Virtuves, kuras vēl nesen dēvējām par novecojušām, atgriežas modē: 2000. gadu stils saņem otro iespēju

Vēl pavisam nesen šāda virtuve daudziem šķita kā remonts, ko jau vajadzētu mainīt: tumšāki koka skapīši, seninātas flīzes, masīva darba virsma, silti smilškrāsas toņi, atvērti plaukti, keramikas trauki un nedaudz „lauku” mājīguma. Tā bija 2000. gadu sākuma virtuves seja – ne sterila, ne minimālistiska, bet smagnējāka, siltāka un detaļām bagāta.

Tagad šis stils negaidīti atgriežas. Tikai ne tāds, kādu to atceramies no veciem interjera žurnāliem vai mājām, kur viss bija brūns, dzeltenīgs un pārblīvēts ar dekorācijām. Dizaineri arvien biežāk runā par atjaunotu Toskānas virtuvi – vieglāku, gaišāku un daudz labāk pielāgotu mūsdienu mājām.

Tas nav mēģinājums akli kopēt 2000. gadus. Drīzāk – vēlme atgūt to, kā daudziem sāka pietrūkt pēc ilgā balto, gludo, spīdīgo un gandrīz bezpersonisko virtuvju perioda. Cilvēki atkal vēlas telpu, kas izskatās apdzīvota, kurā ir siltums un kas neatgādina izstāžu zāli.

Kāpēc vecā Toskānas virtuve atkal šķiet pievilcīga

Toskānas stila virtuve vienmēr ir bijusi saistīta ar mājīgumu. Tajā svarīgākais nav nevainojami tīrs izskats vai ideāli apslēpta katra sīkākā detaļa. Šādai virtuvei jāizskatās tā, it kā tajā patiešām gatavotu, ēstu, dzertu kafiju, sarunātos un dzīvotu.

Tieši tas tagad arī piesaista cilvēkus. Pēc daudziem gadiem, kad modē bija pilnībā balti skapīši, gludas fasādes, slēpti rokturi un gandrīz laboratoriska kārtība, daudzi vēlas vairāk rakstura. Nevis haosu, bet dzīvīgumu.

Toskānas virtuvei ir viena būtiska priekšrocība – tā nebaidās no nepilnībām. Apmetumam uz sienas var būt faktūra. Koks var nebūt ideāli vienmērīgs. Keramikas flīze var izskatīties darināta ar rokām. Trauki atvērtā plauktā var būt ne tikai dekorācija, bet arī ikdienā izmantoti priekšmeti.

Šādā telpā nav jāizliekas, ka mājās neviens nedzīvo. Gluži pretēji – dzīves pazīmes šeit ir daļa no stila.

Kas mainījies kopš 2000. gadiem

Lielākā atšķirība – krāsas un mērenība. 2000. gadu sākumā Toskānas iedvesmotās virtuves bieži bija ļoti smagnējas: tumšs koks, dzeltenīgas sienas, rakstainas flīzes, masīvi gaismekļi, daudz kaltas dzelzs, vara katlu, dekoratīvu pudeļu un keramikas.

Mūsdienās dizaineri no šādas pārpilnības izvairās. Jaunā versija ir daudz tīrāka. Tumši brūnu skapīšu vietā biežāk izvēlas gaišinātu vai dabisku koku. Piesātināti dzeltenu sienu vietā – krēmkrāsas, smilškrāsas, siltus pelēcīgus, maigus okera vai pieklusinātas terakotas toņus.

Virtuve joprojām ir silta, taču vairs nav smagnēja. Tajā var būt dabīgā akmens darba virsma, maigi fakturētas sienas, koka plaukti, keramikas flīzes, bet viss ir izkārtots mierīgāk. Vairs nerodas sajūta, ka interjers mēģina vienlaikus parādīt visus iespējamos „Vidusjūras” motīvus.

Mūsdienīga Toskānas virtuve izskatās tā, it kā kāds būtu paņēmis vecu ideju un noņēmis no tās visu, kas bija par daudz.

Tagad svarīgākais ir nevis spīdums, bet materiāli

Šī virziena būtība ir dabiskums. Šādā interjerā svarīgi ir materiāli, kas labi noveco: koks, akmens, keramika, apmetums, metāls. Tās nav detaļas, kas pēc gada izskatās nogurušas. Gluži pretēji – lietošanas rezultātā tās bieži kļūst vēl skaistākas.

Marmora vai akmens darba virsmai var būt dzīslas. Koka plauktam – nelīdzenumi. Ar rokām darinātām flīzēm – atšķirīgi toņi. Šādas lietas virtuvei piešķir īstumu.

Lietuvas mājās tas var būt ļoti tuvs. Ne katram ir vajadzīgs itāļu villas iespaids. Taču siltāks koks, gaišs akmens, mierīgas krāsas, daži keramikas trauki, kvalitatīva darba virsma vai skaists atvērts plaukts var mainīt visu virtuves noskaņu.

Svarīgi nav pārvērst virtuvi par dekorāciju, bet gan izveidot vietu, kurā gribas atrasties. Kur ir patīkami no rīta dzert kafiju, vakarā vārīt zupu, cept kūku vai apsēsties pie galda bez sajūtas, ka katrs priekšmets sabojā kopskatu.

Atvērtie plaukti atgriežas, bet ne visur

Viens no atpazīstamākajiem Toskānas virtuves elementiem ir atvērtie plaukti. Tajos var atrasties keramika, burkas, olīveļļa, koka dēlīši, bļodas vai biežāk izmantoti trauki. Tas virtuvei piešķir dzīvīgumu.

