Mūsu personību gēni var ietekmēt vairāk, nekā līdz šim domāts

Vai esat pamanījuši, ka viens ģimenē uz katru sīkumu reaģē vētraini, bet otrs pat vislielākajā juceklī saglabā mieru? Viens labprāt pirmais uzrunā nepazīstamu cilvēku, bet otram pat īsa saruna veikalā šķiet visai nopietns pārbaudījums. Šādas īpašības bieži norakstām uz audzināšanu, bērnības pieredzi vai vienkārši „raksturu“, tomēr arvien skaidrāk redzams, ka daļu no šīs ainas varam sev līdzi atnest krietni agrāk, nekā iemācāmies runāt.

Doma, ka personību var spēcīgi ietekmēt gēni, dažiem šķiet neērta. Galu galā negribas ticēt, ka cilvēka pacietība, tieksme uztraukties vai drosme ir iepriekš nolemta. Taču gēnu ietekme nenozīmē, ka esam ieslēgti vienā rakstura telpā – tā drīzāk izskaidro, kāpēc dažiem noteiktas situācijas prasa daudz vairāk iekšējo spēku nekā citiem.

Ne tikai audzināšana nosaka, kāds cilvēks izaug

Ģimenēs bieži dzirdam pazīstamas frāzes: „gluži kā mamma“, „tēta spītība“ vai „vectēva miers“. Dažkārt tas tiek teikts jokojot, tomēr šādi novērojumi nerodas no nekurienes. Temperaments ir mūsu iedzimtais reaģēšanas veids: cik ātri uzbudināmies, cik spēcīgi piedzīvojam stresu, vai meklējam jauninājumus vai vispirms atkāpjamies un izvērtējam apkārtni.

Bērns jau no mazotnes var būt jutīgāks pret skaņām, pārmaiņām vai svešu cilvēku uzmanību, bet citam varētu būt neizsmeļama enerģija un zinātkāre. Vecāki šīs atšķirības pamana ļoti agri, īpaši tad, ja vienā ģimenē audzina vairāk nekā vienu bērnu. Vienādi noteikumi, līdzīgs dzīves ritms un tie paši vecāki vēl nenozīmē, ka bērni pasauli izjutīs vienādi.

Gēniem var būt nozīmīga loma, veidojoties tam, ko vēlāk saucam par personības iezīmēm: emocionālajai stabilitātei, atvērtībai, impulsivitātei, vajadzībai komunicēt vai tieksmei plānot. Tas nenozīmē, ka cilvēks manto gatavu likteni ar etiķeti „nemierīgs“ vai „līderis“. Drīzāk mēs mantojam noteiktu jutīgumu, noslieci un sākuma pozīciju, no kuras sākam savu dzīvi.

Kāpēc divi cilvēki vienu un to pašu dienu piedzīvo pavisam atšķirīgi

Vienam negaidīti mainīti plāni var sabojāt visu vakaru, bet citam tā būs tikai iespēja improvizēt. Viens pēc darba trokšņainā birojā atgriežas mājās izsmelts un vēlas klusumu, bet otrs, gluži pretēji, vēl meklē cilvēkus un aktivitātes. No malas dažkārt šķiet, ka pirmais ir „pārāk jutīgs“, bet otrais – „pārāk nenopietns“, lai gan patiesībā viņu nervu sistēma var vienkārši atšķirīgi apstrādāt apkārtējās vides signālus.

Šeit bieži sākas nevajadzīgi konflikti pāros un ģimenēs. Cilvēks dusmojas ne tikai tāpēc, ka partneris atkal vēlas palikt mājās vai sadusmojas par negaidītu piezīmi. Viņš dusmojas, jo savu reakciju uzskata par pašsaprotamu un sagaida, ka otram tai vajadzētu būt tādai pašai. Izpratne, ka daļa atšķirību var būt dziļākas par gribas trūkumu vai sliktu raksturu, ļauj mazāk nosodīt un vairāk jautāt.

