Cilvēki maina apkures sistēmas, bet aizmirst vienu detaļu: tās dēļ siltums vienkārši aizplūst laukā

Vai ir gadījies, ka pēc jauna katla, siltumsūkņa vai radiatoru nomaiņas mājās it kā vajadzētu būt siltāk, tomēr vakarā joprojām gribas uzmest plecos džemperi? Termostats rāda iestatīto temperatūru, sistēma darbojas, rēķini nav mazi, bet pie loga vai ārdurvīm jūtams neliels, taču ļoti neatlaidīgs aukstums. Tad cilvēks sāk domāt, ka izvēlējies nepiemērotu iekārtu.

Bieži vien problēma nav pašā apkures sistēmā. Tā var saražot siltumu, bet nespēj to noturēt mājās, ja ēka nav hermētiska. Caur spraugām, nesakārtotām vietām pie logiem un durvīm, bēniņu pārsegumiem vai dažādām atverēm siltais gaiss klusi aizplūst laukā, bet tā vietā ieplūst aukstais.

Tas ir īpaši nepatīkami pēc dārgāka remonta. Cilvēks investē modernākā risinājumā, cer uz mazākiem izdevumiem un mājīgākām telpām, taču tā vietā iegūst sistēmu, kas darbojas nepārtraukti. Siltums mājās nav tikai tas, ko saražo katls vai siltumsūknis, – tā ir arī spēja neļaut tam aizplūst.

Jauna sistēma neizlabos mājas spraugas

Apkures iekārtu mēs redzam ikdienā: tā atrodas katlu telpā, tai ir ekrāns, caurules un iestatījumi. Hermētiskuma problēmas visbiežāk paliek apslēptas. Tās var būt aiz apdares, ap logu rāmjiem, zem palodzes, pie jumta konstrukcijām vai tur, kur mājā ievadītas caurules un kabeļi.

Ja šajās vietās paliek nehermētiskas zonas, apkures sistēma ir spiesta kompensēt siltuma zudumus. Tā silda intensīvāk, ilgāk vai ieslēdzas biežāk, lai gan vēlamais komforts telpā tā arī neparādās. Cilvēku kaitina ne tikai lielāks rēķins – daudz vairāk nogurdina sajūta, ka mājās nav iespējams atrast stabilu, mierīgu siltumu.

Hermētiskums nenozīmē, ka mājoklim jākļūst par noslēgtu kasti bez gaisa. Tas nozīmē, ka gaisam jākustas tur, kur tas paredzēts, nevis caur nejaušām spraugām. Kad svaigs gaiss ieplūst kontrolēti, mājās ir vieglāk saglabāt gan siltumu, gan normālāku mitruma līmeni.

Aukstums visbiežāk sevi atklāj ar nelielām pazīmēm

Ne katra nehermētiska vieta uzreiz izpaužas kā spēcīga caurvēja sajūta. Dažkārt tās pazīmes ir pavisam ikdienišķas: aizkars pie loga tik tikko kustas, grīda pie ārdurvīm vienmēr ir aukstāka, vienā istabas stūrī ir grūti sasilt, bet pie palodzes pastāvīgi jūtams vēsāks gaiss. Šīs mazās neērtības ar laiku kļūst par ieradumu, lai gan tās nevajadzētu uzskatīt par normālu mājas sastāvdaļu.

To īpaši skaidri izjūt ģimenes ar maziem bērniem un vecāka gadagājuma cilvēki. Bērns spēlējas uz grīdas, seniors sēž pie loga vai darba galda, un telpā esošā temperatūra viņiem nenozīmē to pašu, ko cilvēkam, kurš staigā un pastāvīgi kustas. Viens termometra rādījums nepasaka, vai mājās patiešām ir mājīgi.

