Z paaudze nogurusi no viedtālruņiem: jaunāko modeļu vietā izvēlas vecus tālruņus ar pogām

Sākumā tas šķiet kā sīkums: pie galda tālrunis vairs nezvana, ekrāna gaisma vairs neiedegas ik pēc dažām minūtēm, bet kabatā guļ vienkārša ierīce ar pogām. Tā neaicina pārbaudīt vēl vienu paziņojumu, nerāda, cik soļu noiets, un nelūdz atjaunināt lietotnes. Cilvēks vienkārši piezvana, uzraksta īsu ziņu un atkal pievēršas tam, ko darīja.

Vēl pavisam nesen šāds tālrunis daudziem šķita kā vecvecāku lieta vai rezerves variants ceļojumam. Tagad to arvien biežāk izvēlas arī jauni cilvēki, kuriem viedtālrunis no rīta līdz vakaram ir kļuvis nevis par ērtību, bet par pastāvīgu troksni. Tā nav vēlme atgriezties laikos bez interneta. Drīzāk tas ir mēģinājums vismaz daļu dienas atgūt sev.

Z paaudzei tālrunis bija līdzās jau kopš bērnības: ar to sazinājās, mācījās, meklēja darbu, fotografēja, atpūtās un pat mēģināja aizbēgt no noguruma. Taču, kad viena un tā pati ierīce kļūst gan par modinātāju, gan darba rīku, gan izklaides centru, gan vārtiem uz citu cilvēku dzīvi, tā sāk prasīt vairāk uzmanības, nekā gribas atdot. Tāpēc vecs tālrunis ar pogām dažiem kļūst nevis par modes aksesuāru, bet par ļoti skaidru robežu.

Tālrunis rokā, bet galva – visur citur

Pazīstama aina: cilvēks gaida autobusu, viņam ir dažas brīvas minūtes, un viņš automātiski izvelk tālruni. Ziņas, īsi videoklipi, ziņojumi, vēl viens vilciens pār ekrānu – un pēkšņi autobuss jau ir klāt, lai gan šīs dažas minūtes it kā nekur nav pazudušas. Vakaros tas pats atkārtojas gultā: tālrunis tiek nolikts „tikai uz piecām minūtēm“, bet pēc stundas acis ir nogurušas, galva pilna ar svešiem attēliem, un miegs atkal tiek atlikts.

Nogurst ne tikai no paša ekrāna. Nogurdina pienākums būt sasniedzamam, ātri atbildēt, nepalaist garām sarunu, reakciju vai jaunu ierakstu. Viedtālrunis rada sajūtu, ka klusuma brīdis ir tukšs un tas ar kaut ko jāaizpilda. Tomēr tieši šie tukšie brīži bieži vien ir vajadzīgi, lai domas nostātos savās vietās un cilvēks vismaz uz brīdi nebūtu vērotājs svešā ekrānā.

Tālrunis ar pogām šo ķēdi pārrauj pavisam vienkārši. Tajā parasti nav ērti pieejamas sociālo tīklu plūsmas, desmitiem lietotņu un pastāvīgu krāsainu atgādinājumu. Tas automātiski nepadara cilvēku laimīgāku vai produktīvāku, tomēr novērš daļu kārdinājumu, kas viedtālrunī vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Dažreiz ar to vien pietiek, lai pusdienas ar draugu nepārvērstos par diviem cilvēkiem, kuri klusējot skatās dažādos ekrānos.

Šāda izvēle ir īpaši saprotama tiem, kuri jau mēģinājuši ierobežot ekrāna laiku, izslēgt paziņojumus vai izdzēst lietotnes, bet pēc dažām dienām tās atkal lejupielādējuši. Kad visa pasaule ietilpst vienā ierīcē, ar gribasspēku vien bieži nepietiek. Vienkāršāks tālrunis darbojas raupjāk, bet skaidrāk: tas neatstāj tik daudz iespēju „tikai uz brīdi“ ieslīgt ekrānā.

