Ko patiesībā nozīmē dzīvot ar grīdas apkuri: pieredze pēc dažiem gadiem

Grīdas apkure daudziem izklausās pēc viena no tiem risinājumiem, no kuriem pēc tam vairs negribas atteikties. Iedomājies ziemas rītu, kad nav jāuzkāpj uz aukstām flīzēm, vannas istabā ir patīkami silti, mājās nav radiatoru, bet siltums vienmērīgi ceļas no apakšas. Izklausās pēc ļoti skaidra komforta ieguvuma. Un daļēji tā tas patiešām ir.

Bet pēc dažiem gadiem, dzīvojot ar apsildāmajām grīdām, cilvēki bieži ierauga arī otru pusi. Tā nav vienkārši sistēma „ieslēdzu un aizmirsu“. Tā ir ļoti atkarīga no tā, kā tā tika izplānota, kā uzstādīta, kāds segums izvēlēts, kā noregulēta temperatūra un vai netika taupīts tur, kur taupīt nevajadzēja. Ja viss ir izdarīts pareizi, grīdas apkure var būt viena no patīkamākajām lietām mājās. Ja viss izdarīts pavirši, tā var kļūt par dārgu vilšanos, ko bez remonta vairs nevarēs izlabot.

Lielākais pluss ir jūtams nevis pirmajā dienā, bet ikdienā

Pirmais iespaids bieži vien ir ļoti labs. Īpaši vannas istabā, virtuvē vai priekšnamā, kur uz grīdas visbiežāk ir flīzes. Sajust siltumu ar basām kājām patiešām ir patīkami, īpaši Lietuvas rudenī, kad ārā ir mitrs, tumšs, bet mājās gribas sausumu un mājīgumu. Vēl viena liela priekšrocība – siltums izplatās vienmērīgāk nekā no radiatora. Nav viena karsta punkta pie sienas un vēsāku stūru telpā.

Tas īpaši jūtams jaunākās mājās vai labi siltinātos mājokļos. Grīdas apkure labi sader ar zemāku apkures temperatūru, tāpēc tā bieži ir piemērota siltumsūkņiem. Sistēma darbojas klusi, bez redzamiem radiatoriem, ļauj brīvāk plānot mēbeļu izvietojumu, bet telpas izskatās tīrākas un plašākas.

Tomēr šeit ir svarīgi saprast vienu lietu: grīdas apkure nav tik ātra kā radiators. Ja māja ir atdzisusi, ne vienmēr pietiks pagriezt termostatu, lai pēc pusstundas sajustu pārmaiņas. Grīdām ir sava inerce. Tās uzsilst lēnāk, bet arī atdziest lēnāk. Dažiem tas ir liels pluss, jo temperatūra ir stabilāka. Citiem tas var kaitināt, ja viņi labprāt bieži un strauji maina siltumu telpās.

Lielākās problēmas sākas tad, kad taupa uz to, kas atrodas zem grīdas

Viena no biežākajām kļūdām – pārāk vāja izolācija zem apkures sistēmas. No augšas viss var izskatīties skaisti: jaunas grīdas, termostats pie sienas, viss darbojas. Bet, ja zem caurulēm vai apkures kabeļiem nav pietiekamas izolācijas, daļa siltuma nonāk nevis telpā, bet lejup – pārsegumā, pamatos vai gruntī. Tad cilvēks apsilda ne tikai savu māju, bet arī to, ko vispār nav nepieciešams apsildīt.

Šādas kļūdas var nebūt pamanāmas uzreiz. Pirmajā sezonā šķiet, ka viss ir normāli, tikai rēķini kaut kā ir lielāki, nekā solīts. Vēlāk izrādās, ka sistēmai jādarbojas ilgāk un intensīvāk, lai sasniegtu vēlamo temperatūru. Bet to labot jau ir grūti, jo viss ir paslēpts zem grīdas seguma un betona.

Vēl viena kļūda – nepiemērots betona slānis. Ja slānis virs caurulēm vai kabeļiem ir pārāk biezs, grīdas uzsilst ļoti lēni. Ja darbi veikti steigā un sistēma iedarbināta pārāk agri, kamēr betons vēl nav pienācīgi izžuvis, var rasties plaisas. Šāda kļūda ir īpaši sāpīga, jo tad cieš ne tikai apkures sistēma, bet arī pats grīdas segums.

Vēl viena lieta – nevienmērīgs apkures elementu izvietojums. Ja caurules vai kabeļi ir izvietoti pārāk reti vai nepārdomāti, telpā var rasties dīvains efekts: vienā vietā grīdas ir patīkami siltas, bet otrā stūrī joprojām ir vēsi. Uz papīra tā šķiet sīkums, bet ikdienā dzīvojot šādas atšķirības ir ļoti jūtamas.

