„Apprecējos ar turku un pārcēlos uz Turciju; īstā dzīve nemaz nav līdzīga tam, ko rāda televīzijas seriālos“

Svētdienas vakarā man piezvanīja māsa. Viņas balsī bija dzirdams satraukums, kad viņa teica: „Nāc šurp. Man tev kaut kas jāpasaka, bet es to nevaru pateikt pa tālruni.“

Es aizgāju viņu apciemot. Virtuvē sēdēja manas māsas draudzene Dace, kuru pazīstu jau aptuveni desmit gadus. Viņa izskatījās manāmi nogurusi, bāla, ar tumšiem lokiem zem acīm. Viņai uz ceļiem mierīgi sēdēja divus gadus vecs puisēns, kurš grauzīja cepumu un pat nenojauta par pieaugušo satraukumu. Dace no Turcijas atgriezās pirms trim dienām. Vīram viņa bija teikusi, ka uz divām nedēļām brauc apciemot mammu, un atpakaļceļa biļeti vēl nebija iegādājusies.

Mēs sēdējām virtuvē un sarunājāmies līdz vieniem naktī. Dace stāstīja savu stāstu, es klausījos, bet māsa ik pa laikam papildināja tējas krūzes. Vakara beigās kļuva skaidrs, ka šo stāstu ir vērts uzklausīt un pārdomāt. Ne tāpēc, lai kādu nosodītu vai žēlotu, bet tāpēc, ka daudzas sievietes nonāk līdzīgā situācijā.

Viss sākās ar televīzijas seriālu

Daces stāsts sākās tāpat kā daudzām citām sievietēm, kuras aizrāvušās ar romantiskiem seriāliem. Viss sākās 2020. gada pavasara brīvdienās, kad viņai mājās bija daudz brīva laika un viņa nejauši internetā uzgāja turku seriālu. Sākumā viņa noskatījās vienu sēriju, pēc tam vēl vienu, līdz nedēļas nogalēs vairs negribēja iziet no mājas, jo bija jāskatās turpinājums.

– Es saprotu, ka tas izklausās mazliet smieklīgi, – Dace pasmaida, atceroties tos vakarus. – Bet vai jūs esat redzējušas tos vīriešus seriālos? Viņi ir skaisti, romantiski, gatavi darīt jebko savas sievietes dēļ. Jā, viņi ir greizsirdīgi, bet uz ekrāna tas izskatās pēc skaistas un dziļas mīlestības. Viņš paņem viņas roku, ieskatās viņai acīs, un šķiet, ka visa pārējā pasaule vienkārši pazūd.

Es pamāju ar galvu, jo pati esmu redzējusi šādus kadrus. Aktieri patiešām prot ekrānā radīt ļoti pārliecinošu un romantisku tēlu.

– Man prātā bija viss šis attēls, – turpināja Dace. – Šķita, ka turks vienmēr domā par drošību, mīlestību un ka ģimene viņam vienmēr būs vissvarīgākā. Viņš nebūs kaut kāds bezrūpīgs jaunietis, kurš nezina, ko vēlas no dzīves. Viņš būs īsts vīrietis ar lielu atbildības sajūtu.

Tāpēc 2021. gadā viņa nolēma pirmo reizi pēc ilga laika doties atvaļinājumā uz Turciju, lai atpūstos un atbrīvotos no ikdienas rūpēm.

TurcijaAttēls: Ilustratīvs attēls

Satikšanās, kas šķita lemta no augšas

Kemals strādāja restorānā netālu no viņas viesnīcas. Viņš nebija parasts viesmīlis, bet gan iestādes vadītājs. Pievilcīgs vīrietis spēka gados, garš, ar izteiksmīgu skatienu un smaidu, kas ātri iemantoja viņas uzticību. Viņš pats pienāca pie viņas trešajā vakarā, kad Dace ieradās vakariņot viena. Viņš pievilka krēslu, pajautāja, kā garšo ēdiens un kā viņai patīk pilsēta. Viņš brīvi runāja angļu valodā, jo ikdienā daudz sazinājās ar ārvalstu viesiem.

– Viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs, – atceras Dace. – Ne uzbāzīgs, bet vienkārši uzmanīgs. Viņš pajautāja, ko es dzeru, un visu atcerējās. Nākamajā dienā viņš atnesa to pašu dzērienu, pat nepajautājot – vienkārši nolika to uz galda un pasmaidīja. Tajā brīdī man prātā iešāvās doma: lūk, tas pats personāžs no seriāla.

