Lietuviešus atkal saista 90. gadi: psihoterapeits skaidro, kāpēc vecie hiti, garšas un apģērbi iedarbojas tik spēcīgi

Koncertzālēs atkal atgriežas 90. gadu grupas, veikalu plauktos parādās bērnību atgādinoši produkti, bet ielās nav grūti pamanīt apģērbus, kas vēl pavisam nesen izskatījās pēc vecu fotogrāfiju mantojuma. Vieniem tas liek pasmaidīt, citiem – brīnīties, taču viens ir skaidrs: 90. gadiem Lietuvā atkal ir sava auditorija.

No pirmā acu uzmetiena tas var izskatīties pēc vienkārša modes viļņa. Viss taču atkārtojas cikliski – atgriežas džinsa jakas, sporta tērpi, vecās frizūras, bērnības saldumi un mūzika, ko kādreiz klausījāmies kasetēs, radio vai pirmajos mūzikas kanālos. Tomēr nostalģija nav tikai stila jautājums. Tā iedarbojas daudz dziļāk.

Psihoterapeits Dainius Jakučionis skaidro, ka pazīstama smarža, veca dziesma vai bērnības garša cilvēku it kā uz brīdi var pārcelt laikā, kad viss šķita skaidrāks, vienkāršāks un drošāks. Tas ir īpaši svarīgi tagad, kad daudzi cilvēki dzīvo pastāvīgas nenoteiktības apstākļos.

Kad pasaule ir nemierīga, cilvēks meklē pazīstamus atbalsta punktus

„Eurovaistinės“ ierosinātā Nacionālā pašsajūtas indeksa dati liecina, ka gandrīz trešdaļa Lietuvas iedzīvotāju – 29 procenti – saka, ka viņu pašsajūtu šobrīd visvairāk ietekmē nedrošības sajūta par nākotni un notikumiem pasaulē. Tikpat daudz cilvēku min fiziskās veselības problēmas un psiholoģisko stāvokli, bet vēl vairāk – 34 procenti – miega kvalitāti un nogurumu.

Šādā vidē cilvēks dabiski meklē to, kas viņam ir pazīstams. Tā var būt ģimenes tradīcijas, seni draugi, bērnības vietas, smaržas, mūzika vai pat produkti, ko kādreiz pirka vecāki. Nostalģija šeit darbojas kā emocionāls spilvens: tā neatrisina problēmas, bet uz brīdi atgriež drošības sajūtu.

„Kad apkārt ir daudz nenoteiktības, ir dabiski meklēt atbalsta punktus, kas atgrieztu drošības sajūtu – tas var būt tuvu cilvēku loks, pazīstama vide vai pat vienkārši ikdienas rituāli,“ saka „Eurovaistinės“ farmācijas eksperte Eglė Laskauskaitė.

Tāpēc 90. gadu mode nav tikai estētika. Tā trāpa ļoti jutīgā vietā – vēlmē kaut uz brīdi atgriezties tur, kur mēs jau pazīstam skaņas, krāsas, garšu un sajūtu.

Nostalģiju agrāk uzskatīja par slimību

Interesanti, ka nostalģija ne vienmēr tika uztverta kā patīkama vai noderīga sajūta. Kopš XVII gadsimta ilgu laiku to pat uzskatīja par medicīnisku stāvokli – ilgošanās pēc mājām sindromu. Tika uzskatīts, ka no tā cieš kareivji, kuri nonākuši tālu prom no mājām.

Mūsdienās attieksme ir pavisam citāda. Nostalģiju biežāk vērtē kā emocionālu atbalstu, kas var stiprināt cilvēka saikni ar citiem un pašu sevi.

„Tagad nostalģija tiek vērtēta labvēlīgi un bieži rada pozitīvu efektu. Atceroties kaut ko patīkamu – dziesmu, bērnības smaržu vai garšu –, mēs it kā pārceļamies tur, kur tas notika. Pētījumi nostalģiju saista ar spēcīgāku saiknes ar citiem izjūtu, skaidrāku pašapziņu un augstāku pašvērtējumu,“ skaidro D. Jakučionis.

Tas izskaidro, kāpēc vecs hits koncertā var aizkustināt spēcīgāk nekā jauna dziesma, bet bērnību atgādinoša garša veikalā dažkārt šķiet vērtīgāka par vienkāršu produkta cenu. Cilvēks nepērk tikai limonādi, šokolādi vai biļeti uz koncertu. Viņš pērk iespēju uz brīdi sajust savu bijušo „es“.

