Kartupeļus raku mierīgi, līdz pārgriezu pašu skaistāko: iekšpusē atradu tuneli un sapratu, ar ko visu vasaru baroju dārzā

Kartupeļus raku mierīgi, līdz pārgriezu pašu skaistāko: iekšpusē atradu tuneli un sapratu, ar ko visu vasaru baroju dārzā

No ārpuses kartupelis izskatījās vesels, bet iekšpusē jau bija sabojāts

Kartupeļu rakšana man vienmēr šķita vienkāršs darbs: izraki ceru, nokratīji zemi, papriecājies par lielākajiem kartupeļiem, mazākos noliki malā un devies tālāk. Arī todien devos uz dārzu diezgan labā noskaņojumā. Laksti jau bija kļuvuši dzelteni, zeme nebija pārāk mitra, laikapstākļi piemēroti – šķita, ka atliek tikai savākt to, ko vasara izaudzējusi.

Pirmie ceri nelika vilties. Kartupeļi bira ārā no zemes skaisti, diezgan gludi, daži pat tādi, kurus gribas uzreiz nolikt atsevišķā kastē glabāšanai ziemā. Taču pēc dažām minūtēm pamanīju mazus caurumiņus. Sākumā tam nepievērsu uzmanību – rokot visādi gadās, lāpsta aizskar, zemes pikuči iespiež, kāds kartupelis tiek apskrāpēts.

Tikai tad paņēmu vienu īpaši skaistu kartupeli, kas no ārpuses izskatījās gandrīz nevainojams. Liels, stingrs, skaistas formas. Tāds, kuru pirmo ieliktu maisā glabāšanai. Bet, kad to pārgriezu, noskaņojums mainījās. Iekšpusē bija brūna, līkumaina eja, it kā kāds būtu izurbis mazu tuneli. Un blakus tam – pats vaininieks.

Tajā brīdī sapratu, ka problēma nav tikai viens caurumains kartupelis. Problēma ir tā, ka daļu ražas zem zemes jau bija sākuši ēst agrāk par mani.

Kas īsti grauž kartupeļus zem zemes?

Visvairāk mani pārsteidza nevis pats tārps, bet tas, cik maldinoši izskatījās kartupeļi. Ja es tos nebūtu rūpīgāk apskatījis, daļu būtu sabēris vienā maisā ar veselajiem un mierīgi aiznesis uz pagrabu. No augšpuses tie izskatījās normāli – tikai mazs caurumiņš, dažkārt pat tikko pamanāms.

Taču, pārgriežot kartupeli, aina bija citāda. Dažos iekšpusē vijās šaura brūna eja, citos mīkstums jau bija kļuvis brūns, bet dažiem kartupeļiem bija vairāki ieejas caurumi. Šādi kartupeļi vairs nav piemēroti glabāšanai ziemā. Pat ja no pirmā acu uzmetiena tie vēl ir stingri, glabāšanas laikā tie var sākt ātrāk bojāties, pūt vai sabojāt blakus esošos veselos kartupeļus.

Tad arī sapratu svarīgāko: rokot kartupeļus, nedrīkst priecāties tikai par to lielumu. Dažkārt skaistākais kartupelis izrādās pats mānīgākais. Jāpievērš uzmanība caurumiņiem, mīkstām vietām, aizdomīgiem plankumiem un viss jāsašķiro vēl uz lauka.

Tajā dienā izveidoju trīs kaudzes. Vienā – pilnīgi veseli kartupeļi glabāšanai. Otrajā – bojāti, bet vēl derīgi ātrai apēšanai. Trešajā – tie, kurus vairs negribējās ne vārīt, ne likt pagrabā.

Kas īsti grauž kartupeļus zem zemes?

Šādos gadījumos cilvēki bieži vienkārši saka: „kartupeļos ir tārpi“. Taču dārzā parasti nav runa par parastajām sliekām. Kartupeļus var bojāt dažādi augsnē dzīvojoši kaitēkļi, un vieni no nepatīkamākajiem ir sprakšķu kāpuri, kurus sauc arī par drātstārpiem.

Tie ir stingri, dzeltenīgi vai brūngani, līdzīgi maziem cietiem tārpiem. Tieši tie bieži grauž sakņaugus un kartupeļos atstāj šaurus tuneļus. Šādi bojājumi ir īpaši kaitinoši tāpēc, ka no ārpuses ne vienmēr uzreiz var redzēt, cik ļoti kartupelis ir cietis.

Šiem kāpuriem patīk vietas, kur ilgāku laiku augusi zāle, vārpata, bijusi neskarta augsne vai mazāk kopta teritorija. Ja kartupeļi iestādīti pēc pļavas, pamesta stūrīša vai vietā, kur bijis daudz sakņu, risks var būt lielāks. Dažkārt cilvēks domā, ka dārzs ir skaisti uzarts un viss ir kārtībā, bet zem zemes kaitēkļu dzīve jau rit savā tempā.

Man visnepatīkamāk bija apzināties, ka visu vasaru skatījos uz skaisti augošiem lakstiem un domāju par ražu, kamēr daļa kartupeļu zem zemes jau tika klusi apgrauzti.

