Depresija nerodas no nekurienes: kādi bioloģiskie, psiholoģiskie un dzīves faktori to var veicināt

Vai jums ir bijušas dienas, kad šķiet – pat visvienkāršākais darbs, piemēram, piecelties, atbildēt uz ziņu vai pagatavot vakariņas, prasa spēkus, kuru vienkārši nav? No malas šādu stāvokli dažkārt noraksta uz nogurumu, sliktu laiku vai „grūtu periodu“. Taču, kad skumjas, tukšuma sajūta, nemiers un bezcerība ieilgst, cilvēks bieži pats sāk sev jautāt: kāpēc tas notika, vakar taču vēl šķita, ka dzīvoju normāli?

Depresijai reti ir viens skaidrs vaininieks. Tā nerodas tāpēc, ka cilvēks būtu „pārāk vājš“, neprot priecāties vai pārāk daudz domā. Biežāk tā ir vairāku slāņu krustpunkts: organisma jutīgums, ilgstoši uzkrāts saspringums, sāpīgi pārdzīvojumi, vientulība, miega trūkums vai dzīves pārmaiņas. Dažkārt par pēdējo pilienu kļūst pavisam neliels notikums, lai gan īstā nasta jau ilgi tika nēsāta.

Arī ķermenis un smadzenes ir iesaistītas

Noskaņojums nav tikai rakstura jautājums. Smadzeņu darbību ietekmē iedzimtība, hormonālās svārstības, nervu sistēmas jutīgums, iekaisuma procesi, ilgstošas slimības un dažu medikamentu iedarbība. Ja ģimenē ir bijusi depresija vai citi garastāvokļa traucējumi, tas nenozīmē, ka cilvēks noteikti saslims, taču viņa ievainojamība var būt lielāka. Tas līdzinās jutīgākai ādai: tā ne vienmēr reaģēs uz katru kairinātāju, bet noteiktos apstākļos reakcija var būt spēcīgāka.

Īpaši daudz var mainīt miegs. Cilvēks, kurš vairākas nedēļas vai mēnešus slikti guļ, pamostas agrās rīta stundās, strādā maiņās vai pastāvīgi ceļo starp tālruņa ekrānu un gultu, ar laiku jūtas ne tikai noguris. Ir grūti koncentrēties, viss kaitina, emocijas kļūst asākas, bet patīkamās lietas vairs nepriecē. Ķermenis it kā pastāvīgi dzīvo ārkārtas režīmā, lai gan no malas cilvēks joprojām apmeklē darbu, rūpējas par bērniem un smaida kaimiņam kāpņu telpā.

Nozīme var būt arī dzīves posmiem, kuros organismā notiek lielas pārmaiņas: pēcdzemdību periodam, pusaudža vecumam, menopauzei, smagām fiziskām slimībām vai hroniskām sāpēm. Cilvēkam, kurš katru rītu pamostas ar sāpēm vai pastāvīgi dzīvo starp izmeklējumiem un ārstu kabinetiem, ir grūti saglabāt iekšējo stabilitāti tikai ar gribasspēku. Tāpēc nomāktu garastāvokli nevajadzētu automātiski uzskatīt tikai par „psiholoģisku problēmu“ – dažkārt ir vērts pašsajūtu pārrunāt arī ar ģimenes ārstu.

Ilgi uzkrātais saspringums nepazūd tikai tāpēc, ka klusējam

Psiholoģiskie faktori bieži iedarbojas nevis skaļi, bet lēnām. Perfekcionisms, pastāvīga sevis kritizēšana, sajūta, ka nedrīkst kļūdīties, un ieradums vispirms glābt visus citus var pat izskatīties pēc spēka. Taču cilvēkam, kurš sev neļauj nogurt, sadusmoties vai lūgt palīdzību, kādā dienā var vienkārši vairs nebūt, ko dot. Tad pat neliela piezīme darbā vai nenomazgāti trauki virtuvē šķiet kā pierādījums tam, ka viss brūk.

Depresijas risku var palielināt arī agrāk piedzīvota sāpe – atstumšana, ņirgāšanās, emocionāla vai fiziska vardarbība, nedrošība ģimenē, zaudējumi. Tas nenozīmē, ka ikviens cilvēks, kuram bijusi sarežģīta bērnība, nākotnē piedzīvos depresiju. Tomēr šādi pārdzīvojumi dažkārt atstāj iekšēju pārliecību, ka pasaule nav droša un cilvēkam viss jāiztur vienam. Stresa laikā šis vecais mehānisms var ieslēgties ļoti ātri.

