„Mere“ veikali pazuda, bet jautājums palika: kāpēc par tām pašām precēm mums jāmaksā vairāk?

Es lieliski saprotu cilvēkus, kuri šodien saka: būtu labi, ja „Mere“ atkal atvērtos. Ne tāpēc, ka viņiem ļoti rūpētu pats veikala nosaukums. Ne tāpēc, ka tur būtu skaistāki plaukti, patīkamāka mūzika vai plašākas ejas. Viss ir daudz vienkāršāk – tur dažas preces maksāja mazāk.

Un, kad cilvēks pēc darba dodas uz veikalu nevis izklaidēties, bet nopirkt pienu, eļļu, putraimus, konservus, sadzīves ķīmiju vai kaut ko bērniem uz skolu, viņam ne vienmēr rūp tirdzniecības centra tēls. Viņam rūp galīgā summa čekā.

Šodien daudzas ģimenes dzīvo tā, ka katram eiro jau ir sava vieta. Par elektrību, par apkuri, par degvielu, par kredītu, par bērnu pulciņiem, par zālēm, par pārtiku. Un, kad pie kases redzi, ka par ierasto grozu atkal samaksāji vairāk, nekā gaidīji, dusmas rodas pavisam dabiski.

Tāpēc daļas cilvēku vēlme atgūt „Mere“ nav nostalģija pēc veikala. Tās ir nogurums no cenām.

Cilvēkiem vairs nevajag skaistus solījumus – viņiem vajag lētāku grozu

Man šķiet, ka šajā tēmā bieži tiek aizmirsta vienkārša lieta: pircējs nav muļķis. Viņš redz cenas. Viņš atceras, cik maksāja agrāk. Viņš salīdzina, cik viena un tā pati prece maksā dažādos veikalos. Un, ja vienā vietā par līdzīgu produktu samaksā mazāk, viņš ļoti ātri saprot atšķirību.

Sociālajos tīklos šāds noskaņojums izskanētu ļoti tieši: „Man nevajag skaistus plauktus, man vajag, lai par 30 eiro es pārnestu mājās vairāk nekā divus maisiņus.“ Cits cilvēks droši vien pateiktu vēl vienkāršāk: „Ja prece ir tā pati, kāpēc citur man jāmaksā vairāk?“

Šīs frāzes nav par greznību. Tās ir par ikdienu. Par cilvēku, kurš vēlas nopirkt lētāku tēju, makaronus, veļas mazgāšanas līdzekli vai konservus un nejusties tā, it kā katrs iepirkšanās apmeklējums būtu neliels finansiāls trieciens.

Lielie tirdzniecības tīkli bieži runā par akcijām, lojalitātes kartēm, īpašajiem piedāvājumiem, lietotnēm un personīgajām atlaidēm. Taču pircējam dažkārt no tā kļūst tikai vēl sarežģītāk. Vienu dienu lētāk ar karti. Nākamajā dienā lētāk, izmantojot lietotni. Trešajā dienā lētāk tikai tad, ja pērk divas preces. Ceturtajā dienā akcija beidzās vakar.

Bet lētāka veikala princips bija saprotams uzreiz: mazāk spožuma, mazāk ērtību, bet arī zemāka cena.

„Mere“ nebija perfekta, bet tā radīja spiedienu tirgū

Nevajag izlikties, ka „Mere“ bija ideāls veikals. Tas nederēja visiem. Vieniem nepatika preču izvietojums, citiem – izvēle, trešajiem – apkalpošana, ceturtajiem – paša veikala izcelsme vai reputācija. Daļa cilvēku tur principā nebūtu gājuši, un arī tās ir viņu tiesības.

Tomēr viena lieta ir acīmredzama: šāds veikals radīja spiedienu tirgū. Tas parādīja, ka dažas preces var pārdot lētāk. Varbūt bez skaistiem plauktiem, varbūt bez ērtas atmosfēras, varbūt ar mazāku izvēli, bet lētāk.

Un tad rodas jautājums, kas daudziem ir neērts: ja tur bija iespējams pārdot lētāk, kāpēc citur tas tik bieži nav iespējams?

Protams, tirgotājiem būtu savas atbildes. Loģistika, algas, īre, enerģija, piegādātāji, kvalitātes standarti, uzglabāšana, nodokļi. Tas viss ir svarīgi. Bet vienkāršs pircējs redz nevis tabulu ar izmaksām, bet cenu plauktā.