Atlikušās piecas dienas viņš pēc darba maiņas pavadīja viņu līdz viesnīcai. Viņi pastaigājās gar jūru, viņš stāstīja par pilsētu, bet viņa – par savu dzīvi Rīgā. Viņš klausījās tik uzmanīgi, ka dažreiz Dace pat aizmirsa, ko gribēja pateikt.

– Pēdējā vakarā viņš paņēma manu roku un teica: „Es patiešām negribu, lai tu aizbrauc.“ Tajā brīdī mani pārpludināja emocijas.

Dace aizlidoja mājās, bet sarakste turpinājās katru dienu. Pēc mēneša viņš atbrauca uz Rīgu tikai uz trim dienām, lai atkal viņu satiktu.

– Tad es nodomāju: cilvēks ir mērojis tik tālu ceļu tikai trīs dienu dēļ. Kurš gan to darītu, ja viņam nebūtu nopietnu nodomu?

Nākamais gads pagāja lidojumu, zvanu un vēlu nakts ziņu vidū. Viņš iemācījās latviešu vārdus, bet viņa – turku frāzes. Pēc gada viņš bildināja Daci, un viņa piekrita bez lielām šaubām.

Kāzas un pirmie iespaidi par atšķirīgu kultūru

Kāzas notika Stambulā. Tās bija greznas un trokšņainas, tajās pulcējās aptuveni trīs simti viesu. Viņi visi bija Kemala radinieki, kurus Dace redzēja pirmo reizi mūžā, un viņu bija neticami daudz.

– Es nesapratu daudzas lietas, kas notika man apkārt, – saka Dace. – Dažādi rituāli, tradīcijas, visi kaut ko darīja, bet būtība man tika steigā paskaidrota. Es tikai smaidīju un māju ar galvu.

Pirmā dīvainā sajūta radās jau kāzu laikā. Svētku kulminācijā pie Daces pienāca Kemala māte un kaut ko pateica vietējā valodā. Kemals iztulkoja: „Mamma saka, ka tagad tu esi daļa no mūsu ģimenes. Un viņa tev iemācīs visu, kas jāzina labai sievai.“ Dace to uztvēra kā siltu sveicienu un patiesas rūpes izpausmi. Viņa vēl nesaprata, ka vārdi „iemācīs tev visu“ nebija domāti kā vispārīgs vēlējums.

Dzīvoklis un ikdiena

Jaunlaulātie apmetās dzīvoklī klusā Stambulas rajonā. Tā bija laba vieta dzīvošanai, bet vīramāte dzīvoja desmit minūšu brauciena attālumā. Šīs desmit minūtes izrādījās izšķirošas.

– Pirmās divas nedēļas es jutos tā, it kā vēl nebūtu pieradusi, – saka Dace. – Viss bija svešs, es nepratu valodu, pilsēta bija milzīga. Kemals strādāja no rīta līdz vakaram, bet es paliku viena mājās.

Viņas vīramāte sāka nākt ciemos katru dienu. Viņa nenāca uzaicināta un iepriekš nepaziņoja. Viņa vienkārši atslēdza durvis ar savu atslēgu, kas viņai ilgu laiku bija bijusi, un ienāca. Viņa pārbaudīja virtuvi, apskatījās, kas tiek gatavots, bet dažreiz, nepasakot ne vārda, nolika lietas atpakaļ savās vietās.

– Reiz viņa atnāca ap desmitiem no rīta, kad es vēl gulēju. Kemals jau bija aizgājis uz darbu. Viņa iegāja guļamistabā, ieraudzīja mani gultā un sāka skaļi runāt pa tālruni tepat istabā. Es pamodos, paskatījos uz viņu, bet viņa paskatījās uz mani. Tad kaut ko pateica un aizgāja. Vakarā Kemals man paskaidroja: viņa māte bija teikusi, ka laba sieva neguļ līdz desmitiem.

Es pajautāju Dacei:

– Ko Kemals pateica savai mātei?

Dace apklusa.

– Viņš teica, ka ar laiku es pieradīšot pie vietējiem noteikumiem. Viņš nostājās mātes pusē.

