Saturna pavadoņa Encelada ledus strūklakas zinātniekiem sagādājušas jaunu mīklu
Vai esat redzējuši, kā ziemā no biezas ledus segas pēkšņi izlaužas ūdens un vienā mirklī maina visu ainavu? Uz Zemes tas var nozīmēt aizsalušu cauruli, avotu vai plānu ledus kārtu uz ezera. Taču pie Saturna notiek vēl dīvaināka parādība: uz tā pavadoņa Encelada no ledus kosmosā augšup izšaujas strūklakas.
No pirmā acu uzmetiena tas izklausās pēc skaista, tāla skata, ko neviens no mums nekad neredzēs pa logu. Tomēr tieši šādi ledus un tvaiku izvirdumi zinātniekiem ir kā uz īsu brīdi pavērtas durvis uz pasauli, kas paslēpusies zem pavadoņa biezās virsmas. Jauna mīkla nozīmē, ka šīs durvis atvērās ne tik skaidri, kā tika gaidīts.
Encelads jau tā tiek uzskatīts par vienu no interesantākajiem Saturna pavadoņiem, jo tā ledus strūklakas liecina, ka zem ārējā slāņa notiek aktīvi procesi. Tomēr katra negaidītā pazīme atgādina vienkāršu lietu: pat ļoti tālu no Saules esošās pasaules nav sastinguši, klusi akmeņi. Dažkārt tās sevī slēpj vairāk kustības, nekā iespējams saskatīt aukstuma apņemtajā virsmā.
Strūklakas izskatās pēc atbildes, bet rada vēl vairāk jautājumu
Cilvēkam ir dabiski domāt, ka no zemes vai ledus augšup plūstošai straumei ir skaidrs iemesls: kaut kur uzkrājies spiediens, atvērusies plaisa, viela atradusi ceļu uz āru. Taču kosmosā ar šādu skaidrojumu nepietiek. Zinātniekiem ir svarīgi saprast ne tikai to, ka strūklakas pastāv, bet arī to, kāpēc tās izšaujas tieši noteiktās vietās, kas nosaka to spēku un kā tas viss laika gaitā mainās.
Jauna mīkla parasti nav zīme, ka iepriekšējās zināšanas bija bezvērtīgas. Drīzāk tā parāda, ka daba ir atstājusi detaļu, kas neiekļaujas ērtā skaidrojumā. It kā jūs mēģinātu saprast, kāpēc mājās pastāvīgi aizsvīst viens logs: jūs varat vainot gaisu, apkuri vai blīves, bet, kamēr nepārbaudīsiet visus apstākļus, atbilde paliks tikai minējums.
Encelada gadījumā svarīga var būt vismazākā detaļa. Vai ir mainījies strūklu izskats, to sastāvs, intensitāte vai varbūt to saistība ar pašu pavadoni un tā vidi? Viens negaidīts novērojums izvirza veselu jautājumu virkni, un tieši šādi jautājumi bieži virza pētījumus uz priekšu.
Zem baltās garozas var notikt daudz vairāk, nekā ļauj spriest skats
No tālienes Encelads izskatās gaišs, mazs un ledains. Šāds skats viegli maldina: mums ledus saistās ar sastingušu stāvokli, klusumu un nekustīgumu. Taču strūklakas rāda pretējo – kaut kas iekšienē kustas, rada spiedienu, sasilst vai citādi mijiedarbojas.
Tas arī ir šī stāsta lielākais pievilcīgums. Zinātnieki nevar vienkārši nolaisties pie plaisas, pagriezt krānu un paskatīties, no kurienes tieši plūst straume. Viņiem jāapkopo mazas pazīmes, jāsalīdzina novērojumi, jāpārbauda iespējamie skaidrojumi un jāatzīst, ka daļa ainas paliek neredzama.
Šī situācija atgādina ikdienišķu mēģinājumu saprast skaņu, kas nāk aiz sienas. Jūs dzirdat ūdens šalkoņu, klikšķi vai dūkoņu, bet nezināt, vai kaimiņi remontē virtuvi vai arī ir plīsusi caurule. Encelada strūklakas ir līdzīgs signāls no aiz ļoti biezas ledus sienas – tikai šī siena atrodas nevis dzīvoklī, bet tālā Saturna pavadonī.
Kāpēc šī mīkla ir svarīga ne tikai astronomiem
Šādas ziņas var šķist pārāk tālas cilvēkam, kurš no rīta steidzas uz darbu, vakarā liek bērnus gulēt vai skaita rēķinus. Taču interese par Enceladu nav tikai skaists stāsts par kosmosu. Tā ir saistīta ar lielu jautājumu – cik dažādas un aktīvas var būt pasaules ārpus Zemes.
Ģimenēm tā var būt iespēja bērnam paskaidrot, ka zinātne nav jau apgūtu atbilžu saraksts. Dažkārt zinātnieks strādā nevis tāpēc, ka zina visu, bet tāpēc, ka uzdrošinās pateikt: „Mēs to vēl nesaprotam.“ Tieši no šādām neērtām nepilnībām rodas jauni pētījumi, jaunas misijas un precīzāki jautājumi.
Cilvēkus, kuri no zinātnes sagaida ātru un galīgu atbildi, šāda neziņa var kaitināt. Tomēr astronomi strādā ar parādībām, kuras viņi nevar aptaustīt ar roku un tik vienkārši atkārtot laboratorijā kā skolas eksperimentu. Tāpēc pacietība šeit nav vājība – tā ir darba daļa.
Ne katrs noslēpums ir jāatrisina tajā pašā dienā
No malas var šķist, ka zinātnieku darbs ir pārāk lēns: novērošana, datu pārbaude, šaubas, jaunas versijas. Taču sasteigts skaidrojums būtu ērts tikai virsrakstam. Ja Encelada strūklakas ir sagādājušas jaunu mīklu, svarīgākais nav pēc iespējas ātrāk piemeklēt skaisti skanošu atbildi, bet noskaidrot, kurš no iespējamajiem skaidrojumiem iztur pārbaudi.
No otras puses, arī sabiedrībai ir tiesības jautāt, kam vajadzīgi šādi pētījumi. Atbilde nav tikai par tālu pavadoni. Katra misija, katrs mēģinājums izprast neparastu parādību attīsta spēju novērot, mērīt un neapmierināties ar pirmo iespaidu – un tas noder ne tikai kosmosā.
Encelads atgādina, ka zem sakārtotas, baltas virsmas ne vienmēr slēpjas miers. Dažkārt tieši no nelielas plaisas izlauzusies straume liek pārskatīt visu ainu. Un varbūt visinteresantākais šajā jaunajā mīklā nav tas, ka atbildes vēl trūkst, bet gan tas, cik daudz pārsteigumu vēl var slēpt pasaule, kuru mēs domājām jau sapratuši?
Novērtējiet šo rakstu:
Kraunami duomenys...
Komentāri
Esiet pirmais, kas komentē
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?