Atbraucu iepirkties uz Klaipēdas tirdzniecības centru „Banginis“, bet pie durvīm mani sagaidīja eļļas smaka: kā tas var būt normāli?

Šo piektdien iegriezos Klaipēdas tirdzniecības centrā „Banginis“. Vēlējos apmeklēt „Senukus“, mierīgi apskatīt preces un kaut ko iegādāties. Nekas neparasts – parasta iepirkšanās, kurai iepriekš pat nepiešķir lielu nozīmi. Taču, tiklīdz izkāpu no automašīnas un piegāju pie tirdzniecības centra ieejas, par pirkumiem domāt kļuva grūti.

Pie durvīm mani sagaidīja ļoti spēcīga ceptas eļļas smaka. Smarža atgādināja ilgi karsētu vai jau ne pirmo reizi izmantotu eļļu. Tā bija smaga, taukaina un tik uzmācīga, ka nomāca visu apkārt. Izskatījās, ka neej uz lielu tirdzniecības centru, bet gan tieši garām mazas čebureku ēstuves virtuvei, kuras tvaika nosūcējs vairs netiek galā ar savu darbu.

Es nespēju noticēt, ka šāda ēdināšanas vieta var darboties tik tuvu galvenajai ieejai un tās smakas var izplatīties tur, kur pastāvīgi pārvietojas cilvēki. Tā nav tikai tikko cepta ēdiena viegli jūtama smarža. Toreiz pie ieejas virmoja spēcīga eļļas smaka, ko nebija iespējams nepamanīt.

Uz veikalu dodies iepirkties, bet vispirms jāiziet cauri smakai

Pārtikas kioski pie tirdzniecības centriem paši par sevi nav nekas slikts. Viens cilvēks vēlas ātri uzkost, cits nopērk kafiju, trešais paņem siltu ēdienu līdzi uz mājām. Šādas vietas var būt ērtas un nepieciešamas. Problēma sākas tad, kad viena tirgotāja darbība sāk nepatīkami ietekmēt visus garāmgājējus.

Šajā gadījumā kiosks atrodas pavisam tuvu tirdzniecības centra „Banginis“ ieejai. Tāpēc no tā izplatīto smaku vienkārši nav iespējams apiet. Lai iekļūtu tirdzniecības centrā, cilvēkam tam jāiziet garām. Ja tajā brīdī intensīvi tiek cepts ēdiens, visa smaka izplatās pie durvīm un kļūst par pirmo, ko sajūt atbraukušais apmeklētājs.

Viena lieta ir patīkama tikko cepta ēdiena smarža. Tā var rosināt apetīti un pat pamudināt iegriezties. Pavisam kas cits ir smaga smaka, kas atgādina vecu vai pārkarsētu eļļu. Šāda smaka nerada mājīgumu un neaicina iepirkties. Gluži pretēji – tā rada vēlmi pēc iespējas ātrāk no tās aiziet.

Es nevaru pateikt, kāda tieši eļļa tiek izmantota šajā kioskā, cik bieži tā tiek mainīta vai kāda tur ir ierīkota ventilācija. Parastais tirdzniecības centra apmeklētājs to neredz. Taču apmeklētājam arī nav jāveic pārbaude. Viņš vērtē to, ko pats saož un piedzīvo. Un mana pieredze tajā piektdienā bija ļoti skaidra: pie ieejas spēcīgi smirdēja pēc eļļas.

Pirmais iespaids par tirdzniecības centru rodas vēl pirms ieiešanas iekšā

Tirdzniecības centra apmeklētāja pieredze sākas nevis pie kases un pat ne veikalā. Tā sākas autostāvvietā, ejot uz ēku un tuvojoties ieejai. Jau pirmajās sekundēs cilvēks pamana, vai apkārtne ir sakopta, vai piekļuve ir ērta, vai nav atkritumu, trokšņa un nepatīkamu smaku.

Tieši tāpēc šāda situācija rada izbrīnu. Tirdzniecības centrā „Banginis“ darbojas liels „Senuku“ veikals, uz kuru cilvēki brauc iegādāties mājai, remontam, dārzam vai saimniecībai nepieciešamās preces. Daži šeit pavada diezgan daudz laika, izvēlas lietas un plāno lielākus pirkumus. Taču vēl pirms nonākšanas iekšā viņus var sagaidīt smaka, kas nemaz nesader ar sakopta tirdzniecības centra iespaidu.

Mans mērķis bija iepirkties, nevis noskaidrot, no kurienes nāk smaka un kāpēc tā ir tik spēcīga. Tomēr smaka bija tik izteikta, ka uzreiz piesaistīja uzmanību. Un tas daudz pasaka par problēmas mērogu: ja cilvēks atbrauca, domājot par pirkumiem, bet pie durvīm vispirms sāk domāt par slikto eļļas smaku, kaut kas acīmredzami nedarbojas tā, kā vajadzētu.

Šādā situācijā cieš ne tikai kioska tēls. Nepatīkamais iespaids pāriet arī uz visu tirdzniecības centru. Apmeklētājs ne vienmēr skaidros, kas pārvalda kiosku, kas tam iznomāja vietu un kas ir atbildīgs par ventilāciju. Viņš vienkārši atcerēsies, ka pie tirdzniecības centra „Banginis“ ieejas smirdēja pēc ceptas eļļas.