Tas ir īpaši svarīgi, runājot par trauksmi, garastāvokļa svārstībām vai grūtībām pārvaldīt stresu. Ģenētiska nosliece var padarīt cilvēku neaizsargātāku pret noteiktiem stāvokļiem, tomēr tā nav spriedums. Miegs, kustības, attiecības, darba slodze, pastāvīga spriedze un piedzīvotās krīzes šo noslieci var vai nu pastiprināt, vai palīdzēt to mazināt.

Mūsu personību gēni var ietekmēt vairāk, nekā līdz šim domātsAttēls: Unsplash / volant

Gēni nav attaisnojums ne sev, ne citiem

Uzzinot par ģenētisko ietekmi, ir viegli nonākt otrā galējībā: „tāds jau esmu piedzimis, neko nevaru mainīt“. Taču tas būtu pārāk vienkāršots un cilvēku nevajadzīgi ierobežojošs skatījums. Pat ja cilvēks pēc dabas aizkaitinās ātrāk, viņš var iemācīties atpazīt tuvojošos emociju vilni, ieturēt pauzi un nepateikt to, ko vēlāk nožēlos.

Tāpat kautrīgākam cilvēkam nav pēkšņi jākļūst par ballītes dvēseli, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Viņam var labāk piestāvēt mazākas kompānijas, skaidri saplānotas tikšanās vai darbs, kurā ir mazāks pastāvīgs sociālais spiediens. Personības izpratnei nevajadzētu pārvērsties par mēģinājumu visus padarīt vienādus – tā var palīdzēt izveidot tādu ikdienu, kurā nav pastāvīgi jāizliekas par sev svešu cilvēku.

Šī doma ir aktuāla arī vecākiem. Aktīvs, impulsīvs bērns ne vienmēr ir slikti audzināts, bet kluss un piesardzīgs bērns ne vienmēr par katru cenu ir „jāizkustina“. Bērnam ir vajadzīgas robežas un mācīšanās dzīvot starp citiem cilvēkiem, taču vienlaikus viņam ir vajadzīgs pieaugušais, kurš redz ne tikai neērto uzvedību, bet arī viņa jutīgumu, nogurumu vai vajadzību justies droši.

Kas patiesībā veido cilvēku visas dzīves garumā

Personība nav sastindzis attēls, ko saņemam piedzimstot. Tā vairāk līdzinās upei ar savu gultni: sākotnējā virziena izjūta var būt dota, taču straumi maina krasti, šķēršļi, gadalaiki un tas, cik daudz vietas mums ir izaugsmei. Cilvēku veido tuvas attiecības, piedzīvotās neveiksmes, drošības sajūta, iespēja mācīties un pat tas, vai ikdienā paliek laiks atpūtai.

Senioram, kurš visu mūžu bijis atturīgs, nav obligāti jāpārmet, ka viņš mazāk runā par jūtām. Jaunam tētim, kuram ir grūti paciest haosu mājās, var būt vajadzīga nevis kauna sajūta, bet reāla atpūta un palīdzība. Darbinieks, kurš pēc dienas atvērtā birojā kļūst aizkaitināms, varbūt nav nedraudzīgs – viņam vienkārši vajag vairāk klusuma, skaidrības un iespēju atgūties.

Praktiskākais solis ir vērot ne tikai savu reakciju, bet arī to, kas to pastiprina. Ja troksnis, steiga vai cilvēku pūļi jūs pastāvīgi kaitina, ir vērts nevis vainot sevi vājumā, bet apzināti ieplānot atelpu. Ja jums ir nosliece rīkoties, nepadomājot, var palīdzēt vienkārši iepriekš saskaņoti noteikumi: neatbildēt uz jutīgām ziņām uzreiz, nerisināt konfliktus pārgurumā un svarīgiem lēmumiem atvēlēt vismaz vienu nakti.

Varbūt gēni patiešām par mūsu personību pasaka vairāk, nekā ilgu laiku vēlējāmies atzīt. Taču tie neuzraksta visu stāstu – tie tikai izskaidro tā pirmās rindas. Savukārt turpmākās lappuses cilvēks veido ne tikai ar gribu, bet arī ar to, kā iemācās sevi saprast, pieņemt savas robežas un nedaudz maigāk paraudzīties uz citu atšķirīgumu.