Itāļu simtgadnieku noslēpums pārsteidz: viņi tam velta aptuveni 11 stundas nedēļā

Ilgmūžība bieži tiek saistīta ar uzturu, gēniem, kalnu gaisu vai glāzi vīna pie vakariņām. Taču Sardīnijas simtgadnieku dzīvesveids atklāj vēl vienu, daudz vienkāršāku lietu: cilvēki, kuri ilgstoši paliek aktīvi, regulāri velta laiku nodarbei, kas viņiem sniedz jēgu, mieru un prieku.

Ne sporta zāle divas stundas katru dienu. Ne dārgi uztura bagātinātāji. Ne sarežģītas disciplīnas. Bet dārzs, grāmata, rokdarbi, prāta spēles, ikdienas nodarbe, kas aizrauj prātu un neļauj cilvēkam iekšēji „iesūnot“.

Sardīnija tiek uzskatīta par vienu no tā dēvētajām zilajām zonām – vietām, kur neparasti daudz cilvēku nodzīvo līdz ļoti cienījamam vecumam. Pētnieki jau sen cenšas saprast, kas tur notiek citādi. Un viens no secinājumiem ir ļoti vienkāršs: ilgmūžīgiem cilvēkiem ir nodarbe, pie kuras viņi no sirds vēlas atgriezties.

11 stundas nedēļā – nevis greznība, bet dzīves ritms

Kaljāri universitātes zinātnieki pētīja Sardīnijas vecāka gadagājuma cilvēku paradumus un salīdzināja tos ar kaimiņu reģionu iedzīvotājiem. Pētījumā piedalījās 125 cilvēki vecumā no 71 līdz 101 gadam.

Atklājās interesanta atšķirība. Tie, kuri dzīvoja vietās, kas slavenas ar ilgmūžību, saviem vaļaspriekiem un garīgi stimulējošām nodarbēm vidēji veltīja aptuveni 11,3 stundas nedēļā. Otrajā grupā šis skaitlis bija ievērojami mazāks – aptuveni 6,8 stundas.

No pirmā acu uzmetiena šis skaitlis var šķist liels, taču, sadalot to pa nedēļu, sanāk aptuveni pusotra stunda dienā. Tas nav neiespējams režīms. Tā var būt rīta rosīšanās dārzā, vakars ar grāmatu, adīšana pie televizora, krustvārdu mīkla, pastaiga ar skaidru mērķi, ēdiena gatavošana pēc senas receptes vai jebkura cita nodarbe, kas cilvēku aizrauj.

Svarīgākais, lai tā nebūtu tikai laika nosišana. Ilgmūžīgo cilvēku paradumos redzama nevis pasīva sēdēšana, bet darbība: kaut ko kopt, domāt, radīt, risināt, atcerēties, mācīties, sazināties.

Dārzs, grāmatas un rokdarbi nodarbina ne tikai rokas

Sardīnijas ilgmūžīgo cilvēku vaļasprieki nebija grezni. Starp visbiežāk minētajām nodarbēm bija dārzkopība, lasīšana, prāta spēles un dažādi rokdarbi.

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet ļoti vienkārši. Taču šādām nodarbēm ir viena kopīga iezīme: tās uztur cilvēku aktīvu gan fiziski, gan garīgi. Dārzkopība prasa kustēšanos, vērošanu un pacietību. Lasīšana uztur uzmanību un iztēli. Prāta spēles trenē atmiņu un domāšanu. Rokdarbi attīsta sīko motoriku, koncentrēšanos un sniedz redzamu rezultātu.

Vecākā vecumā tas ir īpaši svarīgi. Kad cilvēks zaudē darba ritmu, samazinās sociālie kontakti, bērni dzīvo atsevišķi un dienas sāk atkārtoties, ir ļoti viegli noslēgties līdz sadzīvei un televizoram. Tad vaļasprieks kļūst ne tikai par izklaidi, bet arī par atbalstu.

Tā ir nodarbe, kas atgādina: es vēl varu. Es vēl radu. Man vēl ir savs laiks.

Ilgmūžīgie ne tikai dzīvo ilgāk – viņi ilgāk interesējas par pasauli

Pētnieki pievērsa uzmanību arī psiholoģiskajām īpašībām. Sardīnijas vietu, kas slavenas ar ilgmūžību, iedzīvotājiem biežāk bija raksturīga atvērtība jaunai pieredzei. Citiem vārdiem sakot, pat cienījamā vecumā viņi nezaudēja interesi par pasauli.

Tā ir ļoti svarīga detaļa. Vecums ne vienmēr sākas tad, kad cilvēkam aprit 80 vai 90 gadi. Dažkārt tas sākas tad, kad cilvēks pārstāj par kaut ko interesēties, visu noraida kā „ne man“, vairs nevēlas neko mācīties un katras pārmaiņas uztver kā draudus.