Smaka var kļūt par nopietnu pārbaudījumu jutīgākiem cilvēkiem

Ne visi cilvēki smakas izjūt vienādi. Viens paiet garām ātrāk un pēc dažām minūtēm aizmirst, bet citam spēcīga ceptas eļļas smaka var izraisīt nelabumu vai galvassāpes. Īpaši nepatīkami tas var būt ģimenēm ar maziem bērniem, grūtniecēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem vai tiem, kuri vispār ir jutīgāki pret intensīvām smakām.

Nav jācer, ka katrs apmeklētājs vienkārši samierināsies un klusējot paies garām. Cilvēkam vienmēr ir izvēle. Viņš var apgriezties, atlikt iepirkšanos vai braukt citur. Varbūt viens šāds gadījums viņa paradumus nemainīs, taču, ja situācija atkārtosies, nepatīkamā smaka var kļūt par to, ar ko tirdzniecības centrs pastāvīgi asociēsies.

Smakas var iesūkties arī virsdrēbēs un matos. Pat ja cilvēks pie ieejas pavada tikai īsu brīdi, spēcīga cepšanas smaka nav tas, ko viņš vēlas aiznest līdzi uz automašīnu vai mājām. Īpaši dīvaini ir tad, ja no tās nav iespējams izvairīties tieši pie durvīm, pa kurām iziet visi klienti.

Apmeklētājam nevajadzētu būt spiestam izvēlēties starp iepirkšanos un nepatīkamu smaku. Ēdināšanas vieta var darboties blakus tirdzniecības centram, taču tās darbība jāorganizē tā, lai neradītu diskomfortu visai apkārtnei.

Darbinieši, visticamāk, nav vainīgi, tomēr kādam jāuzņemas atbildība

Negribas vainot kioska darbiniekus. Viņi, visticamāk, tikai gatavo ēdienu, apkalpo klientus un pilda viņiem uzticētos uzdevumus. Viņi neizvēlējās kioska atrašanās vietu, neprojektēja ventilācijas sistēmu un nenolēma, cik tālu no galvenās ieejas tam jāatrodas.

Tomēr kāds pieņēma lēmumu ļaut šādai tirdzniecības vietai darboties tieši tur. Kādam būtu jāraugās, lai cepšanas laikā radušās smakas netiktu pūstas tieši uz tirdzniecības centra apmeklētāju ceļa. Ja pašreizējā ventilācija netiek galā, tā ir jāpārbauda un jāsakārto, nevis jācer, ka cilvēki pie smakas pieradīs.

Rodas arī vairāk vienkāršu jautājumu. Vai tirdzniecības centra administrācija regulāri apstaigā ēkas apkārtni? Vai tiek vērtēta ne tikai kārtība iekštelpās, bet arī tas, ko apmeklētāji piedzīvo pie durvīm? Vai kioska darbībai ir noteikti nosacījumi attiecībā uz smakām un ventilāciju? Vai kāds vispār ir pievērsis uzmanību tam, kā šī vieta sagaida klientus?

Tam nav vajadzīgi sarežģīti pētījumi. Pietiktu nostāties pie ieejas laikā, kad kioskā tiek cepts ēdiens. Ja smaka ir tik spēcīga, kādu sajutu es, problēma kļūst acīmredzama bez jebkādiem papildu skaidrojumiem.

Risinājumu nevajadzētu atstāt apmeklētāja ziņā

Varbūt nepieciešama efektīvāka nosūces sistēma. Varbūt ventilācijas izvadu var novirzīt tālāk no ieejas. Varbūt kiosks vienkārši ir novietots nepiemērotā vietā un to vajadzētu pārvietot. Tas jau ir tirdzniecības centra administrācijas, kioska īpašnieka un par tehnisko apkopi atbildīgo cilvēku jautājums.

Taču viena lieta ir skaidra: risinājumu nevajadzētu atstāt apmeklētāja ziņā, kuram tiek piedāvāts ātrāk paiet garām, nepievērst uzmanību vai vienkārši pierast. Cilvēki brauc uz tirdzniecības centru iepirkties, nevis pārbaudīt, vai šajā dienā pie ieejas būs iespējams normāli elpot.

Tirdzniecības centra „Banginis“ administrācijai uz šo situāciju vajadzētu raudzīties nopietni. Ne tāpēc, ka kādam nepatika viena smaka, bet tāpēc, ka galvenā ieeja ir visa tirdzniecības centra vizītkarte. Ja pie tās pastāvīgi virmo ceptas eļļas smaka, tas vairs nav tikai kioska jautājums.

Šo piektdien atbraucu uz „Senukus“, lai apskatītos un iepirktos. Taču visvairāk atmiņā palika nevis preces, ne cenas un ne pats tirdzniecības centrs. Atmiņā palika pie ieejas virmojošā smagā eļļas smaka.

Kā šādu situāciju pie tirdzniecības centra durvīm var uzskatīt par normālu – man joprojām ir grūti saprast.

Autors – Mariuss no Klaipēdas. Tā ir autora personīgā pieredze un viedoklis.