Dzīve nesāk brukt pēkšņi: 5 ieradumi, kas palīdz atgūt kontroli

Dažkārt cilvēks nepamana, kad tieši viss sāka slīdēt no rokām. No rīta pamosties noguris, dienā skrien no viena pienākuma pie otra, vakarā iekrīti gultā ar telefonu rokā un domā, ka rīt nu gan dzīvosi citādi. Bet rītdiena pienāk tāda pati: maz miega, pārāk daudz steigas, ēdiens kaut kāds, galvā – citu cilvēku gaidas, bet sev laika gandrīz neatliek.

Tad arī rodas sajūta, ka dzīve ir „jāpārstartē“. Nevis jābrauc uz mēnesi uz kalniem, nevis jāatstāj darbs un nevis viss jāsāk no nulles. Visbiežāk pietiek ar daudz vienkāršāku lietu – pamanīt, kuri ikdienas ieradumi klusām zog enerģiju, un pamazām tos mainīt.

Lielas pārmaiņas reti sākas ar lieliem solījumiem. Tās sākas ar maziem soļiem, kurus cilvēks atkārto pat tad, kad nav noskaņojuma.

Vispirms jāsakārto ķermenis, nevis motivācija

Daudzi cilvēki mēģina mainīt dzīvi ar plāniem, mērķiem un skaistiem solījumiem. Taču, ja ķermenis pastāvīgi ir noguris, galva pilna ar miglu, bet miegs izjaukts, nekādas motivējošas frāzes ilgi nedarbosies.

Pirmais ieradums, kas maina pašsajūtu, ir ļoti vienkāršs: sākt izturēties pret savu ķermeni tā, it kā tas nebūtu šķērslis, bet gan galvenais instruments. Tas nozīmē ēst normālāk, vairāk kustēties, doties gulēt nevis tad, kad telefons izkrīt no rokām, un vismaz reizēm apstāties agrāk, nekā organisms pats liek apstāties.

Nav jāsāk ar perfektu režīmu. Pietiek ar dažām skaidrām lietām: vairs neizlaist brokastis, katru dienu vismaz pusstundu izkustēties, samazināt nepārtraukto našķēšanos ar jebko un atgūt miegu. Kad cilvēks guļ 7–9 stundas, kustas un saņem kvalitatīvāku ēdienu, viņa dzīve vēl ne vienmēr kļūst ideāla, taču problēmas vismaz vairs nešķiet tik nepanesamas.

Bieži vien mēs neesam slinki, bet vienkārši izsmelti.

Salīdzināšanās ar citiem klusām apēd pašapziņu

Sociālie tīkli ļoti ātri pārliecina, ka visi dzīvo labāk. Viens nopirka dzīvokli, otra izskatās nevainojami, trešais ceļo, ceturtais veido biznesu, piektais jau ir „atradis sevi“. Un tad cilvēks, sēžot savā virtuvē pēc smagas dienas, sāk justies tā, it kā ar viņu kaut kas nebūtu kārtībā.

Taču salīdzināšanās gandrīz vienmēr ir negodīga. Mēs salīdzinām savu ikdienu ar citu cilvēku vislabāk iestudētajiem mirkļiem. Redzam viņu atvaļinājumu, bet neredzam parādus. Redzam skaistu fotogrāfiju, bet neredzam satraukumu. Redzam rezultātu, bet neredzam gadus, kuru laikā tas tika sasniegts.

Tāpēc otrs svarīgais ieradums ir atgriezt uzmanību pie savas dzīves. Nevis pie tā, kur jau atrodas citi, bet pie tā, kur pats biji pirms mēneša, pusgada vai gada. Dažkārt ir vērts pierakstīt pat mazas uzvaras: laikus paveiktu darbu, sakārtotu mājokli, pastaigu, mierīgi atrisinātu konfliktu, vakaru bez bezjēdzīgas pārlūkošanas.

Tas nav bērnišķīgs sevis slavēšanas veids. Tas ir atgādinājums, ka progress ne vienmēr izskatās iespaidīgs, bet tas tik un tā ir progress.

Upura loma šķiet ērta, taču maksā dārgi

Ir ļoti viegli iestrēgt domās, ka viss notiek pret mums. Nav laika, nav apstākļu, neviens nepalīdz, apstākļi ir slikti, cilvēki nesaprot. Dažkārt tā patiešām ir – dzīve ne visiem dod vienādu startu. Taču briesmas sākas tad, kad cilvēks pilnībā atdod savas dzīves stūri apstākļiem.

