„Tu esi analfabēts, tāpēc klusē“: kāpēc šī tendence sociālajos tīklos kļūst par nopietnu problēmu

Facebook komentāros arvien biežāk var redzēt vienu un to pašu ainu: cilvēks uzraksta viedokli ar kļūdām, sarežģītiem teikumiem, bez komatiem vai tā, ka doma jālasa vairākas reizes. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, ko viņš gribēja pateikt, zem komentāra parādās atbilde: „Vispirms iemācies rakstīt“, „analfabēts“, „atpalicis“, „nevienu neinteresē tādu cilvēku viedokļi“. No pirmā acu uzmetiena tas var izskatīties pēc vienkāršas interneta zobgalības, taču patiesībā te slēpjas daudz nopietnāka sociāla problēma.

Kļūdas tekstā var kaitināt, īpaši tad, ja komentārs ir pilns ar loģiskiem lēcieniem, neprecīziem faktiem vai agresiju. Tomēr cilvēka pazemošana pareizrakstības dēļ ļoti ātri pārvēršas nevis par diskusiju par domu, bet gan par publisku sociālu sodīšanu. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam netiek teikts: „Tavs arguments ir vājš.“ Viņam tiek teikts: „Tu pats esi mazvērtīgāks.“ Un tieši šī robeža ir bīstama.

Kāpēc pareizrakstības kļūdas kļuvušas par ieroci?

Lietuvā joprojām ļoti spēcīga ir pārliecība, ka cilvēks, kurš raksta pareizi, automātiski ir gudrāks, bet tas, kurš pieļauj kļūdas, ir mazāk cienīgs tikt uzklausīts. Taču realitāte ir daudz sarežģītāka. Cilvēki pieļauj kļūdas dažādu iemeslu dēļ: vieni steidzas, citi raksta telefonā, trešajiem ir disleksija, daļa vecāku cilvēku vienkārši nav pieraduši pie publiskām diskusijām internetā. Vēl citi prot domu izteikt mutiski, bet grūti to noformulē rakstiski.

ESAO pieaugušo prasmju pētījums liecina, ka Lietuvā lasītprasmes jautājums nav tikai atsevišķu „analfabētu“ problēma. 2022.–2023. gada PIAAC pētījumā Lietuvas pieaugušo vecumā no 16 līdz 65 gadiem lasītprasmes vidējais rādītājs bija 238 punkti, un tas bija zemāks par ESAO vidējo rādītāju. Vēl svarīgāk ir tas, ka 38 procenti Lietuvas pieaugušo lasītprasmes jomā atradās 1. līmenī vai zem tā, kamēr ESAO vidējais rādītājs bija 26 procenti. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa grūtāk strādā ar garākiem, sarežģītākiem tekstiem, apslēptām nozīmēm un informācijas izvērtēšanu.

Tas nenozīmē, ka kļūdas ir „labas“ vai ka tās nevajag labot. Tas nozīmē, ka publiska cilvēka pazemošana kļūdu dēļ sit ne tikai vienam komentētājam, bet arī visai cilvēku grupai, kurai rakstīšana internetā nav viegla. Šāda kultūra sūta ļoti skaidru vēstījumu: ja neraksti ideāli, labāk klusē.

Kad diskusija pārvēršas par apsmiešanu

Internetā cilvēki bieži jauc kritiku ar pazemošanu. Kritika būtu: „Es nesapratu tavu domu, vai vari to paskaidrot skaidrāk?“ vai „Šeit ir faktu kļūda.“ Pazemošana ir: „Tu esi analfabēts, tavs viedoklis nav nekā vērts.“ Pirmajā gadījumā vēl ir iespēja sarunāties. Otrajā gadījumā saruna beidzas, un paliek tikai hierarhija: vieni jūtas „gudrāki“, bet citi tiek izstumti no diskusijas.

Tā nav tikai lietuviešu problēma. Pew Research Center pētījums ASV parādīja, ka 41 procents pieaugušo ir pieredzējuši kādu uzmākšanās veidu internetā, bet starp pieredzējušajiem 75 procenti norādīja, ka jaunākais gadījums noticis sociālajos tīklos. Pētījumā uzmākšanās ietvēra arī aizvainojošus apvainojumus, tīšu publisku apkaunošanu, draudus, vajāšanu un ilgstošu uzmācību.

Kad cilvēku kļūdas dēļ publiski nosauc par „atpalikušu“, tā nav valodas kultūras aizstāvēšana. Tā ir statusa demonstrēšana. Šāds cilvēks vairs nestrīdas ar domu – viņš parāda, ka otram it kā nav tiesību runāt.

Kāpēc tas kaitē visai sabiedrībai?

Demokrātijai ir vajadzīgs, lai cilvēki piedalītos sarunā. Ne tikai tie, kuri raksta bez kļūdām. Ne tikai tie, kuri prot akadēmiski formulēt teikumus. Ne tikai tie, kuri ir beiguši labākās skolas. Ja publiskā telpa kļūst par vietu, kur cilvēki ar zemāku lasītprasmi tiek automātiski izsmieti, viņi atkāpjas noslēgtākos burbuļos, kuros viņus neviens nelabo, bet bieži arī neviens nepārbauda faktus. Tur vieglāk izplatās sazvērestības teorijas, dusmas un neuzticēšanās.

