Dēla klase izbraucienam vāc pa 25 eiro, bet ne visi vecāki var samaksāt

– Mammu, skolotāja teica līdz piektdienai atnest divdesmit piecus eiro, – Matas nometa mugursomu pie virtuves galda. No tās sāniem izspraucās salocīta darba burtnīca. – Mēs brauksim uz to centru ar virvēm un nakšņošanas istabām. Visi jau teica, ka brauks.

Rasa, četrdesmit divus gadus veca, tajā laikā kasīja no pannas piedegušu olu. Uz palodzes žuva Mata sporta zeķes, radiators rūca, bet telefons pie cukurtrauka rādīja neapmaksātu elektrības rēķinu.

– Paskatīsimies, – viņa teica.

Matas sastinga pie krēsla. Viņš jau zināja, ka šis „paskatīsimies” ne vienmēr beidzas labi. Tēvs Arūns pēc šķiršanās naudu pārskaitīja ne katru mēnesi, lai gan arvien solīja piezvanīt svētdien. Rasa strādāja par apkopēju nelielā birojā, dažkārt vakarā paņēma papildu maiņu. Divdesmit pieci eiro nebija nekāda neiespējama summa, taču tajā nedēļā nauda bija vajadzīga arī citur.

Vakarā klases vecāku grupā sāka birt ziņas. Kāda mamma ievietoja izbrauciena programmu: izglītojoša nodarbība, kāpšanas trases, vakariņas, brokastis, autobuss. Cita jautāja, vai bērniem vajadzēs atsevišķu uzkodu somu. Tad audzinātāja uzrakstīja: „Lūdzu, līdz piektdienai informēt, kuri piedalīsies. Ja rodas grūtības, varat man uzrakstīt privāti.“

Rasa ilgi skatījās ekrānā. Vairākas reizes sāka rakstīt un izdzēsa. Viņa negribēja skaidrot cilvēkiem, kurus redzi pāris reižu gadā, kāpēc šomēnes atkal neizdodas sakārtot finanses.

Nākamajā rītā Matas, rīdams sviestmaizi ar sieru, jautāja:

– Bet, ja es nebraukšu, ko es darīšu skolā?

– Nezinu. Droši vien būsi citā klasē vai bibliotēkā.

– Visi jautās, kāpēc es nebraucu.

Viņa gribēja teikt, ka ne visi jautās un ka pēc dažām dienām nevienam tas vairs nerūpēs. Taču Matas skatījās uz saviem sporta apaviem priekšnamā – vienam priekšgals jau bija noberzts. Rasa tikai pateica:

– Ej, nokavēsi.

Viņš uzlika mugursomu un aizvēra durvis skaļāk nekā parasti.

Trešdien piezvanīja audzinātāja.

– Rasa kundze, es nevēlos jūs nostādīt neērtā situācijā. Vienkārši vēlos precizēt par Matu.

Rasa apsēdās uz aizvērtā tualetes poda vāka. Vannasistabā bija visklusākā vieta dzīvoklī.

– Vēl nezinu, vai izdosies. Šomēnes ir grūtāk.

Otrā galā bija dzirdama gaiteņa dūkoņa.

– Labi, – pēc dažām sekundēm sacīja skolotāja. – Paskatīšos, ko var darīt. Tikai pagaidām Matam neko nesakiet.

Rasai šis „paskatīšos” nepatika. Visu pēcpusdienu viņa domāja, vai skolotāja runās ar citiem vecākiem un vai pēc tam kāds zinās, ka par Matu samaksājuši citi. Vakarā birojā, mazgājot grīdas, viņa pārāk spēcīgi pagrūda spaini. Ūdens aiztecēja zem printera. Nācās mesties ceļos ar lupatu, lai gan mugura kopš rīta sāpēja.

Atgriezusies viņa atrada Matu pie galda. Viņš no krāsaina papīra grieza plakātu dabaszinību stundai.

Dēla klase izbraucienam vāc pa 25 eiro, bet ne visi vecāki var samaksātAttēls: Unsplash / Omar Roque

– Mammu, ja neizdosies, nekas, – viņš teica. – Varu teikt, ka negribēju braukt.

– Nav jāmelо, – Rasa atbildēja nedaudz par asi.

– Bet ko lai saku?

Viņa apklusa. Uz galda gulēja drupačas, šķēres un līmlentes rullītis.

Ceturtdienas vakarā audzinātāja uzrakstīja privāti: „Matas var braukt. Kopējā klases izbraucienu fondā bija palikusi nauda, arī vairāki vecāki piemaksāja. Nekas nebūs jāskaidro.“

Rasa vairākas reizes izlasīja ziņu. Sākumā viņa juta atvieglojumu, pēc tam kļuva kauns. Gribējās uzrakstīt, ka nē, ka viņa pati kaut ko izdomās, aizņemsies vai paņems vēl vienu maiņu. Taču bija jau vēls, un no rīta vajadzēja galīgi apstiprināt.

No rīta viņa nolika Matam uz galda zīmīti skolotājai.

– Tu brauksi, – viņa teica.

Matas tik strauji pacēla galvu, ka no karotītes nokrita jogurta piliens.

– Tiešām?

– Tiešām. Tikai mantas sakārto pats. Un neņem tos plānos sporta apavus, ja līs.

Viņš pasmaidīja, pēc tam kļuva nopietns.

– Vai guļammaisu varu paņemt no vectēva?

– Vakarā viņam piezvanīsim.

Izbraukšanas rītā pie skolas stāvēja autobuss. Bērni ar mugursomām grozījās apkārt, vecāki vēl bāza ābolus sānu kabatās, kāds meklēja cimdus. Rasa piegāja pie audzinātājas.

– Paldies. Es vēlāk, kad varēšu…

Skolotāja tikai papurināja galvu.

– Vēlāk skatīsieties. Tagad lai brauc.

Matas jau sēdēja pie loga. Ar vienu roku viņš pamāja mammai, otrā turēja plastmasas maisiņu ar sviestmaizēm. Rasa pamāja pretī un tikai tad atcerējās, ka nebija ielikusi rezerves zeķes. Viņa nodomāja, varbūt skolotājai būs, varbūt nelīs. Vai arī viņš vienkārši izturēs ar tām pašām.

Vakarā vecāku grupā parādījās fotogrāfija: netīri bērnu apavi pie koka namiņa kāpnēm, nomestas vestes, atsprādzēta mugursomas siksna. Mata seja nebija redzama, tikai viņa zilā jaka.

Rasa paskatījās uz fotogrāfiju, pēc tam atkal uz rēķinu telefonā. Nākamajā mēnesī tik un tā viss būs jāaprēķina no jauna.

Bet kā jūs rīkotos, ja klasē ne visi varētu samaksāt par kopīgu izbraucienu?