Arī tiem, kuri strādā no mājām, šī problēma ir pazīstama: no rīta apkure ir ieslēgta, pusdienlaikā istaba it kā uzsilst, bet vakarā atkal velk aukstumu. Šādās situācijās gribas vēl paaugstināt temperatūru, lai gan dažkārt prātīgāk vispirms noskaidrot, pa kurieni māja zaudē siltumu. Citādi tiek maksāts par apkuri, kas vairāk apkalpo ārtelpu nekā istabas.

Cilvēki maina apkures sistēmas, bet aizmirst vienu detaļu: tās dēļ siltums vienkārši aizplūst laukāAttēls: Unsplash / Beth Stevenson

Kāpēc šī detaļa tik bieži paliek pēdējā vietā

Apkures sistēmas nomaiņa daudziem šķiet skaidrs darbs: vecā iekārta tiek demontēta, jaunā uzstādīta, iestatījumi noregulēti. Hermētiskuma uzlabošana ir mazāk pievilcīga, jo prasa izvērtēt visu ēku. Jānovērtē ne tikai sienas, bet arī savienojumi, logu ailu malas, pārsegumi, durvis, bēniņi un vietas, kas radušās remonta laikā.

Turklāt cilvēks bieži cer uz vienu izteiktu risinājumu. Iegādājoties jaunu siltumsūkni vai katlu, gribas ticēt, ka tas viens pats atrisinās visas iepriekšējās neērtības. Taču apkure un mājas hermētiskums darbojas kā viena sistēma: viena ražo siltumu, otrs nosaka, cik daudz no tā paliks iekšpusē.

Šeit ir arī otra puse. Ne katru mājokli var sakārtot vienas sezonas laikā, turklāt lielāki darbi maksā un prasa plānošanu. Vecāku māju īpašniekiem jāizvēlas, ar ko sākt, savukārt meistariem ir svarīgi neaprobežoties tikai ar redzamo iekārtu – pateikt, ja jaunā sistēma darbosies labāk tikai pēc acīmredzamo siltuma zudumu vietu sakārtošanas.

Vispirms ir vērts meklēt nevis jaudīgāku apkuri

Ja pēc apkures sistēmas atjaunošanas mājās joprojām nav mājīgi, nevajag steigties vainot tikai iekārtu. Lietderīgi mierīgi izstaigāt mājokli vēsā, vējainā dienā un pievērst uzmanību, kur jūtama gaisa kustība, kur veidojas aukstākas zonas un vai ārdurvis un logi aizveras kārtīgi. Dažkārt daudz ko pasaka pat vecs, vienkāršs paņēmiens: pielikt roku problemātiskajai vietai un salīdzināt to ar citu telpas daļu.

Skaidrāku priekšstatu var palīdzēt iegūt speciālists, kurš izprot ēkas stāvokli. Svarīgi nav meklēt vienu brīnumainu šuvi, bet gan saprast kopējo situāciju: kur tiek zaudēts visvairāk siltuma un kādi darbi būtu jāveic vispirms. Vienā vietā pietiek noregulēt un noblīvēt logus vai durvis, citviet problēma var slēpties daudz augstāk – bēniņos vai pārseguma vietās.

Tāpat nevajadzētu akli aizlīmēt visas spraugas un aizmirst par vēdināšanu. Hermētisks mājoklis bez pienācīgas gaisa apmaiņas var radīt citas rūpes – mitrumu, aizsvīdušus logus un smacīgumu. Mērķis nav noslēgt māju, bet gan radīt kārtību: siltums paliek iekšpusē, savukārt svaigs gaiss ieplūst apzināti un kontrolēti.

Jauna apkures iekārta var būt lielisks risinājums, taču tā nav brīnumains plāksteris mājai ar spraugām. Īsts komforts sākas tad, kad siltums tiek ne tikai saražots, bet tam ir arī kur palikt. Dažkārt lielākās pārmaiņas mājās sākas nevis katlu telpā, bet nepamanītā vietā pie loga, durvīm vai bēniņos.