Z paaudze nogurusi no viedtālruņiem: jaunāko modeļu vietā izvēlas vecus tālruņus ar pogāmAttēls: Unsplash / Hiki App

Ne visi var vienkārši atslēgties

Tomēr tālrunis ar pogām nav universāls risinājums, un ne katram tas ir vienlīdz viegli izmantojams. Jauns cilvēks, kurš strādā darbu, kurā nepieciešamas lietotnes, elektroniskais pasts, navigācija vai bankas pakalpojumi, nevar izlikties, ka šādu lietu nav. Daļa ikdienas jau ir pārcelta uz ekrānu: biļetes, pieslēgšanās dažādām sistēmām, darba grupas, paziņojumi par sūtījumiem un pat vienkārša vienošanās ar draugiem.

Tāpēc visbiežāk runa nav par pilnīgu atteikšanos no viedtālruņa, bet gan par apzinātu tā nošķiršanu no sevis. Daži veco tālruni izmanto nedēļas nogalēs, ceļojumos, atvaļinājumā vai vakaros. Citi viedtālruni atstāj mājās, kad dodas pastaigā, sportot vai satikties ar tuviniekiem. Tā nav demonstratīva vēršanās pret tehnoloģijām – drīzāk mēģinājums izlemt, kad tehnoloģija ir nepieciešama un kad tā tikai aizņem laiku.

Šīs pārmaiņas skar ne tikai pašus jauniešus. Vecākiem var būt mierīgāk, kad bērnam vai pusaudzim ir tālrunis zvaniem, bet viņš vairs nevar bez apstājas pārlūkot saturu līdz vēlai naktij. Senioram tālrunis ar pogām bieži vien tāpat šķiet saprotamāks, jo tajā ir mazāk negaidītu logu, sarežģītu iestatījumu un baiļu kaut ko nospiest nepareizi. Vienlaikus ģimenei var rasties jaunas neērtības: vairs nav tik vienkārši nosūtīt fotoattēlu, kopīgot atrašanās vietu vai ātri sazināties, izmantojot ierastās lietotnes.

Ir arī otra puse – cilvēki, kuriem viedtālrunis nav izklaides slazds, bet gan svarīgs patstāvības līdzeklis. Navigācija, sabiedriskā transporta informācija, atgādinājumi vai iespēja acumirklī sazināties ar tuviniekiem dažiem ļoti atvieglo dzīvi. Tāpēc problēma nav tikai pašā ierīcē. Tā sākas tad, kad tālrunis vairs nepalīdz veikt kādu darbību, bet sāk vadīt katru brīvo minūti.

Vienkārša ierīce atgādina vienu neērtu patiesību

Veco tālruņu popularitāte nenozīmē, ka jaunieši pēkšņi atsakās no progresa. Viņi lieliski saprot tehnoloģijas un tieši tāpēc redz, cik gudri tās spēj noturēt uzmanību. Jaunākais modelis sola labāku kameru, spilgtāku ekrānu un ātrāku darbību, tomēr nogurušam cilvēkam dažreiz vissvarīgākais kļūst pavisam kas cits – lai šis ekrāns pēc iespējas retāk lūgtu uz to skatīties.

Uzņēmumiem un lietotņu izstrādātājiem tā ir nepatīkama, bet loģiska ziņa. Cilvēks dusmojas nevis viena paziņojuma vai vienas reklāmas dēļ. Viņš nogurst no sajūtas, ka katra platforma vēlas vēl dažas minūtes, vēl vienu klikšķi, vēl vienu atgriešanos. Kad pakalpojumi tiek veidoti tā, lai noliktu tālruni būtu grūtāk nekā to paņemt, daļa cilvēku agrāk vai vēlāk meklēs radikālāku veidu, kā atkāpties.

Praktiskajam risinājumam nav obligāti jāsākas ar jauna veca tālruņa iegādi. Vispirms var izslēgt nebūtiskus paziņojumus, iznest lādētāju no guļamistabas, vienoties ar tuviniekiem par laiku bez ekrāniem vai atstāt viedtālruni citā telpā, strādājot. Taču cilvēkam, kurš jau daudzas reizes sev apsolījis mazāk pārlūkot saturu un tik un tā atgriežas pie tā paša, tālrunis ar pogām var būt vienkāršāka un godīgāka izeja.

Tā spēks nav nostalģijā. Pogas neatrisina dzīves problēmas, bet tās atgādina, ka saiknei ar citiem cilvēkiem nav jānozīmē pastāvīga pieslēgšanās visam. Dažreiz lielākā greznība šodien ir nevis jauns tālrunis, bet vakars, kurā nekas no kabatas neatrauj tavu uzmanību.