Atšķirības, ko nerāda romantiskās filmas

Te atklājās pats svarīgākais – tas, par ko Dace nebija aizdomājusies un ko neparāda skaistie televīzijas stāsti. Filmās galvenais varonis ir patstāvīgs, pats pieņem lēmumus, cīnās par savu mīlestību un ir gatavs stāties pretī visai pasaulei. Šīs kultūras ģimeņu reālajā dzīvē mātei ir īpaša un neapstrīdama loma. Tās nav tikai cieņas izrādīšana vecākiem. Tā ir stingra hierarhija, kurā mātes vārdam ir liels svars pat tad, kad dēls jau ir pieaudzis un izveidojis savu ģimeni.

– Kemals zvanīja mammai katru dienu, dažreiz pat divas reizes dienā, – saka Dace. – Vēlme uzturēt saikni ar vecākiem pati par sevi ir pašsaprotama. Bet viņi runāja par mums. Viņi runāja par mani – ko es gatavoju, kā kārtoju māju, ko es teicu. Reiz nejauši ieraudzīju viņa tālrunī saraksti. Viņš bija mammai teicis, ka es joprojām nemāku uzturēt māju tā, kā viņu ģimenē pieņemts.

Līdzās šai hierarhijai pastāv arī atšķirīga attieksme pret sievietes lomu. Rīgā Dace strādāja par projektu vadītāju kādā aģentūrā. Viņai bija savi ienākumi, stabila darba vide un skaidra dienas kārtība. Pirms kāzām Kemals teica, ka viņam nav nekādu iebildumu pret darbu un ka viņa varēs atrast kaut ko uz vietas. Taču praksē atrast darbu, nezinot vietējo valodu, izrādījās gandrīz neiespējami. Dace pieteicās kursos un sāka mācīties. Kemals viņu atbalstīja vārdos, tomēr ikdienas dzīvē šīs mācības viņu sāka nomākt.

– Viņš teica: „Kāpēc tu mācies tik daudz laika? Es taču varu uzturēt savu ģimeni.“ Reiz viņš savai mātei ieminējās, ka viņa sieva pārāk daudz laika pavada, lasot grāmatas, nevis rūpējoties par māju. Drīz vien atnāca viņa māte un man paskaidroja, ka īsta sieviete vienmēr dod priekšroku savām mājām.

Arī pastaigāšanās vienai kļuva par nodarbi ar nerakstītiem noteikumiem.

– Tiešu aizliegumu nebija, – precizē Dace. – Viņš neteica „nedrīkst“. Taču vienmēr jautāja: kur, kāpēc, ar ko un kad es atgriezīšos. Ja atbildēju, ka vienkārši vēlos pastaigāties, viņa skatiens lika man justies vainīgai. Laika gaitā es sāku iziet arvien retāk, lai tikai izvairītos no nevajadzīgiem jautājumiem.

Dzīve TurcijāAttēls: Ilustratīvs attēls

Bērna piedzimšana un jauns posms

Astoņus mēnešus pēc kāzām Dace uzzināja, ka gaida bērnu. Kemals bija laimīgs, tāpat kā viņas vīramāte. Dacei šī ziņa atnesa gan prieku, gan dziļu nemiera sajūtu, ko viņa pati sev līdz galam nespēja izskaidrot. Šajā kultūrā bērna gaidīšana ir notikums, kurā piedalās visa paplašinātā ģimene.

– Mana vīramāte pārcēlās pie mums, kad biju trešajā grūtniecības mēnesī, – ļoti mierīgā balsī saka Dace. – Viņa teica, ka man vajadzīga palīdzība. Kemals piekrita, bet neviens neprasīja manu viedokli.

Divu guļamistabu dzīvoklī dzīvoja trīs cilvēki. Vīramāte pārņēma virtuvi, lai vedekla nenogurtu. Praktiski tas nozīmēja, ka Dace zaudēja pēdējo vietu mājās, kur viņa varēja darīt to, ko vēlas.

– Viņa gatavoja tikai vietējos ēdienus. Grūtniecības laikā man ļoti gribējās vienkāršus griķus ar sviestu – ēdienu, pie kura biju pieradusi kopš bērnības un kas man lika justies labi. Viņa pārsteigta paskatījās uz griķiem un teica, ka tas nemaz neesot ēdiens. Beigās pati tos nopirku un gatavoju naktī, kad visi gulēja. Jutos tā, it kā darītu kaut ko nelegālu.

