Tirgū nopirku „mājas” medu par 12 eiro kilogramā: kaimiņš bitenieks paskaidroja, kā atšķirt īstu

Uz tirgu todien devos nevis pēc medus. Vajadzēja kartupeļus, dažus ābolus un skābētus kāpostus. Bet pie viena stenda apstājos ilgāk: burkas bija kārtīgi izkārtotas, uz vāciņiem ar roku bija uzrakstīts „mājas medus”, bet blakus stāvošā sieviete visu laiku atkārtoja, ka tas esot „no savas dravas, nevis veikalā pirkts”.

Cena – 12 eiro kilogramā. Ne pati zemākā, bet arī ne tāda, kas uzreiz radītu aizdomas. Nopirku burku. Tā izskatījās skaisti: medus bija biezs, dzeltenīgs, ar vieglu zāļu smaržu. Pārnācis mājās, noliku to uz galda, un, kā par spīti, iegriezās kaimiņš – bitenieks, kurš bites tur jau vairāk nekā divdesmit gadu.

Ieraudzījis burku, viņš tikai pasmaidīja: „Skaists. Bet tikai pēc izskata vien medu atpazīt nevar.”

Pirmais, uz ko viņš lika skatīties, nebija krāsa

Es, tāpat kā daudzi, domāju, ka īstam medum noteikti jābūt biezam, piesātinātā krāsā un „jāsmaržo pēc laukiem”. Kaimiņš uzreiz mani apturēja: krāsa gandrīz neko nepasaka.

Viens medus var būt gaišs kā krējums, cits – tumšs kā dzintars. Viss atkarīgs no augiem, no kuriem bites vākušas nektāru. Rapšu medus ātri kļūst gaišs un cietāks, griķu – tumšāks un ar intensīvāku smaržu, liepu medum var būt īpašs aromāts, bet dažādu ziedu medus katru gadu var izskatīties citādi.

„Ja pārdevējs skaidro, ka īstam medum vienmēr jāizskatās vienādi, jau varat būt piesardzīgs,” sacīja kaimiņš.

Tad viņš atvēra burku un paņēma tējkaroti. Nevis lai veiktu trikus ar ūdeni vai papīru, bet vienkārši lai apskatītu konsistenci. Medus no karotes tecēja vienmērīgā strūklā, nevis kā ūdens. Taču arī šeit viņš uzsvēra: ar to vien vēl neko pierādīt nevar.

Īsts medus laika gaitā bieži mainās

Kaimiņš paskaidroja, ka viena no svarīgākajām lietām ir kristalizēšanās. Daudzi pircēji kļūdaini domā, ka sacukurojies medus ir slikts. Patiesībā bieži ir gluži otrādi: dabīgs medus ar laiku kristalizējas.

Daži medus veidi sacietē ātri, citi ilgāk paliek šķidri. Bet, ja medus mēnešiem ilgi stāv pilnīgi tāds pats un šķidrs, īpaši istabas temperatūrā, ir vērts pajautāt, kāpēc. Varbūt tas ir akāciju medus, kas šķidrs saglabājas ilgāk. Bet varbūt tas ir karsēts vai sajaukts.

„Dabīgam medum dzīvot burkā ir normāli. Tas mainās. Veikalā cilvēki vēlas skaistu, šķidru medu, tāpēc daļa ražotāju to silda. Taču sildīšana var sabojāt daļu vērtīgo īpašību,” viņš sacīja.

Mans nopirktais medus bija pilnīgi šķidrs. Tas pats par sevi vēl nenozīmēja neko sliktu, bet kaimiņš ieteica atstāt to uz dažām nedēļām un vērot, vai tas sāks mainīties.

Smaržai jābūt dabīgai, nevis pēc „konfektēm”

Tad viņš vēlreiz pasmaržoja un lika pasmaržot arī man. Smarža bija maiga, ziedaina, bet ne pārāk spēcīga. Kaimiņš sacīja, ka īstam medum bieži ir augu aromāts – reizēm tikko jūtams, reizēm ļoti izteikts. Taču, ja smarža atgādina karameli, piedegušu cukuru vai mākslīgu sīrupu, ir vērts satraukties.

