Šauļu daudzdzīvokļu namā kaimiņu konfliktu atrisināja nevis apsaimniekotājs, bet kluss pensionārs
Viss sākās ar šķietamu nieku – pie trešās kāpņu telpas atstātu velosipēdu. Šauļos, daudzdzīvokļu namā Tilžės ielā, tas tur stāvēja jau trešo nedēļu: pieslēgts pie radiatora caurules, aplipis ar žūstošu dubļu traipiem un aizšķērsojis ceļu mātēm ar bērnu ratiņiem un vecāka gadagājuma iedzīvotājiem.
Pirmā par to skaļi ierunājās ceturtajā stāvā dzīvojošā Rasa. Viņa strādāja maiņās, mājās bieži atgriezās vēlu un pēc smagas dienas nevēlējās stumt iepirkumu maisus gar svešu velosipēdu. Pie kāpņu telpas ziņojumu dēļa viņa piestiprināja lapiņu: „Lūdzam netraucēt pārvietoties. Velosipēdu aizvāciet līdz piektdienai.”
Nākamajā rītā kāds ar zilu pildspalvu uz lapiņas bija pierakstījis: „Varbūt labāk parūpējieties par savu durvju paklājiņu.” Pēc dažām dienām velosipēds joprojām stāvēja savā vietā, bet ziņojumu dēlis bija pārvērties par savdabīgu kaujas lauku. Vieni rakstīja, ka kāpņu telpa nav noliktava. Citi sašuta, ka kaimiņiem laikam neesot ar ko citu nodarboties. Vēl citi atcerējās pie konteineriem atstātās vecās mēbeles, pagraba durvju slēdzenes un troksni pēc desmitiem vakarā.
Drīz noskaidrojās, ka velosipēds pieder jaunam trešā stāva iedzīvotājam Mantam. Viņš bija ievācies pirms pusgada, strādāja par kurjeru, no rītiem devās prom agri, bet vakaros atgriezās noguris. Mants apgalvoja, ka pagrabā viņam jau bija nozagts iepriekšējais velosipēds, tāpēc jauno viņš turēja tur, kur varēja to redzēt pa dzīvokļa durvju actiņu, dodoties uz darbu.
„Es saprotu, ka tas ir neērti, bet kur lai es to lieku?” – kādā sestdienas rītā paaugstinātā tonī Rāsai skaidroja viņš.
„Bet kur lai paliekam mēs? Kāpņu telpa taču nav garāža,” – ne mazāk stingri atbildēja viņa.
Sarunu izdzirdēja citi iedzīvotāji. Vieni nostājās Manta pusē: pilsētā velosipēdus zog, bet nama pagrabs ir mitrs un nedrošs. Citi atbalstīja Rasu: ja katrs iznesīs kopējā koridorā pa vienai lietai, drīz pa kāpņu telpu vairs nevarēs iziet neviens. Nama kopējā sarakstes grupā sāka parādīties garas ziņas, ekrānuzņēmumi no noteikumiem un draudi vērsties pie apsaimniekotāja.
Apsaimniekotājs atsūtīja īsu atbildi: koplietošanas telpās lietas glabāt aizliegts, jautājums jārisina sapulcē. Sapulci ierosināja rīkot pēc trim nedēļām. Šāds termiņš nevienu nenomierināja. Gluži pretēji – katrs jaunais aizcirstu durvju troksnis šķita kā personisks pārmetums.
Tajā pašā namā, otrajā stāvā, dzīvoja septiņdesmit sešus gadus vecais Antans. Daudzi viņu pazina tikai pēc pieklājīga galvas mājiena. Cilvēki zināja, ka viņš kādreiz bijis elektriķis, ka sieva nomirusi pirms dažiem gadiem un ka Antans katru rītu neatkarīgi no laikapstākļiem devās uz tirgu nopirkt laikrakstu. Nama strīdos viņš nekad neiejaucās.
Kādā pirmdienas vakarā Rasa atgriezās mājās un pie velosipēda, ko kāds bija atstājis, atrada nevis vēl vienu dusmīgu lapiņu. Pie sienas karājās kārtīgi ierāmēts plāns. Tas bija ar roku zīmēts pagraba telpu uzmetums, pie tā – daži skaitļi un uzraksts: „Var ierīkot velosipēdu novietni 8 vietām. Vajadzīgs: divi metāla turētāji, papildu slēdzene un jāsakārto apgaismojums. Provizoriskā summa – 186 eiro.”
Apakšā mazākiem burtiem bija uzrakstīts: „Antans, 12. dzīvoklis. Ja der – trešdien plkst. 18.00 nāciet uz pagrabu.”
Trešdien sanāca ne visi, tomēr vairāk, nekā kāds bija gaidījis: Rasa, Mants, divas jaunas mātes, pirmā stāva kaimiņš, kurš līdz tam visskaļāk pieprasīja sodīt velosipēda īpašnieku, un pat vairāki cilvēki, kuri iepriekš tikai klusībā lasīja ziņas telefonā. Antans atslēdza sen neizmantotu pagraba stūri. Tur bija sakrauti salauzti plaukti, tukši krāsas spaiņi un kāda atstātas bērnu ragaviņas.
Pārsteidzoši bija tas, ka Antans jau bija vienojies ar savu bijušo kolēģi par lētiem metāla turētājiem. Viņš neko nelūdza par velti – tikai piedāvāja skaidru risinājumu. Iedzīvotāji nolēma samesties pa dažiem eiro, bet tie, kuri nevarēja piedalīties ar naudu, apsolīja palīdzēt sakārtot pagrabu.
Sestdien kāpņu telpā skanēja nevis strīdi, bet urbja dūkoņa un īsas vienošanās. Mants iznesa vecās lietas, Rasa ar vēl vienu kaimiņieni notīrīja sienas, bet pirmā stāva iedzīvotājs, kurš iepriekš bija sašutis visniknāk, visiem talkotājiem atnesa termosu ar kafiju.
Pēc nedēļas velosipēds no kāpņu telpas bija pazudis. Tā vietā pie radiatora parādījās mazs puķupods ar pieticīgu zaļu augu. Antans teica, ka nezinot, kas to tur nolika, lai gan Rasa vēlāk atzinās, ka tā bijusi viņas ideja.
Konflikts neizzuda viena stingra lēmuma vai apsaimniekotāja vēstules dēļ. Tas beidzās tad, kad kāds pārstāja skaitīt, kurš ir vainīgs pirmais, un pajautāja, kā patiesībā visiem trūkst. Dažkārt mierīgākais cilvēks nama kāpņu telpā pamana ne tikai problēmu, bet arī vietu, kur to atrisināt.
Komentāri
Uzrakstīt komentāru
Vairāk par šo tēmu
Visas tēmas ziņas
Meklējat vairāk?
Esiet pirmais un sāciet diskusiju.