Vīnogas šogad ir saldas, taču ķekari plīst: dārzkopji zina, kā trūkst

Vīnogulājs augustā var izskatīties gandrīz perfekti: saulē kļūst tumšākas ogas, ķekari ir smagi, pirmās nogaršotās vīnogas ir tik saldas, ka gribas aicināt kaimiņus. Taču, pieejot tuvāk, skats dažkārt sabojā noskaņojumu – viena otra oga jau ir pārplīsusi, lipīgā sula pievilina lapsenes, bet pēc dažām mitrām dienām pārplīsušo vīnogu pēkšņi kļūst daudz vairāk.

Ilgi var domāt, ka vainīgs ir tikai lietus. Tas patiešām bieži ir pēdējais piliens, taču ne vienmēr vienīgais vaininieks. Kad ķekari plīst, augs bieži parāda, ka ogu mizai pietrūcis izturības, un šī izturība lielā mērā saistīta ar kalciju – kopā ar pastāvīgu mitrumu un nepārslogotu krūmu.

Visnepatīkamākais ir tas, ka plīst tieši tās vīnogas, kuru ir visvairāk žēl: jau nogatavojušās, saldas, gandrīz gatavas novākšanai. Tāpēc nav vērts zaudējumus vienkārši norakstīt uz “sliktiem laikapstākļiem”. Saprotot, kas notiek, daļu ķekaru vēl var pasargāt, bet nākamajā sezonā izvairīties no tā paša kaitinošā skata.

Oga uzsūc ūdeni ātrāk, nekā tās miza paspēj izaugt

Visbiežākais scenārijs ir pazīstams daudziem dārzkopjiem. Sausuma laikā vīnogulājs saņem maz ūdens, zeme pie saknēm izžūst, bet ogas nogatavojas lēnāk. Tad uznāk stiprs lietus vai arī krūms tiek bagātīgi salaistīts “par visu nokavēto laiku” – saknes sāk strauji uzsūkt ūdeni, un ogas ātri piepildās ar sulu.

Iekšējais spiediens palielinās, taču nogatavojušās ogas miza vairs nav tik elastīga kā jaunām ogām. Tā neiztur un pārplīst, visbiežāk pie kātiņa vai vājākā vietā sānos. Saldums šeit paradoksālā kārtā palielina vilšanos: jo nogatavojušāka ir oga, jo mazāk tā spēj pielāgoties pēkšņam ūdens pieplūdumam.

Tāpēc plaisāšana nenozīmē, ka vīnogas nav garšīgas vai ir nepareizi nogatavojušās. Bieži tās ir gluži pretēji – lieliski nogatavojušās. Problēma rodas tad, kad augam jālec no slāpēm pārpilnībā – gluži kā cilvēkam, kurš visu dienu neko nav ēdis un vakarā nolemj uzreiz kompensēt visu.

Kalcijs ogai ir vajadzīgs nevis “skaistākam” izskatam

Kalcijs augā palīdz veidot izturīgākas šūnu sieniņas, tāpēc tas ir svarīgs arī vīnogas mizai. Kad ogām tā trūkst vai kad nevienmērīgas laistīšanas dēļ augs to nepietiekami uzņem, miza var būt vājāka. Tad stiprs lietus, rasa vai pēkšņi sakņu saņemtais ūdens vieglāk pārvērš mazu vājo vietu īstā plaisā.

Tomēr kalciju nevajadzētu uztvert kā brīnummēslojumu, kas viens pats atrisinās visu. Ja pēc ilgstoša sausuma krūms tiek bagātīgi apliets, var ciest pat labi koptas vīnogas. Turklāt kalcijs augā pārvietojas ne pārāk viegli, tāpēc pēdējā brīdī izkaisīts preparāts ne vienmēr izglābs jau kļūstošas mīkstas un nogatavojušās ogas.

Praktiskāk ir uz kalciju raudzīties kā uz visas kopšanas sastāvdaļu. Veselīga, nepārkaltusi augsne, mērena mēslošana un regulārs ūdens režīms ļauj vīnogulājam vienmērīgāk uzņemt barības vielas. Savukārt ļoti kupls krūms, ko veicinājis pārāk liels slāpekļa daudzums, var izaudzēt daudz skaistu lapu, bet ne vienmēr izveido stingrus, labi vēdinātus ķekarus.