Kāpēc visvairāk iedarbojas pusaudža un jaunības mūzika

Daudziem cilvēkiem visspēcīgāk iedarbojas nevis jebkuras senas atmiņas, bet tieši pusaudža un agrīnās jaunības periods. Tas ir laiks, kad veidojas identitāte, rodas pirmās lielās draudzības, iemīlēšanās, ballītes, pirmie patstāvīgie lēmumi un spēcīga vēlme saprast, kas tu esi.

Pētījumi liecina, ka ar mūziku saistīto atmiņu kulminācija bieži iestājas aptuveni 15–25 gadu vecumā. Tāpēc cilvēki tik jūtīgi reaģē uz dziesmām, kas skanēja skolas diskotēkās, ceļojumos, pirmajos randiņos vai kopmītņu ballītēs.

„Vislabāk mēs atceramies to, kas tajā laikā mums bija personīgi nozīmīgs. Turklāt šajā dzīves posmā cilvēks vairāk pievēršas vienaudžiem, spēcīgāk darbojas piederības un atalgojuma sistēmas, tāpēc kopīgi piedzīvotās emocijas un dziesmas iegrimst dziļāk,“ apgalvo psihoterapeits.

Tāpēc koncerts, kurā skan jaunības mūzika, nav tikai izklaide. Tā ir tikšanās ar savu bijušo dzīves posmu. Ar draugiem, kuru, iespējams, vairs nav līdzās. Ar vietām, kas ir mainījušās. Ar sevi, kam kādreiz bija citādi sapņi un mazāk nogurušas acis.

Bizness lieliski izprata nostalģijas spēku

Nostalģiju mārketings izmanto jau sen. Plauktos atgriežas vecie iepakojumu dizaini, bērnību atgādinošas garšas, ierobežotas tirāžas produkti, reklāmas ar iepriekšējo gadu desmitu mūziku. Tas iedarbojas nevis tāpēc, ka cilvēkiem nepatiktu jauninājumi. Tas iedarbojas tāpēc, ka pazīstams attēls vai garša emocionālu saikni rada ātrāk nekā jebkurš mūsdienīgs sauklis.

D. Jakučionis saka, ka nostalģijas mārketings patiesībā pārdod nevis lietu, bet sajūtu.

„Cilvēkiem pievilcīgi kļūst tie produkti, kas rada atpazīstamības sajūtu, emocionālu siltumu, atgādina noteiktu dzīves posmu, saikni ar savu paaudzi vai grupu un ļauj justies „savējam“,“ skaidro speciālists.

Interesanti arī tas, ka nostalģija var mainīt attieksmi pret naudu. Kad cilvēks sajūt spēcīgu emocionālu saikni, viņš var vieglāk izlemt par pirkumu. Ne tāpēc, ka produkts būtu nepieciešams, bet tāpēc, ka tas pamodina piederības, tuvības un atgriešanās „mājās“ sajūtu.

Kad atgriešanās pagātnē kļūst bīstama

Tomēr nostalģija ne vienmēr ir nevainīga. Tā var sasildīt, bet var arī ieslodzīt. Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks izmanto atmiņas kā atbalstu vai sāk dzīvot pārliecībā, ka pagātnē viss bija labāk.

Veselīga nostalģija ļauj uz brīdi atgriezties patīkamā atmiņā un pēc tam atgriezties tagadnē. Tā sniedz siltumu, bet neaizver ceļu jaunai pieredzei. Briesmas rodas tad, kad cilvēks sāk pastāvīgi salīdzināt tagadni ar pagātni, noraida jauninājumus un sāk ticēt, ka nekas labs vairs nenotiks.

„Veselīga nostalģija ļauj uz brīdi atgriezties, paņemt no atmiņas siltumu un atkal būt tagadnē. Problēma sākas tad, kad pagātne kļūst par vienīgo vietu, kurā cilvēks vēlas dzīvot. Tā var būt atbalsts, bet tai nevajadzētu aizēnot to, ko vēl var radīt šodien,“ uzsver D. Jakučionis.

Tāpēc 90. gadu atgriešanās var būt skaista un pat noderīga, ja tā palīdz atcerēties sevi, sajust saikni ar citiem un uz brīdi atvilkt elpu no tagadnes spriedzes. Tomēr pagātnei nevajadzētu kļūt par vietu, uz kuru mēs aizbēgam uz visiem laikiem.

Veca dziesma var atgādināt, kas mēs bijām. Bērnības garša var atgriezt mājīgumu. Jaunības estētika var iepriecināt vai savienot paaudzi. Taču vislielākā nostalģijas vērtība rodas tad, kad tā ne tikai liek ilgoties pēc vakardienas, bet palīdz stingrāk nostāties šodienā.