Tas pats attiecas uz garšu. Īsts medus nav vienkārši salds. Tam var būt viegls rūgtums, skābenums, zāļu pēcgarša, dažkārt tas pat nedaudz „ķert” kaklā. Ļoti vienmērīgs, tikai cukurisks saldums var liecināt, ka produkts nav tāds, par kādu to uzdod.

Bet kaimiņš atkal neļāva izdarīt pārsteidzīgus secinājumus: „Ne katrs cilvēks pēc garšas vien to atšķirs. Un ne katram medum jābūt ļoti intensīvam.”

Tautas testi var maldināt

Es viņam uzreiz atcerējos internetā redzētos padomus: pilināt medu ūdenī, dedzināt uz sērkociņa, smērēt uz papīra, skatīties, vai veidojas burbulīši. Kaimiņš iesmējās.

Pēc viņa teiktā, šādi mēģinājumi var parādīt tikai ļoti aptuvenas lietas, piemēram, vai medus ir ļoti ūdeņains. Taču tie nepasaka, vai medus tiešām ir dabīgs, vai tas nav karsēts un vai nav sajaukts ar sīrupu.

„Cilvēkiem patīk vienkāršas atbildes. Bet ar medu tā nav. Tikai laboratorija var precīzi noteikt sastāvu. Savukārt pircējam vissvarīgākā ir pārdevēja uzticamība,” viņš paskaidroja.

Un šī bija svarīgākā mācība. Nevis karotīte, nevis ūdens glāze un nevis krāsa, bet jautājumi pārdevējam.

Ko vērts pajautāt pirms medus pirkšanas

Kaimiņš sacīja, ka tirgū nav jābaidās jautāt. Ja medus patiešām ir paša, bitenieks parasti nesamulst.

Ir vērts pajautāt, no kādiem augiem ir medus, kad tas izsviedots, kur atrodas drava, vai medus ir karsēts, kāpēc tas joprojām ir šķidrs vai kāpēc jau ir kristalizējies. Normāls pārdevējs atbildēs vienkārši un mierīgi. Bet, ja sākas vispārīgas frāzes „ļoti labs”, „mājas”, „visi pērk” un „šis ir īsts, nevis tāds kā veikalā”, bet uz konkrētiem jautājumiem atbildes nav – ir vērts padomāt.

Vēl viena lieta – etiķete. Pat pērkot tirgū, labāk, ja uz burkas skaidri norādīts, kas to pārdod, kontaktinformācija, svars un izcelsme. Ja burka ir bez jebkādas informācijas, bet pārdevējs šodien ir vienā vietā, rīt citā, risks ir lielāks.

Ko es sapratu pēc tās burkas

Vai mans nopirktais medus bija viltots? Kaimiņš to nepateica. Un godīgi – viņš to nevarēja pateikt, tikai paskatoties. Viņš vien sacīja, ka medus izskatās normāli, bet tikai izskats vien nav pierādījums.

Pēc dažām nedēļām burkas apakšā sāka parādīties sīki kristāli. Garša saglabājās laba, smarža nemainījās. Visticamāk, es nenopirku neko sliktu. Bet pēc tās reizes medu pērku citādi.

Tagad vairs nemeklēju tikai uzrakstu „mājas”. Jautāju, kad tas izsviedots. Skatos, vai pārdevējs runā konkrēti. Pirmajā reizē nepērku lielu daudzumu. Vispirms paņemu mazu burciņu, pagaršoju un paskatos, kā tas uzglabājas mājās.

Jo 12 eiro kilogramā nav tikai maksa par saldumu. Tā ir uzticēšanās cilvēkam, kurš šo medu pārdod.

Bet īstam medum, kā sacīja kaimiņš, nav jāizskatās nevainojami. Tam jābūt godīgam.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!