Kad piedzima viņu dēls Roberts, situācija mainījās vēl vairāk. Vīramāte palika dzīvoklī. Tagad ar ieganstu, ka palīdz rūpēties par mazuli. Kemals smagi strādāja, atgriezās mājās noguris un devās atpūsties. Nakts barošana tika atstāta Dacei, bet dienā vīramāte bija līdzās un darīja visu, kas viņai šķita pareizi.

– Kad pateicu, ka vēlos pati barot mazuli, viņa piezvanīja Kemalam uz darbu. Viņš man uzreiz atzvanīja un teica: „Mamma zina vislabāk, viņa mani izaudzināja.“

Pēc trim gadiem

Dace sēž pie mūsu virtuves galda un klēpī tur Robertu, kurš viņai ir aizmidzis uz pleca.

– Es nevaru teikt, ka viņš ir slikts cilvēks, – klusi saka Dace. – Kemals nav slikts. Viņš mani mīl savā veidā – tā, kā prot un kā viņam ir iemācīts. Viņš nepaceļ balsi un izturas pret mani taisnīgi. Bet viņš dzīvo saskaņā ar noteikumiem, ko iemācījies kopš bērnības, un šie noteikumi neatbilst manējiem. Vairs neatbilst.

Viņa noglāsta dēla galvu.

– Kino stāstos varonis mainās sievietes dēļ. Viņš lauž tradīcijas, pretojas savas ģimenes gribai un izvēlas mīlestību. Dzīvē tā nenotiek. Dzīvē mātes viedoklis ir svarīgāks. Vienmēr. Tā nav nodevība, tā vienkārši ir.

Viņa uz brīdi apklust.

– Trīs gadus es mēģināju pielāgoties šai dzīvei. Iemācījos valodu, iemācījos gatavot viņu ēdienus, samierinājos ar vīramātes klātbūtni. Es ļoti centos. Bet es neesmu turku sieva. Es esmu Dace no Latvijas, uzaugusi ar citām vērtībām, citu izpratni par ģimeni un savu vietu tajā. Un es nezinu, vai to vispār ir iespējams savienot.

Klausoties Daces stāstā, nākas aizdomāties, cik daudz enerģijas dažkārt tiek izšķērdēts, mēģinot iejusties lomā, kas tev patiesībā nav piemērota. Pirms došanās gulēt, Dace ieskatījās mums acīs un tieši pajautāja:

– Meitenes, ko jūs man ieteiktu darīt?

Vienā pusē ir Roberts, divus gadus vecs puisēns, kurš mīl savu tēvu un joprojām nesaprot kultūras atšķirības. Kemals labi izturas pret dēlu, pavada ar viņu laiku un nepaliek malā. Otrā pusē ir Dace, kura gadu gaitā ir tik ļoti pielāgojusies citiem, ka dažreiz aizmirst par savām interesēm. Viņai trūkst draugu, darba un sajūtas, ka viņa ir neatkarīgs cilvēks, nevis tikai kāda cita sieva vai vedekla.

Pilnīga aiziešana nozīmē bērna atraušanu no ierastās vides un tēva klātbūtnes. Tas ir sarežģīti gan juridiski, gan emocionāli.

Palikšana nozīmē turpināt dzīvot vidē, kas trīs gadu laikā nav mainījusies un diez vai mainīsies arī nākotnē.

Mēs brīdi klusējām, līdz es pateicu, ko domāju:

– Dace, nav gatavas receptes. Taču pirms pieņemt lēmumu par aizbraukšanu vai palikšanu, tev vispirms jāsaprot kaut kas cits. Vai tu joprojām vēlies mēģināt kaut ko mainīt? Ne bērna un ne pienākuma dēļ, bet sevis dēļ? Ja tā, tad tev atklāti jāizrunājas ar Kemalu par visu, kas ir sakrājies. Bez mājieniem un klusēšanas. Ja viņš ir gatavs uzklausīt un meklēt kompromisus, tad ir vērts mēģināt. Ja ne, atbilde jau būs skaidra.

Māsa klusi piebilda:

– Un atceries, ka šeit tu esi starp savējiem. Mēs esam šeit tevis dēļ. Roberts izaugs par labu cilvēku visur, kur viņu mīlēs.

Dace tikai pamāja.

Viņa paņēma dēlu uz rokām un aizgāja uz istabu. Tas, kā šis stāsts attīstīsies, būs atkarīgs no turpmākajiem lēmumiem, tomēr tas skaidri parāda, cik svarīgi ir iepazīt citu kultūru ikdienas pusi, pirms spert svarīgus soļus.