Sardīnijas ilgmūžīgo cilvēku piemērs rāda pretēju virzienu. Cilvēks var novecot fiziski, bet iekšēji palikt dzīvs: interesēties, jautāt, sazināties, mēģināt, pielāgoties. Tas nenozīmē, ka jā kļūst par tehnoloģiju entuziastu vai katru mēnesi jāsāk jauns hobijs. Dažkārt pietiek nezaudēt ziņkāri par to, kas notiek apkārt.

Miers un attiecības ir ne mazāk svarīgas par uzturu

Runājot par ilgmūžību, visbiežāk tiek pieminēts ēdiens: olīveļļa, dārzeņi, pākšaugi, zivis, mērenība. Taču pētnieki arvien biežāk uzsver, ka ar šķīvja saturu vien nepietiek.

Svarīgs ir arī veids, kā cilvēks pavada savu dienu. Vai viņš pastāvīgi ir saspringts? Vai jūtas vientuļš? Vai viņam ir ar ko parunāt? Vai viņš spēj nomierināties pēc grūtākas situācijas? Vai viņa dzīvē ir vismaz dažas lietas, kas sagādā prieku bez vainas izjūtas?

Sardīnijas ilgmūžīgajiem cilvēkiem bija raksturīga draudzīgums, sociālo saikņu uzturēšana un labākas spējas tikt galā ar stresu. Tas nenozīmē, ka viņiem nebija problēmu. Visticamāk, viņiem bija tādas pašas kā visiem: slimības, zaudējumi, raizes, ģimenes konflikti. Taču svarīgi ir tas, kā cilvēks ar to dzīvo.

Pastāvīga iestrēgšana dusmās, satraukumā un steigā izsmeļ. Savukārt nodarbe, kas nomierina, aizrauj un ļauj sajust jēgu, palīdz nervu sistēmai atgriezties stabilākā stāvoklī.

Ko no tā var paņemt lietuviešu ģimene

Lietuvā daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem arī ir nodarbes, kas patiesībā ir ļoti līdzīgas Sardīnijas ilgmūžīgo cilvēku paradumiem. Dārzs, puķes, sēņošana, adīšana, krustvārdu mīklas, grāmatas, ēdiena gatavošana, baznīcas kopiena, kaimiņu apciemošana, rūpes par mazbērniem. Atšķirība ir tā, ka mēs bieži to uzskatām nevis par vērtību, bet par „vienkāršu nodarbi“.

Taču tieši šīs vienkāršās nodarbes var būt ļoti svarīgas. Ne tāpēc, ka tās garantētu simts dzīves gadus. Šādu garantiju nav. Bet tās palīdz cilvēkam palikt aktīvākam, veidot dienas struktūru, justies vajadzīgam un neļauties tukšumam.

Arī jaunākiem cilvēkiem par to ir vērts padomāt. Vaļasprieks nav tikai brīvā laika greznība, kas pieejama „kad būs laiks“. Ja dzīve sastāv tikai no darba, telefona, raizēm un miega, cilvēks ātri sāk justies izsmelts. Vaļasprieks atgriež daļu no paša būtības, ko nespēj aizstāt ne produktivitāte, ne nauda.

Svarīgākais – atrast to, pie kā gribas atgriezties

Nav nepieciešams kopēt Sardīnijas iedzīvotājus. Ja jums nepatīk dārzs, nav sevi jāpiespiež stādīt tomātus. Ja jūs kaitina krustvārdu mīklas, tās nepadarīs dzīvi laimīgāku. Būtība nav konkrētajā nodarbē, bet gan tajā, lai cilvēkam regulāri būtu kaut kas, kas viņu aizrauj un stiprina.

Vienam tā var būt keramika. Citam – pastaigas ar fotoaparātu. Trešajam – šahs, grāmatu klubs, valodu apguve, makšķerēšana, šūšana, mūzikas klausīšanās, brīvprātīgais darbs vai pat vienkāršs ikdienas rituāls – rūpēties par balkona puķēm.

Svarīgi, lai tā nebūtu pienākuma sajūta, bet gan iekšēja kustība. Nodarbe, pēc kuras cilvēks jūtas nevis tukšāks, bet dzīvāks.

Sardīnijas simtgadnieku noslēpums nav viena brīnumaina recepte. Tie ir daudzi mazi faktori: kustības, attiecības, miers, ziņkāre, vienkāršs ēdiens, kopiena un laiks sev. Taču 11 stundas nedēļā, kas veltītas vaļaspriekiem, ļoti skaidri atgādina: ilgāka dzīve bieži sākas nevis ar cīņu pret vecumu, bet ar vēlmi dzīvot tā, lai katrā nedēļā būtu vismaz dažas stundas patiesa prieka.