Viņam svarīgs nav skaidrojums, kāpēc ir dārgi. Viņam ir svarīgi, ka ir dārgi.

Pircējs jūtas iedzīts stūrī

Kad tirgū paliek daži lieli spēlētāji, cilvēkam šķiet, ka izvēle ir, taču tā ir ierobežota. Viņš var aiziet uz vienu tīklu, uz otru, uz trešo. Viņš var salīdzināt akcijas. Viņš var izbraukāt vairākus veikalus, ja viņam ir laiks un automašīna. Bet daudziem tā nav reāla ērtība.

Pēc darba neviens nevēlas braukāt pa pusi pilsētas lētāka cukura vai veļas mazgāšanas līdzekļa dēļ. Seniors ne vienmēr var izvēlēties veikalu, kas atrodas vairāku kilometru attālumā. Ģimene ar bērniem bieži iepērkas tur, kur ir vistuvāk. Un tad pircējs kļūst atkarīgs no tā, kas atrodas tuvumā.

Šādās situācijās ir ļoti viegli saprast komentāru, kas varētu skanēt šādi: „Es nevēlos lūgt pabalstus, nevēlos sūdzēties, es vienkārši vēlos veikalu, kurā par savu naudu saņemtu vairāk.“

Tā ir ļoti spēcīga doma. Jo daudzi cilvēki šodien jūtas ne tik daudz nabadzīgi, cik apkrāpti. Viņi strādā, saņem algu, plāno izdevumus, bet veikalā tik un tā jūtas tā, it kā viņu nauda katru mēnesi būtu vērta mazāk.

Vai lēts veikals patiešām nozīmē sliktāku dzīvi?

Dažkārt uz lētākiem veikaliem raugās no augšas. It kā cilvēks, kurš meklē lētāk, būtu kaut kādā ziņā sliktāks. It kā taupīt būtu apkaunojoši. It kā normālam pircējam būtu klusi jāsamierinās ar cenām un vēl jāpateicas par lojalitātes punktiem.

Taču taupīties nav kauns. Meklēt lētāku preci nav kauns. Vēlēties, lai konkurence darbotos pircēja labā, nav kauns.

Īpaši, ja runājam par ikdienas precēm. Nevis par grezniem desertiem, nevis par eksotiskiem augļiem, nevis par dārgiem sieriem. Par to, ko cilvēki pērk pastāvīgi: miltiem, putraimiem, makaroniem, eļļu, mazgāšanas līdzekļiem, tualetes papīru, konserviem, saldētiem produktiem.

Ja šīs preces var pārdot lētāk, cilvēki dabiski jautā: kāpēc man jāmaksā vairāk tikai tāpēc, ka citas izvēles gandrīz nav?

Slēgtie Mere veikaliAttēls: Ilustratīvs attēls

Šim stāstam ir arī neērta puse

Tomēr būtu negodīgi izlikties, ka „Mere“ jautājums ir tikai par cenām. Daļa cilvēku šo veikalu nevēlējās tā izcelsmes, reputācijas vai plašāka politiskā konteksta dēļ. Šādās diskusijās vienmēr parādās otra puse, kas saka: „Lētāk vēl nenozīmē labāk. Jāskatās, ko mēs atbalstām ar savu naudu.“

Un arī šo viedokli var saprast.

Pircējam ir tiesības izvēlēties ne tikai pēc cenas, bet arī pēc vērtībām. Vienam svarīgākais ir lētāk. Otram svarīgākais ir preces izcelsme. Trešajam – darbinieku apstākļi. Ceturtajam – ērtības. Piektajam – lai veikals atrastos netālu no mājām.

Taču problēma ir tā, ka vērtību izvēli bieži vien vieglāk izdarīt tiem, kuriem ir vairāk naudas. Kad cilvēks skaita centus līdz algai, viņam ir ļoti grūti skaidrot, ka viņam jāpērk dārgāk lielāka principa dēļ. Principi ir svarīgi, bet tukšs ledusskapis arī ir ļoti konkrēts arguments.

Tāpēc šī tēma ir tik jutīga. Tā vienlaikus saskaras ar divām lietām: naudu un sirdsapziņu.