Lielākā kļūda – sabērt visus kartupeļus kopā

Kad ieraugi pirmos caurumainos kartupeļus, rodas vēlme atmest ar roku: „Ai, nekas traks, izgriezīšu.“ Un patiešām – ja bojājums ir neliels, šādu kartupeli vēl var ātri izlietot: nomizot, izgriezt bojāto vietu un apēst tuvākajās dienās.

Taču šādus kartupeļus nedrīkst likt glabāšanai ziemā. Tā bija mana galvenā mācība. Bojāts kartupelis pagrabā ir vājais posms. Tas var sākt bojāties agrāk, un tad problēma izplatās uz visu maisu vai kasti.

Īpaši bīstami ir steigā sabērt kartupeļus maisos, kad tie vēl ir aplipuši ar zemi un nav apskatīti. Tad caurumiņi paslēpjas zem zemes, bet patiesais skats atklājas pēc dažām nedēļām, kad pagrabā parādās nepatīkama smaka vai jāšķiro jau bojājošies krājumi.

Tāpēc tagad rīkojos vienkāršāk: bojātos kartupeļus nolieku malā uzreiz. Ne vēlāk, ne „kad būs laiks“, ne pagrabā. Dārzā. Kamēr tie ir rokās.

No ārpuses skaisti kartupeļi, taču iekšpusē – puveAttēls: OpenAI

Kāpēc kartupeļus nevajadzētu mazgāt pirms glabāšanas

Ieraugot tārpu bojājumus, var rasties vēlme kartupeļus nomazgāt, lai viss būtu labāk redzams. Taču glabāšanai paredzētus kartupeļus nevajadzētu mazgāt. Ūdens noņem dabisko sauso virsmu, kartupeļi kļūst mitrāki, un tas var veicināt ātrāku bojāšanos.

Labāk tos apžāvēt ēnā, lai nobirtu zeme, un pēc tam pāršķirot. Ne visu dienu saulē, ne uz slapjas zāles un ne aizvērtā maisā. Kartupeļiem vajadzīgs nedaudz laika „atvilkt elpu“, taču tie nedrīkst pārkarst un kļūt zaļi.

Veselus kartupeļus glabāšanai var likt tikai tad, kad tie ir sausi, nebojāti, bez dziļiem caurumiem, iegriezumiem vai mīkstām vietām. Bojātos labāk izlietot vispirms. Savukārt tie, kuros tuneļi ir dziļi, redzamas puves pazīmes vai jūtama nepatīkama smaka, nedrīkst nonākt ne katlā, ne pagrabā.

Ko darīt, lai nākamgad būtu mazāk tārpu?

Ar kartupeļu izrakšanu vien problēmu neatrisināsi. Ja augsnē ir kaitēkļi, nākamgad tie var atkal par sevi atgādināt. Tāpēc ir vērts padomāt par augu seku. Kartupeļus nevajadzētu stādīt vienā un tajā pašā vietā katru gadu, īpaši, ja šogad bojājumu bija daudz.

Svarīgi ir arī cīnīties ar vārpatu un citām daudzgadīgām nezālēm. To saknes kaitēkļiem veido ērtu vidi. Jo ilgāk kāds dārza stūris ir pamests, jo lielāka iespēja, ka zem zemes dzīvo ne tikai tas, ko vēlamies audzēt.

Daži dārzkopji pirms stādīšanas izmanto ēsmas: zemē ierok kartupeļa, burkāna vai biešu gabaliņus, pēc dažām dienām tos izvelk un pārbauda, vai tur nav sapulcējušies kāpuri. Tas nav brīnumains risinājums, taču palīdz saprast, vai augsnē to ir daudz.

Rudenī ir vērts ne tikai novākt kartupeļus, bet arī sakopt teritoriju: aizvākt augu atliekas, nezāles un neatstāt zemē sapuvušus bumbuļus. Jo mazāk barības un slēptuvju paliek kaitēkļiem, jo mazāk problēmu būs nākamajā sezonā.

Negaidīta mācība: tārpi parādīja ne tikai kartupeļu stāvokli, bet arī dārza vēsturi

Tajā dienā kartupeļu rakšana beidzās citādi, nekā biju gaidījis. Sākumā domāju, ka vienkārši savākšu ražu. Taču iznāca savdabīga mācība par to, kas visu sezonu noticis zem zemes.

Tārpu bojātie kartupeļi parādīja, ka raža sākas nevis tad, kad ierodies ar lāpstu. Tā sākas krietni agrāk – ar to, kur stādi, kā kop augsni, vai maini stādīšanas vietu, vai atstāj nezāles un vai pamani pirmās pazīmes.

Tagad uz kartupeļiem raugos citādi. Vairs nepietiek ar to, ka tie ir lieli. Man ir svarīgi, vai tie ir veseli. Jo viens liels, skaists, bet no iekšpuses izgrauzts kartupelis rudenī var pievilt vairāk nekā viss sliktais cers.

Ja rokot kartupeļus atrodat caurumiņus, nesteidzieties visu norakstīt zaudējumos. Raža vēl ne vienmēr ir zaudēta. Taču tā ir rūpīgi jāpāršķiro. Veselos kartupeļus atstājiet ziemai, bojātos izlietojiet vispirms, bet stipri sabojātos labāk izmetiet.

Jo lielākā kļūda nav atrast tārpus. Lielākā kļūda ir izlikties, ka to nebija, un sabērt visu vienā maisā.