viena šķīvja dēļ, bet mammai gandrīz nekad bez iemesla nezvanīja.

– Kāpēc jūs to neatdevāt agrāk? – viņa klusāk jautāja.

– Bet kā? Es nezināju, kur jūs dzīvojat. Tava mamma teica, ka jūs abas esat spītīgas. Vēl viņa sacīja, ka nevajag uzbāzties ar varu. Nu, varbūt sanāca muļķīgi, – Aldona paraustīja plecus. – Bet aploksne bija pie manis.

Aploksne nebija aizlīmēta, tās stūri bija noberzti. Rasa to neatvēra. Kāds autobusā skaļi runāja pa tālruni par salūzušu ledusskapi, vadītājs paziņoja nākamo pieturu, bet pie loga mazs zēns ar pirkstu vilka līnijas pa aizsvīdušo stiklu.

– Viņa ir vesela? – Rasa jautāja.

– Cik zinu, jā. Tavs brālis Ziemassvētkos man bija uzrakstījis, ka viņa atkal ir neapmierināta ar viņa tēju. Tātad droši vien turas, – Aldona pasmaidīja. – Es biju jūsu mājas kaimiņiene, kad dzīvojāt Tilžes ielā. Trešajā stāvā. Tu biji maza un visus manus kaķus sauci par Ņauduli.

Rasa atcerējās nevis pašu sievieti, bet zaļo kāpņu telpas linoleju, mammas roku, kas vilka viņu mājās, un uz palodzes atstāto bļodiņu kaķim. Varbūt tā tiešām bija Aldona. Viņa neko neteica.

Aldona izkāpa pie vecā pasta. Pirms durvju aizvēršanās viņa vēl pagriezās.

– Tikai neatstājiet to gadu starp rēķiniem, labi?

Rasa pamāja. Līdz savai pieturai viņa vēstuli neatvēra.

Mājās Ieva virtuvē mazgāja šķīvjus, lai gan ūdens bija pārlijis pāri malām, bet Mariuss no garāžas atsūtīja vēl vienu ziņu: „Atgriezīšos vēlu, nedusmojies.“

– Mammu, kur ir mans melnais džemperis? – Ieva jautāja no virtuves.

Rasa nolika aploksni uz galda, blakus tālrunim un vēl nepakārtajam lietusmētelim.

– Nezinu. Meklēsim kopā, – viņa sacīja.

Mammai tajā vakarā viņa nepiezvanīja. Vēstuli izlasīja pēc pusstundas, kad bija uzvārījusi pārāk stipru tēju, bet Ieva vannasistabā dauzīja atvilktni. Tālrunis vairākas reizes tika paņemts rokās, bet pēc tam atkal nolikts.