Lauku veikalā dažas preces var maksāt lētāk nekā Viļņā – iemesls nebūt nav tas, par ko jūs domātu

Ieejot nelielā veikalā pilsētiņā vai laukos un ieraugot lētāku maizi, dārzeņus, olas vai vietējā ražotāja piena produktu nekā lielā pilsētā, tas nav nekas neiespējams. Šādas situācijas arī rada stāstus, ka „laukos pārtika ir lētāka“. Taču citreiz tajā pašā veikalā par kafiju, veļas mazgāšanas līdzekli vai gāzētu dzērienu jūs varat samaksāt krietni vairāk nekā lielā lielveikalā. Tas šķiet neloģiski, tomēr patiesībā ļoti labi parāda, kā darbojas mazumtirdzniecības ekonomika.

Latvijā nav viena noteikuma, ka lauku veikals ir lētāks par pilsētas veikalu. Dažkārt mazajam tirgotājam patiešām ir priekšrocības – zemākas telpu izmaksas, tieša saikne ar vietējo piegādātāju vai iespēja ļoti elastīgi noteikt cenu. Taču vienlaikus tas iegādājas mazākus preču daudzumus, retāk saņem tādas piegādātāju atlaides kā lielais tīkls un saskaras ar lielākām loģistikas izmaksām uz vienu pārdoto preci.

Tieši tāpēc vienā plauktā lauku veikals var patīkami pārsteigt, bet dažus metrus tālāk – gluži pretēji.

Kāpēc mazā veikalā dažu produktu cena patiešām var būt zemāka

Lielpilsētā tirgotājs maksā ne tikai par preci. Gala cenā jāiekļauj telpu īre vai nekustamā īpašuma uzturēšana, darbinieku algas, elektroenerģija, apsardze, reklāma, uzglabāšana un daudzi citi izdevumi. Labi pamanāma veikala vieta Viļņā vai Kauņā var būt daudz dārgāka nekā līdzīgas telpas nelielā pilsētiņā.

Tāpēc teorētiski mazajam tirgotājam ir iespēja strādāt ar zemākām pastāvīgajām izmaksām. Īpaši tad, ja telpas pieder pašam īpašniekam, ģimenes locekļi piedalās uzņēmējdarbībā un veikalam nav jāuztur liela administrācija.

Tomēr vēl interesantāka situācija rodas ar vietējiem produktiem.

Ja netālu darbojas maiznīca, piena saimniecība, dārzeņu audzētājs vai neliels gaļas ražotājs, līdz veikalam produkts var mērot tikai dažus desmitus kilometru. Starp ražotāju un pircēju izveidojas īsāka piegādes ķēde. Dažkārt tajā nav centrālā mazumtirdzniecības tīkla noliktavas, liela distribūcijas centra un vairāku starpposmu.

Tad var redzēt paradoksu: nelielā pilsētiņas veikalā konkrēta vietējā ražotāja produkcija maksā lētāk nekā tas pats vai līdzīgs produkts lielpilsētā.

Taču tas nav lauku „brīnums“. Tā vienkārši ir īsāka piegādes ķēde.

Līdzīgi darbojas sezonas dārzeņi. Kartupeļus, sīpolus, burkānus, kāpostus, ābolus vai ogas ražas laikā un tuvāk audzētājiem var pārdot par ļoti konkurētspējīgu cenu. Kad produkts nonāk lielpilsētā, tā cenai tiek pieskaitīta šķirošana, iepakošana, transports, uzglabāšana un tirdzniecības infrastruktūra.

Taču ar kafiju, eļļu vai veļas mazgāšanas līdzekļiem situācija var apgriezties

Lūk, kur sabrūk vienkāršā teorija „mazāks veikals = zemāka cena“.

Liels mazumtirdzniecības tīkls ar vienu pasūtījumu var iegādāties milzīgu daudzumu makaronu, kafijas, piena, konservu vai veļas mazgāšanas līdzekļu. Jo lielāks pasūtījums, jo spēcīgāka pircēja pozīcija sarunās ar ražotāju vai piegādātāju. Tāpēc tīkls var saņemt nosacījumus, kādus viens neliels veikals nekad nesaņems.

Mazajam tirgotājam var būt lētākas telpas, taču viena tā iegādātā kafijas paciņa jau sākotnēji var maksāt vairāk.

Tā paša iemesla dēļ lielajos tirdzniecības centros notiek agresīvākas akcijas. Ražotājam var būt izdevīgi uz nedēļu samazināt produkta cenu, ja mazumtirdzniecības tīkls šajā laikā pārdos simtiem tūkstošu vienību. Vienam lauku veikalam organizēt šādu akciju vienkārši nav ekonomiskas jēgas.

Te vēl jāņem vērā konkurence. Lielpilsētā dažu kilometru rādiusā var darboties „Lidl“, „Maxima“, „Rimi“, „Iki“ un „Norfa“. Ja viens tīkls būtiski samazina sviesta, piena vai banānu cenu, pārējie to ļoti ātri pamana.

Nelielā pilsētiņā dažkārt darbojas viens vai divi veikali. Tuvākā cita izvēle cilvēkam var būt 15 kilometru attālumā.

Tāpēc zemākas darbības izmaksas ne vienmēr nozīmē zemāku gala cenu. Ja konkurence ir vājāka, tirgotājam nav tik spēcīga spiediena cenu samazināt.