Trešais ieradums – uzņemties atbildību vismaz par to daļu, ko iespējams mainīt. Ne par visu pasaulē. Ne par citu cilvēku rīcību. Ne par pagātni. Bet par saviem šodienas lēmumiem.

Tā vietā, lai teiktu „man nav laika“, var pajautāt: kam es to atdodu? Tā vietā, lai teiktu „es neko nevaru mainīt“ – kas ir viena maza lieta, ko varu izdarīt? Tā vietā, lai teiktu „man neizdosies“ – kā es varētu pamēģināt citādi?

Šāda domāšana nav viegla, jo tā atņem ērtu attaisnojumu. Taču vienlaikus tā atgriež spēku. Cilvēks sāk saskatīt ne tikai sienas, bet arī durvis.

Dzīve „autopilotā“ paiet nemanot

Daudzi šodien dzīvo tā, it kā pastāvīgi kavētu. Ēd steigā, atpūšas ar vainas izjūtu, sarunājas, skatoties ekrānā, bet vakarā vairs neatceras, kur pazudusi visa diena. Tad pienāk nedēļas nogale, taču arī tā paiet pusautomātiski.

Ceturtais ieradums – mācīties būt tagadnē. Izklausās vienkārši, taču tā ir viena no grūtākajām lietām. Jo tagadnē bieži nākas saskarties ar to, ko cenšamies apslāpēt: nogurumu, satraukumu, neapmierinātību, vientulību, neatrisinātiem jautājumiem.

Lai to darītu, nav jākļūst par meditācijas ekspertu. Dažkārt pietiek ar dažām īsām pauzēm dienā. Apstāties. Ieelpot. Pajautāt sev: kā es jūtos? Kas man tagad patiesībā ir vajadzīgs? Vai es steidzos tāpēc, ka tas tiešām ir nepieciešams, vai tāpēc, ka nemāku citādi?

Šādas pauzes nepadara dzīvi perfektu, taču tās neļauj pilnībā pazaudēt sevi.

Stresa ignorēšana nav spēks

Daļa cilvēku lepojas ar to, ka „turās“. Viņi klusē, cieš, izdara spiedienu uz sevi, visu velk un vēl smaida. No malas tas var izskatīties pēc spēka, taču ilgtermiņā ķermenis un psihe tik un tā piestāda rēķinu.

Piektais ieradums – neignorēt stresu, kamēr tas nav pāraudzis izdegšanā. Stress kaut kur ir jāizlādē: jāizstaigā, jāizrunā, jāizraksta, jāizsportojas, jāizraud vai jāatrisina. Ja cilvēks to nedara, spriedze uzkrājas ķermenī, attiecībās un ikdienas reakcijās.

Palīdzēt var vienkāršas lietas: pastaiga bez telefona, saruna ar tuvu cilvēku, fiziskās aktivitātes, mierīgāks vakara režīms, radoša darbošanās, skaidrākas robežas darbā un mājās. Ja stress kļūst pastāvīgs, traucē gulēt, ēst, strādāt vai sazināties, ir vērts vērsties pie speciālista. Tā nav vājuma pazīme – tā ir pašsaglabāšanās.

Nav jāmaina viss uzreiz

Lielākā kļūda ir kādā pirmdienā nolemt kļūt par pilnīgi citu cilvēku. No rītdienas ēst veselīgi, sportot, meditēt, vairs nesatraukties, nesalīdzināt sevi ar citiem un vēl sākt jaunu projektu. Šādi plāni bieži sabrūk pēc dažām dienām, jo dzīve nav reklāmas solījums.

Labāk izvēlēties vienu ieradumu. Tikai vienu. Piemēram, nedēļu doties gulēt pusstundu agrāk. Katru dienu iziet 20 minūšu pastaigā. Vakarā pierakstīt trīs lietas, kas izdevās. Mazāk pārlūkot internetu pirms gulētiešanas. Reizi dienā apzināti apstāties un pajautāt sev, kā tu patiesībā jūties.

Dzīve reti mainās ar vienu lielu lēmumu. Biežāk tā mainās tad, kad cilvēks beidzot pārstāj sevi pamest novārtā sīkumos. Tieši šie sīkumi pēc kāda laika kļūst par jauno dzīves pamatu.