Kāpēc cilvēki joprojām piemin „Mere“

Man šķiet, ka „Mere“ nosaukums šodien daudziem ir kļuvis ne tik daudz par konkrēta veikala, cik zaudētas alternatīvas simbolu. Cilvēki ne vienmēr vēlas tieši to pašu veikalu ar to pašu nosaukumu. Viņi vēlas vietu, kur cenas būtu skaidri zemākas un pircējs justu, ka vismaz kaut kur var atviegloti uzelpot.

Ja rīt parādītos cits tīkls, kas ikdienas preces pārdotu ievērojami lētāk, daudzi no šiem pašiem cilvēkiem droši vien teiktu: lūk, par to mēs arī runājām.

Tāpēc jautājums nav tikai par „Mere“. Jautājums ir par to, kāpēc Lietuvas pircējs bieži jūtas atstāts starp akciju medībām un nepārtrauktu sadārdzināšanos. Kāpēc lētākas alternatīvas kļūst par izņēmumu, nevis normālu tirgus dalībnieku. Kāpēc cilvēkam jābraukā, jāskaita, jāgaida atlaide vai jāmaina uzturs tikai tādēļ, lai mēneša beigās vēl paliktu nauda.

Lēts veikals nav brīnums, bet tas rada spiedienu

Nevajag cerēt, ka viens veikals izglābs visus no cenu kāpuma. Tā nenotiek. Bet šādi veikali izdara vienu svarīgu lietu – tie piespiež citus saņemties.

Kad tirgū parādās spēlētājs, kas pārdod lētāk, lielajiem tīkliem vairs nepietiek teikt, ka cenas ir tādas, kādas tās ir. Viņiem ir jāreaģē. Viņiem ir jāskaidro. Viņiem jākonkurē ne tikai ar reklāmām, bet arī ar reālu cenu.

Pircējam tas ir izdevīgi.

Tāpēc daļa sabiedrības vēlas, lai līdzīgs formāts atgrieztos. Nevis mīlestības pret konkrētu zīmolu dēļ, bet ļoti praktiskas vēlmes dēļ – lai ikdienas iepirkšanās čeks nebūtu tik smags.

Es saprotu šīs dusmas

Es saprotu cilvēku, kurš saka: „Ja tur bija lētāk, kāpēc man tagad jāmaksā vairāk?“ Tas nav kaprīze. Tas ir jautājums, kas rodas no ikdienas noguruma.

Kad katru mēnesi sadārdzinās viena vai otra lieta, kad alga nespēj sekot cenām, kad akcijas kļūst gandrīz par obligātu izdzīvošanas veidu, pircējs dabiski sāk meklēt vainīgos. Dažkārt viņš dusmojas uz tirdzniecības centriem. Dažkārt uz valdību. Dažkārt uz piegādātājiem. Dažkārt uz sevi, ka atkal nav labāk saplānojis.

Bet varbūt nevajag visas dusmas norakstīt kā emocijas. Dažkārt emocijas tikai parāda īstu problēmu. Un problēma šeit ir ļoti vienkārša: cilvēki vēlas lielāku reālu konkurenci un lētākas ikdienas preces.

Nevis skaistākas reklāmas. Ne vēl vienu lietotni. Ne uzlīmes par pirkumiem. Bet vienkāršu iespēju nopirkt to pašu preci lētāk.

Beigās paliek viens jautājums

Varbūt „Mere“ vieniem bija nepieņemams. Varbūt citiem tas bija glābiņš. Varbūt par to var ilgi strīdēties. Bet strīda būtība nekur nepazūd: Lietuvā ir daudz cilvēku, kuriem pārtikas un pirmās nepieciešamības preču cenas ir kļuvušas pārāk smagas.

Un, kad viņi atceras veikalu, kurā dažas lietas maksāja lētāk, viņi neatceras plauktus. Viņi atceras sajūtu, ka par to pašu naudu var pārnest mājās vairāk.

Kamēr šo sajūtu neatgriezīs citi tirdzniecības tīkli, cilvēki arī turpmāk jautās: kāpēc mums jāmaksā vairāk par tām pašām precēm?

Bet atbilde „tāpēc, ka tā ir“ pircējus jau sen vairs neapmierina.

Rakstu atsūtīja Olga no Kauņas.