Konkurences nozīmi pārtikas cenās ir uzsvēruši arī Lietuvas mazumtirdzniecības eksperti: lielāka savstarpēji konkurējošu tirgotāju koncentrācija noteiktos tirgos var nozīmēt agresīvāku cenu politiku.

Ir vēl viena lieta, kuras dēļ pircējam var šķist, ka laukos viņš iepircies lētāk

Ieejiet lielā tirdzniecības centrā ar mērķi nopirkt pienu, maizi un olas.

Jūs izejat ar pienu, maizi, olām, akcijas riekstiem, sieru, ko neplānojāt pirkt, divām dzēriena pudelēm, cepumiem un vēl vienu preci, jo lietotnē bija „tikai šodien –40 %“.

Mazā veikalā izvēle parasti ir daudz šaurāka. Tur var nebūt piecpadsmit dažādu jogurtu, četrdesmit vīna šķirņu vai vesela plaukta ar sezonas piedāvājumiem. Paradoksāli, taču mazāka izvēle dažiem cilvēkiem palīdz iztērēt mazāk, lai gan atsevišķas preces maksā tikpat vai pat dārgāk.

Tāpēc ir svarīgi nošķirt divus pilnīgi atšķirīgus jautājumus: kur konkrētā prece ir lētāka? un kur cilvēks viena iepirkšanās reizē iztērē mazāk?

Tas nav viens un tas pats.

Mazā veikalā jūs varat samaksāt par pienu par 10 centiem vairāk, taču grozā nenonāks vēl 15 eiro neplānotu pirkumu. Lielā tirdzniecības centrā var atrast lētāko pienu pilsētā, bet pie kases gala summa tik un tā būs lielāka.

Tieši tāpēc cenas vislabāk salīdzināt nevis pēc viena čeka vai viena cilvēka stāsta, bet pēc identisku produktu groza.

Un vēl viena kļūda – braukt 30 kilometrus dažu eiro dēļ

Tas ir īpaši aktuāli tiem, kuri dzīvo mazākās pilsētiņās un laukos.

Pieņemsim, ka vietējā veikalā nedēļas pārtikas grozs maksā 54 eiro, bet lielajā tirdzniecības centrā 25 kilometru attālumā – 49 eiro.

No pirmā acu uzmetiena jūs ietaupāt 5 eiro.

Taču līdz tirdzniecības centram un atpakaļ jābrauc 50 kilometri. Automašīna, kas patērē 7 l/100 km, šādam braucienam izlietos aptuveni 3,5 litrus degvielas. Pieskaitiet automašīnas nolietojumu un savu laiku – un dažu eiro cenu starpība var vienkārši izzust.

Tāpēc lauku iedzīvotājam lētākais veikals ne vienmēr ir tas, kura plauktos redzami mazākie skaitļi.

Ja jūs tik un tā braucat uz pilsētu darba, pie ārsta vai citu iemeslu dēļ, situācija ir citāda. Tad papildu brauciena izmaksu praktiski nav, un lielākā tirdzniecības centrā var iepirkties lētāk. Taču braukt 40 kilometrus turp un atpakaļ tikai vienas sviesta akcijas dēļ parasti nav nekāds ietaupījums.

Dzīves laukos izmaksu analīzēs cilvēki transportu bieži min kā vienu no negaidītām papildu izmaksām. Vienā Lietuvas iedzīvotājas piemērā izdevumi degvielai pēc pārcelšanās no pilsētas uz lauku māju gandrīz dubultojās. Tas nav visiem piemērojams skaitlis, taču ļoti labi parāda, kāpēc pārtikas cenu ir vērts aprēķināt kopā ar braucienu līdz veikalam.

Kā minūtes laikā saprast, kur patiešām ir izdevīgi iepirkties

Labākais veids ir nepievērst pārāk lielu uzmanību milzīgajai dzeltenajai akcijas cenu zīmei un skatīties uz vienības cenu.

Nevis „paciņa maksā 2,49 eiro“, bet gan to, cik maksā kilograms vai litrs.

Vienā veikalā 400 g siera iepakojums var maksāt 4,49 eiro, bet citā 300 g iepakojums ar milzīgu uzrakstu „AKCIJA“ – 3,79 eiro. Otrs variants šķiet lētāks, taču kilograma cena var parādīt pretējo.

Tas pats attiecas uz veļas mazgāšanas līdzekļiem, kafiju, sviestu, putraimiem un praktiski visiem produktiem.

Ir vērts paturēt prātā arī dažas preces, kuru cenu jūs labi zināt. Nav nepieciešams atcerēties visu tirdzniecības centru. Ja regulāri pērkat pienu, sviestu, olas, vistu, kafiju un banānus, jau pēc dažām iepirkšanās reizēm diezgan skaidri redzēsiet, kurš veikals patiešām ir lēts, bet kurš tikai rada šādu iespaidu.

Un te atklājas šī stāsta patiesais secinājums.

Lauku veikals automātiski nav ne lētāks, ne dārgāks par Viļņas vai Kauņas lielveikalu. Vietējie un sezonas produkti, zemākas telpu izmaksas un īsa piegādes ķēde var sniegt tam reālu cenu priekšrocību. Taču lielie tīkli atsver to ar milzīgiem iepirkumu apjomiem, akcijām, saviem preču zīmoliem un intensīvu konkurenci.

Tāpēc nākamreiz, braucot garām nelielam pilsētiņas veikalam, nevajadzētu to automātiski norakstīt kā „dārgu“. Dažkārt tieši tur var atrast labāko cenu – tikai ne vienmēr visam grozam. Un tieši šī atšķirība ir vissvarīgākā.