Otra slazdu puse ir izolācija. Depresija bieži mudina atkāpties no draugiem, neatbildēt uz zvaniem un atlikt tikšanās, jo „man tāpat nav, ko teikt“. Taču, jo mazāk saiknes paliek, jo vieglāk nostiprinās doma, ka nevienam nav svarīgi. Senioram tas var pastiprināties pēc dzīvesbiedra zaudējuma vai veselības pasliktināšanās, jaunam cilvēkam – pārceļoties uz citu pilsētu, bet vecākiem ar maziem bērniem – kad visa saskarsme ietilpst starp bērnudārzu, darbu un ātru iepirkšanos.

Depresija nerodas no nekurienes: kādi bioloģiskie, psiholoģiskie un dzīves faktori to var veicinātAttēls: Pexels / Andrea Piacquadio

Kad dzīve vienlaikus prasa pārāk daudz

Šķiršanās, tuvinieka nāve, darba zaudējums, finansiālas grūtības, pārcelšanās, aprūpe, neauglības pieredze vai pastāvīgs saspringums ģimenē var kļūt par spēcīgiem satricinājumiem. Dažkārt depresijas simptomi sākas arī pēc pārmaiņām, kuras tiek vērtētas pozitīvi: pēc bērna piedzimšanas, atbildīgāka darba iegūšanas vai mājokļa iegādes. No malas cilvēkam it kā „nav par ko sūdzēties“, taču viņa ikdiena varēja apgriezties kājām gaisā. Jaunie pienākumi nepazūd tikai tāpēc, ka līdz ar tiem mums vajadzētu justies laimīgiem.

Strādājošs cilvēks var pamanīt, ka vakarā viņam vairs nav spēka ne ģimenei, ne sev, bet no rīta viņš jūt vainu, ka atkal būs aizkaitināts. Vecāki dažkārt izsīkst no pastāvīgas modrības un miega trūkuma, īpaši, ja bērns slimo vai prasa daudz aprūpes. Mazāku pilsētu iedzīvotājiem papildu šķērslis var būt grūtāk pieejama psiholoģiskā palīdzība, bet vientuļam cilvēkam – vienkārši nebūt neviena, kam pateikt, ka pēdējā laikā kļūst sliktāk. Atšķirīgi apstākļi, bet viena un tā pati sajūta: dzīve spiež stiprāk, nekā izdodas izturēt.

Tomēr būtu netaisnīgi visu atbildību uzvelt pašam cilvēkam. Darbinieks, kurš pastāvīgi paliek virsstundās, ne vienmēr var vienkārši „labāk plānot laiku“. Ģimene, kas dzīvo finansiālā spriedzē, ne vienmēr var atļauties atpūtu vai maksas palīdzību. Arī tuvinieki ne vienmēr atpazīst problēmu, jo depresija neizskatās vienādi: viens cilvēks raud, otrs kļūst dusmīgs, trešais strādā līdz spēku izsīkumam un atkārto, ka viss ir labi.

Palīdzības lūgšana nav pēdējā pietura

Pirmais praktiskais solis ir pamanīt nevis tikai sliktu dienu, bet atkārtotas pārmaiņas. Ja nomākts garastāvoklis saglabājas ilgāk, zūd interese par to, kas agrāk patika, mainās miegs vai apetīte, ir grūti veikt ierastos uzdevumus, ir vērts par to pastāstīt uzticamam cilvēkam un vērsties pie speciālista. Ģimenes ārsts var novērtēt vispārējo veselības stāvokli un nosūtīt turpmākai palīdzībai, bet psihologs vai psihiatrs palīdz saprast, kāda palīdzība konkrētajam cilvēkam ir nepieciešama.

Tuvinieki bieži vēlas ātru recepti: „izej pastaigāties“, „nedomā par to“, „saņemies“. Kustības, regulāras ēdienreizes, miegs un saikne ar cilvēkiem patiešām var būt svarīgi, taču tie nav morāls eksāmens, kuru nenokārtojot cilvēks pats ir vainīgs. Daudz noderīgāk ir pajautāt, kā viņš patiesībā jūtas, piedāvāt konkrētu palīdzību – pavadīt uz vizīti, palikt kopā ar bērniem, atnest ēdienu – un nesteigties apstrīdēt viņa jūtas.

Ja rodas domas par sevis ievainošanu vai pašnāvību, nevajag palikt vienam un gaidīt, kamēr stāvoklis pāries. Šādā brīdī nekavējoties jāvēršas neatliekamajā palīdzībā, jāzvana 112 vai jāsazinās ar tuvinieku, kurš varētu būt līdzās. Krīze bieži runā ļoti pārliecinoši, taču tā nav visa cilvēka dzīve un nav iemesls atteikties no palīdzības.

Depresija nav viena nepareiza izvēle, kuru varētu pagriezt atpakaļ. Visbiežāk tie ir ilgstoši sakrājušies ķermeņa, domu un dzīves apstākļu signāli, ka vienam nest kļuvis pārāk grūti. Un tieši tāpēc palīdzība nav vājuma pazīme – tas ir veids, kā nepieļaut, ka klusā, ikdienas nasta pamazām aizņem visu dzīvi.