Kaimiņš uzstāda elektromobiļa uzlādes ierīci pie kopējās sienas: ērtības vai jauns konflikts?

Vakarā atgriežoties, automašīna apstājas savā vietā, vads tiek pievienots pie sienas esošajai uzlādes stacijai, bet no rīta akumulators jau ir pilns. Šāds skats daudzdzīvokļu namu pagalmos un privātmāju kvartālos kļūst arvien ierastāks. Strīds sākas tad, kad stacija tiek piestiprināta pie kopējās sienas, kabelis šķērso kopīgu gājēju celiņu vai elektrība tiek ņemta no tīkla, par kuru vienā vai otrā veidā atbild nevis viens cilvēks.

Vienam tas šķiet vienkāršs sadzīves uzlabojums: automašīna tik un tā ir jāuzlādē, tad kāpēc to nedarīt pie mājas. Citam tā ir koplietošanas telpas pārveidošana, par ko viens kaimiņš nedrīkstētu lemt vienpersoniski.

Stacija pie mājas ietaupa ne tikai laiku

Uzlādes ierīces atbalstītāju arguments ir skaidrs. Publiska uzlādes stacija var atrasties pa ceļam, taču tā ne vienmēr ir brīva, turklāt apstāšanās tajā prasa plānot laiku. Mājas stacija ļauj uzlādēt automašīnu laikā, kad tā tāpat stāv: naktī vai darba laikā. Vairs nav jāmeklē brīva vieta, pēc uzlādes jāpārvieto automašīna vai jāmaksā par ērtībām ceļā.

Pati iekārta atkarībā no jaudas, funkcijām un uzstādīšanas sarežģītības bieži maksā aptuveni no 500 līdz 1500 eiro. Šai summai vēl jāpieskaita elektroinstalācijas pārbaude, kabeļa pievilkšana, automātiskie drošinātāji, dažkārt arī jaudas palielināšana. Tomēr cilvēkam, kurš automašīnu izmanto katru dienu, tas var būt praktiskāks ieguldījums nekā pastāvīga braukšana līdz publiskajai stacijai.

Ir arī plašāks arguments. Kvartālā, kurā šodien elektromobilis ir vienam iedzīvotājam, pēc dažiem gadiem to var būt vairāki. Ja pirmā stacija tiek uzstādīta kārtīgi, ar atsevišķu uzskaiti un skaidru kabeļa maršrutu, tā var kļūt par piemēru tam, kā infrastruktūru paplašināt bez haosa. Dažās jaunākās mājās vietas kabeļiem vai kopējam elektrības sadales skapim tiek paredzētas jau iepriekš tieši tādēļ, lai vēlāk nebūtu jāuzlauž pagalma segums un jāmeklē pagaidu risinājumi.

Problēma sākas nevis ar automašīnu, bet ar koplietošanas telpu

Kritiķi parasti neiebilst pašam elektromobilim. Viņiem nepatīk veids, kādā tiek izveidota uzlādes iespēja. Pie mājas kopējās sienas piestiprināta ierīce nav tikai īpašnieka darīšana, ja siena, fasāde, elektrības ievads vai gājēju celiņš pieder visiem iedzīvotājiem. Privātmāju kvartālā līdzīgi tiek vērtēta kopējā piebraucamā daļa, sadales skapis vai žogs, kas atdala zemesgabalus.

Lielākās ikdienas neērtības rada kabelis. Pat kārtīgi novietots, tas var traucēt staigāšanu, bērnu ratiņu pārvietošanu, sniega tīrīšanu vai braukšanu ar velosipēdu. Vads, kas uz vienu nakti novilkts pāri ietvei, ar laiku nereti kļūst par pastāvīgu risinājumu. Savukārt pastāvīgs risinājums kopīgā gājēju celiņā rada ne tikai estētikas, bet arī drošības jautājumu.

Vēl viens jutīgs jautājums ir elektrība un nākotnes izdevumi. Ja stacija ir pievienota konkrēta dzīvokļa vai privātmājas skaitītājam, norēķināšanās ir vienkāršāka. Ja tiek izmantots kopējais ievads vai koplietošanas elektrība, bez atsevišķas uzskaites ātri rodas aizdomas par to, kurš par ko maksā. Vēl lielāka neskaidrība rodas, ja iekārta sabojājas, nepieciešams atjaunot kabeli vai palielināt ievada jaudu. Viens iedzīvotājs var teikt, ka apmaksās visu, taču, mainoties īpašniekiem, šāda mutiska vienošanās bieži vairs neko neatrisina.

Kaimiņš uzstāda elektromobiļa uzlādes ierīci pie kopējās sienas: ērtības vai jauns konflikts?Attēls: Pexels / Andersen EV

Aptuvens aprēķins

Pieņemsim, ka elektromobilis mēnesī mājās patērē 250 kWh elektroenerģijas un uzlādei tiek piemērots galīgais tarifs 0,25 EUR/kWh. Tas ir tikai piemērs: faktisko rezultātu maina automašīnas patēriņš, nobraucamais attālums, izvēlētais plāns un uzlādes zudumi.

Šis aprēķins neatbild uz jautājumu, vai stacija konkrētajam cilvēkam atmaksājas, taču parāda, kāpēc strīds par kopējo elektrību nav sīkums. Ja kaut neliela daļa šo izmaksu tiek pārcelta uz mājas kopējo rēķinu, neapmierinātība būs saprotama.

Vienošanās ir svarīgāka par stacijas modeli

Viens iedzīvotājs var lemt patstāvīgi tad, ja stacija tiek uzstādīta viņa īpašumā, tiek darbināta no viņa uzskaites un netraucē citiem izmantot gājēju celiņu vai kopīgos objektus. Taču kopīga fasāde, kopīgs sadales skapis, vieta pagalmā vai piebraucamais ceļš maina situāciju. Šādā gadījumā saprātīgāk būtu apspriest lēmumu ar biedrību vai citiem kopīpašniekiem vēl pirms darbu pasūtīšanas: paredzēt piestiprināšanas vietu, kabeļa trasi, uzskaiti, noteikt, kurš atbild par apkopi un kā nākotnē varētu pieslēgties citi interesenti.

Praksē vismazāk konfliktu rada nevis pats dārgākais variants, bet gan skaidrs risinājums. Kabelim nevajadzētu atrasties vietā, kur cilvēki ikdienā staigā. Elektrība būtu jāuzskaita atsevišķi. Savukārt vienošanās par remontu un demontāžu nedrīkstētu palikt tikai sarunai kāpņu telpā. Vienā vietā pietiek ar viena iedzīvotāja lēmumu viņa privātajā teritorijā, citur bez kopīga apstiprinājuma stacija kļūst nevis par ērtību, bet par jaunu strīda objektu.

Kā jūsu mājā tiktu pieņemts lēmums par uzlādes ierīci pie kopējās sienas: kā par privātu uzlabojumu vai kā par visu iedzīvotāju jautājumu?

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!