Vīnogas šogad ir saldas, taču ķekari plīst: dārzkopji zina, kā trūkstAttēls: Pixabay / Couleur

Kāpēc vienam vīnogulājam lietus neko nenodara, bet citam – pusi ražas

Dažādām šķirnēm ir atšķirīga nosliece uz plaisāšanu. Vīnogas ar plānāku mizu, ļoti lielām vai īpaši blīviem ķekariem parasti jutīgāk reaģē uz mitruma izmaiņām. Blīvā ķekarā pēc lietus un rīta rasas mitrums saglabājas ilgāk, ogas spiež cita citu, bet vismazākā plaisiņa ātri kļūst par puves vietu.

Liela nozīme ir arī augšanas vietai. Pie mājas sienas augošs vīnogulājs dažkārt gandrīz nesaņem lietu, taču tā sakņu zona var būt sausa ilgāk nekā atklātā dārzā. Citā zemesgabala galā mālaina augsne pēc stipra lietus ūdeni aiztur pārāk ilgi. Abas galējības – pārkalšana un pārmitrums – rada to pašu augam nelabvēlīgo svārstību.

Ģimenei, kas nedēļas nogales galdam gaida dažus deserta ķekarus, daži desmiti pārplīsušu ogu šķiet ļoti žēl. Savukārt audzētājam, kurš kopj vairāk vīnogulāju, tas jau ir arī laika jautājums: ķekari ātrāk jāpārlasa, bojātās ogas jāizgriež, bet atlikušās jāpasargā no puves. Lapsenes un augļu mušiņas pie šāda ķekara bieži atlido ātrāk, nekā paspēj pateikt “vēl vakar tas bija vesels”.

Ko darīt, kad plaisas jau ir redzamas

Vispirms nevajadzētu gaidīt, līdz bojātās ogas sabojās visu ķekaru. Pārplīsušās, kļūstošās mīkstas vai sākušās pelēt ogas vislabāk uzmanīgi izņemt ar tīrām šķērītēm. Veselās, nogatavojušās ogas var novākt agrāk – tās jau ir uzkrājušas garšu, bet, atstātas lietainā laikā, riskē kļūt par kukaiņu un puves mērķi.

Laistīšanu nevajadzētu pārtraukt tikai tāpēc, ka ir bail no plaisāšanas. Sausā laikā vīnogulāju labāk laistīt retāk, bet regulāri un dziļi, lai mitrums sasniegtu saknes, nevis tikai uz īsu brīdi samitrinātu virskārtu. Arī mulča pie saknēm palīdz augsnei lēnāk zaudēt mitrumu un mazina straujas izmaiņas, tikai to nevajadzētu krāmēt tieši pie stumbra.

Nākamajai sezonai vērts apsvērt mērenāku ķekaru retināšanu un apgriešanu, lai starp tiem brīvāk cirkulētu gaiss. Ja vīnogulājs katru gadu cieš no tās pašas problēmas, ir lietderīgi novērtēt augsnes stāvokli un mēslošanu, tostarp vajadzību pēc kalcija, nevis akli kaisīt visu, kas sola bagātīgāku ražu. Darbinieku vai pieredzējušu audzētāju padoms šeit parasti sakrīt ar vienkāršu likumu: vīnogulājam vairāk patīk pastāvība nekā pēkšņi glābšanas pasākumi.

Saldas, pārplīsušas vīnogas nav dārzkopja neveiksmes zīmogs – tas ir signāls, ka raža auga pārāk lielās mitruma un izturības svārstībās. Lietu apturēt neizdosies, taču var nepieļaut, ka pēc katra sausuma tas vīnogulājam kļūst par pārāk sāpīgu pārbaudījumu. Kad saknes ūdeni saņem mierīgi, bet ogām ir izturīgāka miza, rudenī ķekari priecē ne tikai ar saldumu, bet arī ar skatu, kura dēļ tie vispār tika audzēti.