Kaķi ārā – tikai cilvēka kontrolē: Japānas piemērs rāda, kādi noteikumi būtu vajadzīgi arī Lietuvā

Kaķi izlaiž „tikai pagalmā“, bet pēc stundas tā vairs nav ne pagalmā, ne zem balkona. Tā pārskrien pāri kaimiņa dārzam, staigā pie ielas, medī putnus, izrakņā svešu puķu dobi vai vienkārši pazūd uz dažām dienām. Daudziem saimniekiem tas joprojām šķiet normāli: kaķis taču „pats zina, kur iet“. Tomēr tieši šāda attieksme arvien biežāk liek uzdot jautājumu – vai mājdzīvniekam tiešām ir tiesības brīvi klaiņot visur, kur vien vēlas?

Japānā dzīvnieku turēšanas jautājums tiek vērtēts arvien stingrāk. Valsts oficiālajās rekomendācijās uzsvērts, ka suņu un kaķu saimniekiem jārūpējas ne tikai par pašu mājdzīvnieku, bet arī par to, lai tas neradītu problēmas kaimiņiem, publiskajām telpām un videi. Blīvi apdzīvotās vietās šāds princips kļūst īpaši svarīgs: dzīvnieku nedrīkst vienkārši palaist dzīvot „savu dzīvi“ uz citu cilvēku rēķina.

Lietuvā līdzīgas diskusijas arī briest. Suni pilsētā bez pavadas daudzi jau vērtē kā skaidru problēmu. Taču pret kaķiem joprojām izturas savādi iecietīgi, lai gan arī viņi var pakļūt zem automašīnas riteņiem, medīt putnus, izplatīt slimības, iekļūt svešos pagalmos vai vienkārši vairs neatgriezties mājās.

Kaķis nav „savvaļas dzīvnieks ar saimnieku“

Lielākā kļūda ir uzskatīt, ka kaķis, tiklīdz iziet pa durvīm, kļūst par dabas sastāvdaļu. Tas nav savvaļas dzīvnieks. Tas ir mājdzīvnieks, par kuru atbild cilvēks. Ja saimnieks nolemj turēt kaķi, viņš atbild ne tikai par barību, pakaišiem un veterinārārstu, bet arī par to, kur šis dzīvnieks staigā.

Japānas vides aizsardzības iestāžu skaidrojumos par aizsargājamām teritorijām ir skaidri nošķirts, kad dzīvnieks atrodas cilvēka kontrolē un kad tas faktiski ir palaists brīvībā. Dzīvnieks, kuru ved pavadā vai tur telpās, nav tas pats, kas dzīvnieks, kuram ļauts pārvietoties bez uzraudzības.

Šī loģika ir ļoti vienkārša, un tā būtu noderīga arī Lietuvai. Ja vēlas, lai kaķis dotos ārā, tas ir jāuzrauga: ar pavadu, īpašā iežogojumā, drošā voljērā vai vismaz tādā teritorijā, no kuras tas nevar izkļūt. Nevis tāpēc, ka kāds vēlas „atņemt kaķim brīvību“, bet tāpēc, ka brīvība bez atbildības visbiežāk beidzas ar problēmām.

Lietuvā mums jau ir viens solis, bet ar to nepietiek

Lietuvā suņu, kaķu un sesku marķēšana ar mikroshēmām un reģistrēšana kļuva obligāta no 2021. gada 1. maija. Par to atbild dzīvnieka īpašnieks vai turētājs.

Tas ir svarīgi, taču viena pati mikroshēma neatrisina visu problēmu. Tā palīdz noskaidrot saimnieku, kad dzīvnieks tiek atrasts. Tomēr tā neaptur kaķi no iziešanas uz ielas, putnu medīšanas, vairošanās, cīņām ar citiem dzīvniekiem vai pazušanas.

Tāpēc Lietuvā būtu vajadzīgs nākamais solis – skaidrs noteikums, ka kaķi publiskajā telpā vai ārpus saimnieka teritorijas nedrīkst atstāt bez kontroles. Citiem vārdiem, ja kaķi ved ārā, tam jābūt pavadā, drošā pārnēsāšanas būrī vai citā līdzeklī, kas neļauj tam brīvi klaiņot.