Tomēr šeit ir viegli pārspīlēt. Ja atvērts plaukts kļūst par vietu visam, kas neietilpa skapīšos, tas ātri izskatās nevis stilīgi, bet nekārtīgi. Tāpēc mūsdienu pieeja ir vienkārša: atvērtie plaukti jāizmanto mēreni.

Labāk viens vai divi skaisti plaukti nekā puse virtuves bez durtiņām. Labāk daži ikdienā izmantoti trauki nekā desmitiem dekoratīvu priekšmetu, no kuriem tikai jāslauka putekļi. Mūsdienās Toskānas stils nav saistīts ar pārblīvēšanu. Tas ir par siltumu un pārdomāti izvēlētiem priekšmetiem.

Tas pats attiecas uz vara katliem, keramiku, pītiem groziem un citiem akcentiem. Viens labs priekšmets darbojas labāk nekā desmit nejauši izvēlēti.

Sadzīves tehnika tiek paslēpta mierīgāk

Vecajā 2000. gadu virtuvē sadzīves tehnika bieži bija redzama: liels ledusskapis, plata plīts, tvaika nosūcējs kā galvenais akcents. Mūsdienu versijā tehnika biežāk tiek paslēpta vai integrēta tā, lai nekonkurētu ar materiāliem.

Ledusskapis var būt aiz fasādes. Trauku mazgājamā mašīna – neredzama. Mazās ierīces – nevis pastāvīgi uz darba virsmas. Tā virtuve paliek mājīga, bet nav pārblīvēta.

Tas ir īpaši aktuāli mazākām Lietuvas virtuvēm. Ja telpa nav liela, katrs papildu priekšmets uz darba virsmas uzreiz rada nekārtības iespaidu. Tāpēc mūsdienu Toskānas virziens ir piemērots arī dzīvoklim, ja to gudri pielāgo: siltas krāsas, dabīgi materiāli, daži raksturīgi akcenti un pēc iespējas mazāk vizuālā trokšņa.

Kā pielāgot šo tendenci, nemainot visu virtuvi

Lai ielaistu šo noskaņu mājās, nav nepieciešams nojaukt virtuvi un veikt pilnu remontu. Dažkārt pietiek ar dažiem risinājumiem.

Vispirms var mainīt krāsu noskaņu. Auksti balta virtuve uzreiz kļūst mājīgāka, ja tajā parādās koka detaļas, smilškrāsas vai krēmkrāsas toņi, māla krāsas trauki, lina galdauts vai siltāks apgaismojums.

Otrkārt – ir vērts ieviest faktūras. Gludas virsmas izskatās kārtīgas, taču, ja to ir pārāk daudz, virtuve kļūst auksta. Keramikas bļoda, koka griešanas dēlītis, akmens masas vāze, pīts grozs vai ar rokām darinātas flīzes var piešķirt telpai vairāk rakstura.

Treškārt – ar dekorācijām jāapietas piesardzīgi. Toskānas stils nenozīmē, ka jāpieliek vīnogu attēli, jāsapērk mākslīgi olīvkoku zari un visur jāsaliek pudeles ar makaroniem. Šāda versija ātri sāk izskatīties pēc veca restorāna. Labāk izvēlēties īstus, izmantojamus priekšmetus: skaistus traukus, koka dēļus, kvalitatīvus tekstilizstrādājumus un labu apgaismojumu.

Kāpēc šī mode atgriežas tieši tagad

Interjera tendences bieži virzās pretējā virzienā tam, no kā cilvēki ir noguruši. Kad ilgi dominējis minimālisms, ir dabiski, ka daļai cilvēku sāk pietrūkt siltākas, personiskākas mājas.

Virtuve pret to ir īpaši jutīga. Tā nav tikai vieta, kur glabājas tējkanna un ledusskapis. Daudzās mājās virtuve ir ģimenes centrs. Šeit sarunājas, ēd, strādā pie datora, pilda mājasdarbus un uzņem viesus. Tāpēc cilvēki vēlas, lai tā būtu ne tikai ērta, bet arī mājīga.

Atdzimstošā Toskānas virtuve trāpa tieši šai vēlmei. Tā ļauj izveidot telpu, kas neizskatās ne lauku stilā novecojusi, ne auksti moderna. Labākajā gadījumā tā kļūst par starpposma versiju – mūsdienīgu, bet ar saknēm.

Svarīgākais – nepārvērst māju par dekorāciju

Lielākā kļūda, ko var pieļaut, sekojot šai tendencei, ir mēģinājums to kopēt pārāk tieši. Ja mazā dzīvoklī pēkšņi parādās smagi tumši skapīši, pārāk daudz rakstainu flīžu, masīvu rokturu un dekoratīvu trauku, rezultāts var izskatīties nevis moderni, bet vienkārši novecojis.

Mūsdienu virziens prasa vairāk mērenības. Viena akmens darba virsma. Viena fakturēta siena. Daži atvērti plaukti. Gaišināts koks. Silti, bet ne kliedzoši toņi. Mazāk spīduma, vairāk īstu virsmu.

Tad 2000. gadu virtuves ideja iegūst jaunu dzīvi. Nevis kā nostalģija pēc seniem laikiem, bet kā atbilde uz pārāk sterilām mājām.

Un, iespējams, tieši tāpēc šī tendence tik ātri atkal kļūst pievilcīga. Cilvēki vairs nevēlas virtuvi, kurā ir bail nolikt krūzi nepareizajā vietā. Viņi vēlas vietu, kur var vārīt kafiju, cept maizi, turēt tomātus uz galda, sarunāties un dzīvot. Un šāda virtuve nekad līdz galam neiziet no modes.