Segums un mēbeles var mainīt visu rezultātu

Daudzi domā tikai par pašu apkures sistēmu, bet ne par to, kas būs virs tās. Flīzes grīdas apkurei parasti ir ļoti piemērota izvēle, jo tās labi vada siltumu. Tāpēc vannas istabās, priekšnamās un virtuvēs rezultāts bieži vien ir vislabākais.

Ar laminātu, vinila segumu vai koka grīdām jau nepieciešama lielāka uzmanība. Ne katrs segums ir piemērots grīdas apkurei, bet nepareizi izvēlēts var sliktāk pārraidīt siltumu, deformēties vai vienkārši samazināt sistēmas efektivitāti. Iegādājoties segumu, noteikti jāskatās, vai tas ir paredzēts apsildāmajām grīdām, kāda ir maksimāli pieļaujamā virsmas temperatūra un vai ražotājs atļauj to izmantot ar konkrēto apkures veidu.

Mēbelēm arī ir nozīme. Lieli skapji bez kājiņām, biezs paklājs, masīvs dīvāns vai blīvi piekrauta telpa var kavēt siltuma izplatīšanos. Tad šķiet, ka grīdas „nesilda“, lai gan patiesībā siltums vienkārši ir aizsegts. Īpaši aktuāli tas ir guļamistabās un dzīvojamajās istabās, kur cilvēkiem patīk biezi paklāji un daudz mēbeļu.

Termostats nav sīkums

Dzīvojot ar grīdas apkuri, ļoti ātri kļūst skaidrs, ka vadība ir ne mazāk svarīga kā caurules zem grīdas. Vienkāršs mehāniskais termostats var darboties, taču tas ne vienmēr ir ērts. Grīdas apkure reaģē lēnāk, tāpēc sistēma ir jāvada pārdomāti, nevis haotiski. Ja termostats „neredz“ reālo situāciju telpā vai iestatījumi ir izvēlēti pavirši, vienu dienu var būt pārāk karsti, bet nākamajā – pārāk vēsi.

Programmējami vai viedāki termostati ļauj iestatīt atšķirīgu temperatūru atkarībā no diennakts laika. Piemēram, no rīta vannas istabā var būt siltāk, bet dienā, kad mājās neviena nav, temperatūra var būt zemāka. Tas palīdz ne tikai ietaupīt, bet arī izvairīties no pastāvīgas manuālas regulēšanas. Tomēr nevajag gaidīt brīnumu: ja māja ir slikti siltināta vai sistēma uzstādīta nekvalitatīvi, pat visviedākais termostats nepalīdzēs.

Ļoti svarīga ir arī sistēmas balansēšana. Ja viena telpa pārkarst, bet cita nesasniedz vēlamo temperatūru, problēma var būt nevis grīdā, bet iestatījumos, plūsmās vai kolektorā. Tāpēc pēc uzstādīšanas ir vērts ne tikai priecāties, ka „darbojas“, bet arī vairākas nedēļas vērot, kā siltums izplatās.

Vai ir vērts izvēlēties grīdas apkuri?

Ja viss ir izplānots iepriekš, grīdas apkure patiešām var būt ļoti labs risinājums. Tā ir ērta, mājīga, estētiska un efektīva, īpaši labi siltinātās mājās. Daudzi cilvēki, kādu laiku dzīvojot ar šādu apkuri, vairs nevēlas atgriezties pie radiatoriem, jo pierod pie vienmērīga siltuma un brīvākām sienām bez radiatoriem.

Tomēr lielākā kļūda ir uzskatīt grīdas apkuri par vienkāršu papildinājumu, ko remonta laikā var ātri „iemest“. Šeit ir nepieciešams plāns: izolācija, pareizs cauruļu vai kabeļu izvietojums, pareizs betona slānis, piemērots segums, laba vadība un pacietība sistēmas iedarbināšanas laikā. Kļūdas zem grīdas ir dārgas, jo tās ir paslēptas vietā, kur pēc remonta neviens vairs nevēlas iejaukties.

Tāpēc īstā pieredze pēc dažiem gadiem ir šāda: grīdas apkure var būt viens no labākajiem risinājumiem mājoklī, bet tikai tad, ja tā ir izveidota nevis „uz aci“. Siltas grīdas ziemā ir patīkamas. Bet siltas grīdas, kas silda ne tur, ne tā un par pārāk augstu cenu, ātri kļūst par atgādinājumu, ka būvniecībā neredzamas kļūdas bieži maksā visdārgāk.