ESAO arī uzsver, ka zemākas prasmes ir saistītas ne tikai ar darba tirgu, bet arī ar pilsonisko līdzdalību, uzticēšanos, veselību un dzīves kvalitāti. Lietuvas PIAAC datos 24 procenti pieaugušo, vērtējot visas trīs jomas kopā, nonāca divos zemākajos prasmju līmeņos, kamēr ESAO vidējais rādītājs bija 18 procenti.

Tas nozīmē, ka apsmiešana pareizrakstības kļūdu dēļ trāpa jutīgā vietā. Tā nepalīdz cilvēkam rakstīt labāk. Tā tikai palielina kaunu un atsvešinātību. Bet cilvēks, kurš jūtas pazemots, reti kļūst atvērtāks mācībām. Biežāk viņš noslēdzas vai atbild ar vēl lielāku agresiju.

Sociālie tīkli pastiprina sliktāko impulsu

Facebook diskusijas bieži notiek ātri, dusmīgi un publiski. Cilvēks saņem nevis vienu labojumu, bet desmit izsmejošas replikas. Citi nospiež „patīk“, reaģē ar smiekliem, un pazemošana kļūst it kā par izklaidi. Tā veidojas tendence: pamanīt kļūdu, par to pasmieties, parādīt savu pārākumu.

Eurostat dati liecina, ka 2023. gadā gandrīz puse – 49 procenti – ES interneta lietotāju vecumā no 16 līdz 29 gadiem internetā bija saskārušies ar naidīgiem vai pazemojošiem vēstījumiem. Visbiežāk šādi vēstījumi tika saistīti ar politiskajiem vai sociālajiem uzskatiem, seksuālo orientāciju, rasi vai etnisko izcelsmi, tomēr pats skaitlis parāda plašāku lietu: jaunieši internetā ļoti bieži redz pazemojošu valodu kā ierastu fonu.

Arī Lietuvā sociālo tīklu lietošanas problēma kļūst arvien izteiktāka. 2026. gadā prezentētajā „Tele2“ un Viļņas Universitātes pētījumā norādīts, ka riskanta sociālo tīklu lietošana gada laikā pieaugusi no 23 līdz 27 procentiem, bet augsts atkarības risks skar 6 procentus iedzīvotāju. 18–24 gadus vecu jauniešu vidū šis rādītājs sasniedz 20 procentus.

Kad cilvēks daudz laika pavada vidē, kurā pastāvīgi redz izsmiešanu, viņš pats ātrāk sāk šādi komunicēt. Apsmiešana kļūst nevis par izņēmumu, bet par ierastu komentēšanas stilu.

Vai kļūdas ir jālabo?

Jā, bet jautājums ir – kā. Ja cilvēks raksta tā, ka domu nav iespējams saprast, var palūgt to precizēt. Ja viņš izplata kļūdainu informāciju, fakts ir jālabo. Ja diskusija ir svarīga, var teikt: „Tava doma būtu skaidrāka, ja tu uzrakstītu īsāk“ vai „Man ir grūti saprast, ko tu ar to domā.“ Tas ir cieņpilns veids, kā atgriezt sarunu pie būtības.

Bet, kad cilvēku sauc par „analfabētu“, „atpalikušu“ vai „stulbeni“, labošana beidzas. Paliek tikai pazemošana. Un te svarīgs ir ļoti vienkāršs noteikums: pareizrakstības kļūda nenoliedz cilvēka pieredzi, bet pareiza gramatika negarantē pareizu domu. Var rakstīt lieliski un izplatīt muļķības. Var rakstīt ar kļūdām un pateikt kaut ko ļoti svarīgu.

Secinājumi

Pirmkārt, lasītprasme ir svarīga, taču to nedrīkst izmantot kā vāli. Lietuvai patiešām ir vajadzīga labāka lasītprasme, rakstītprasme, kritiskā domāšana un digitālā pratība, taču cilvēku kaunināšana komentāros šīs problēmas neatrisina.

Otrkārt, apsmiešana kļūdu dēļ bieži tiek maskēta kā „valodas aizstāvēšana“, taču patiesībā tā biežāk kļūst par sociālās varas demonstrēšanu. Tas ir īpaši bīstami, kad lielai sabiedrības daļai jau tā ir zemākas teksta izpratnes vai digitālās prasmes.

Treškārt, saprātīga diskusija sākas nevis ar jautājumu, vai cilvēks ir ielicis komatu, bet gan ar jautājumu, ko viņš cenšas pateikt. Ja doma ir kļūdaina – labosim domu. Ja teikums nav skaidrs – lūgsim paskaidrot. Bet, ja mēs cilvēku vienkārši apklusinām ar vārdu „analfabēts“, mēs neaizstāvam valodu, bet sašaurinām publisko sarunu līdz tiem, kuri nebaidās tikt izsmieti.

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!