Kaķu pastaigas ārāAttēls: Ilustratīvs attēls

Kāpēc pavada kaķim nav absurds

Daļa cilvēku uz to reaģēs dusmīgi: kaķis taču nav suns, to nevar vest pavadā. Tomēr arvien vairāk saimnieku mūsdienās tieši tā arī dara. Kaķi pierod pie iemauktiem, ja tos māca mierīgi, bez piespiešanas un sākot ar maziem soļiem. Tas nebūs piemērots katram kaķim, taču ne katram kaķim vispār ir nepieciešams staigāt ārā.

Svarīgākais – pavada nav sods. Tas ir veids, kā ļaut kaķim piedzīvot āra vidi, neatstājot to vienu ar visiem riskiem. Tas var ostīt zāli, būt svaigā gaisā, vērot apkārtni, bet vienlaikus neizrauties uz ielas, nepazust zem svešas automašīnas un neizsekot putnu ligzdām.

Vēl svarīgāk ir tas, ka šāda prasība pasargātu arī pašus kaķus. Brīvi klaiņojošu kaķi var notriekt, tam var uzbrukt suns, tas var saindēties, iestrēgt pagrabā vai šķūnītī, tikt nozagts vai vienkārši vairs neatrast ceļu uz mājām. Saimniekam bieži šķiet, ka mājdzīvnieks „vienmēr atgriežas“, līdz kādu dienu tas vairs neatgriežas.

Japānā plašāka dzīvnieku aizsardzības tēma kļūst arvien nopietnāka

Japānā pašlaik spiediens pieaug arī cita jutīga trūkuma dēļ – skaidra valsts mēroga aizlieguma pārdot suņus un kaķus cilvēku pārtikai. Starptautiskā mērogā Japāna jau tiek mudināta ieviest šādu aizliegumu, bet valsts dzīvnieku labturības likuma pārskatīšana tiek saistīta ar iespējamajiem jaunajiem aizsardzības pasākumiem.

Tas parāda kopējo virzienu: suns un kaķis arvien biežāk tiek uztverts nevis kā jebkurš dzīvnieks, bet kā cilvēka aprūpēts mājdzīvnieks, kuram jānodrošina drošība. Ja valsts atzīst, ka šādi dzīvnieki ir pelnījuši aizsardzību pret cietsirdīgu izturēšanos, ir loģiski runāt arī par saimnieku ikdienas pienākumiem.

Lietuvā šādu diskusiju nevajadzētu atlikt. Kaķis nav priekšmets, ko var izlaist pa durvīm un aizmirst līdz vakaram. Tas ir dzīvs radījums, un tā uzvedības sekas skar vidi, kaimiņus, savvaļas dabu un galu galā pašu saimnieku.

Būtu vajadzīgs vienkāršs noteikums: aiz durvīm sākas atbildība

Lietuvai nav vajadzīga sarežģīta vai pārspīlēta kārtība. Pietiktu ar skaidru principu: kaķis drīkst atrasties ārā tikai tad, kad saimnieks to kontrolē. Mājās – brīvi. Savā drošajā pagalmā vai voljērā – jā. Publiskajā telpā, pie daudzdzīvokļu nama, parkā, uz ielas vai svešā pagalmā – tikai pavadā, pārnēsāšanas būrī vai ar citu drošu līdzekli.

Tā nebūtu cīņa pret kaķu saimniekiem. Gluži pretēji – tā būtu cieņa pret tiem saimniekiem, kuri par saviem dzīvniekiem rūpējas atbildīgi, tos marķē, sterilizē, ārstē un nepalaiž likteņa varā.

Kaķim nav jāmaksā par cilvēka ērtībām ar savu dzīvību. Arī kaimiņi, putni un publiskās telpas nedrīkst kļūt par vietu, kur mājdzīvnieks tiek izlaists bez jebkādas kontroles. Tāpēc japāņu loģika Lietuvai būtu ļoti piemērota: ja dzīvnieks iziet ārpus mājas robežām, kopā ar to jāiziet arī saimnieka atbildībai.