Kaimiņa koks jau balstās pret jūsu jumtu, bet viņš nevēlas to apzāģēt: kam šādā gadījumā ir tiesības nozāģēt zarus?

Vai esat no tiem cilvēkiem, kuri ikreiz, paskatoties uz jumtu, vispirms pamana nevis dakstiņus, bet virs tiem nokārušos kaimiņa ābeles vai egles zaru? Pēc stiprāka vēja tas nosveras vēl zemāk, skrāpē notekcauruli, balstās pret segumu, bet naktī, kad pūš vējš, šķiet, ka bēniņos kāds nepārtraukti staigā. Kaimiņam mierīgi pasakāt, pēc tam vēlreiz atgādināt, taču atbilde ir tā pati: „Mans koks, negribu tam pieskarties.“

Šādā situācijā dusmas rodas ne tikai dažu zaru dēļ. Cilvēks sāk justies kā iesprostots: viņa māja un viņa rūpes, bet problēma aug otrā zemesgabala pusē. Tomēr kaimiņa koks nenozīmē, ka tā zari bez sekām drīkst spiest uz jūsu jumtu vai radīt acīmredzamu apdraudējumu. Svarīgi tikai nesteigties ķerties pie zāģa tā, lai vēlāk strīds par koku pārvērstos strīdā par zaudējumiem un attiecībām visā ielā.

Koks var būt kaimiņa, bet jumts – jūsu atbildība

Pirmais cilvēks, kuram vajadzētu parūpēties par pāri zemesgabala robežai izaugušajiem un kaitējumu nodarošajiem zariem, ir koka īpašnieks. Ja zari balstās pret jumtu, lauž notekrenes, berž fasādi, aizsedz gaismu vai reāli var nolūzt, tas vairs nav tikai estētikas jautājums. Jo ilgāk problēma tiek atlikta uz „nākamo sezonu“, jo lielāka iespēja, ka pēc vētras būs jārisina nevis apzāģēšana, bet bojāta seguma, automašīnas vai pat traumas sekas.

Tomēr ikdienā bieži savijas divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Vienam kaimiņam šķiet, ka dažas lapas uz jumta ir ierasta dzīves pie kokiem daļa, citam tas jau nozīmē katru nedēļu aizsērējušu notekcauruli un mitrumu pie sienas. Tāpēc sarunu vērts sākt nevis ar pārmetumu, ka koks „traucē“, bet ar konkrētu ainu: kuri zari pieskaras jumtam, ko tie bojā un kāpēc tos nevar atstāt līdz pavasarim.

Ja koks ir acīmredzami bīstams, ar mutisku aizrādījumu var nepietikt. Noderīgi nofotografēt zarus, to attālumu līdz jumtam, pēc vēja radušos bojājumus, bet kaimiņam uzrakstīt īsu un pieklājīgu lūgumu parūpēties par apzāģēšanu. Tas nav kara pieteikums. Tas ir skaidrs veids, kā parādīt, ka runa nav par personīgu nepatiku, bet gan par konkrētu problēmu, kas jāatrisina.

Kad zarus drīkst nozāģēt pašam

Parasti zemesgabala īpašniekam ir tiesības aizvākt zarus vai saknes, kas pārlieku noliekušās viņa teritorijā, ja tās traucē izmantot viņa zemesgabalu vai nodara kaitējumu. Tomēr visdrošāk to darīt ne uzreiz un ne „dusmu dēļ“. Vispirms koka īpašniekam vajadzētu dot iespēju pašam sakārtot situāciju: skaidri paziņot, kurus zarus lūdzat apzāģēt, un vienoties par saprātīgu termiņu.

Ja kaimiņš nereaģē vai tieši atsakās, drīkst aizvākt tikai to zaru daļu, kas atrodas jūsu zemesgabala pusē un kuras noņemšana ir nepieciešama problēmas atrisināšanai. Svešā zemesgabalā bez atļaujas iet nevajadzētu, tāpat nevajadzētu koku nozāģēt vai tik stipri apzāģēt, ka tas sāk kalst, zaudē stabilitāti vai tiek sabojāts. Zars, kas pāraudzis pāri žogam, nedod tiesības lemt par visa koka likteni.

Īpaši piesardzīgi jārīkojas, ja runa ir par lielu, vecu koku vai zariem pie elektrības vadiem. Viens nepārdomāts grieziens var mainīt koka svara sadalījumu, bet nozāģēts resns zars var nokrist ne tur, kur plānots. Ja darbam jāuzkāpj uz jumta, jāizmanto kāpnes pie vadiem vai jāzāģē augstu esoši zari, prātīgāk ir izsaukt kvalificētus koku kopšanas speciālistus, nevis riskēt ar savu veselību un kaimiņa īpašumu.

Kaimiņa koks jau balstās pret jūsu jumtu, bet viņš nevēlas to apzāģēt: kam šādā gadījumā ir tiesības nozāģēt zarus?Attēls: Pexels / April Yang

Strīds visbiežāk rodas nevis zara, bet sajūtas dēļ, ka neviens neklausās

Ģimenei, kas tikko savedusi kārtībā jumtu vai nokrāsojusi fasādi, virs tā berzošies zari nozīmē papildu izdevumus un pastāvīgu satraukumu. Vecākiem tās ir arī bailes, ka zem koka spēlējošs bērns var nonākt zem nolūzuša zara. Vecākam cilvēkam bieži vissmagākais nav pats konflikts, bet apziņa, ka viņš fiziski vairs nespēj uzkāpt, iztīrīt notekrenes vai parūpēties par aizsardzību pret vēju.

Otrā pusē var būt kaimiņš, kuram koks ir gadu desmitiem audzis dārzs, ēna vasarā vai atmiņa par bijušajiem mājas saimniekiem. Viņš var baidīties, ka pēc apzāģēšanas koks vairs neatjaunosies, vai arī viņam vienkārši nav naudas dārgam darbam. Dažkārt cilvēks neatliek to ļaunprātības dēļ – viņš uzskata, ka zars „vēl turas“ un kaimiņš reaģē pārāk jūtīgi.

Pastāv arī cita realitāte: apzāģēšana nav tikai zāģa paņemšana. Atsevišķiem kokiem, ņemot vērā to stāvokli vai augšanas vietu, var tikt piemērotas pašvaldības prasības, bet aizsargājamu apstādījumu kopšanai var būt nepieciešama atļauja vai saskaņošana. Tāpēc pirms radikālas rīcības vērts pārbaudīt vietējās pašvaldības noteikumus. Tas pasargā gan no soda, gan no absurda situācijas, kad, mēģinot aizsargāt savu jumtu, tiek nodarīts lielāks kaitējums, nekā būtu nodarījis pats zars.

Mierīgākais ceļš – konkrēta vienošanās, nevis draudi

Praktiskākais sākums ir piedāvāt ne tikai problēmu, bet arī risinājumu. Var vienoties par dienu, kad ieradīsies koku kopējs, apspriest, kurš pasūtīs darbus, bet, ja zari karājas virs jūsu jumta, dažkārt arī sadalīt izdevumus. Tas nav obligāti, taču šāds piedāvājums reizēm palīdz iekustināt cilvēku, kurš vilcinās nevis principa dēļ, bet cenas vai neziņas dēļ par to, ar ko sākt.

Ja jauka saruna nepalīdz, lūgumu vērts iesniegt rakstiski un saglabāt tā kopiju, kā arī fotogrāfijas. Šāds solis noder, ja vēlāk jāvēršas pašvaldībā, pie apsaimniekotāja, biedrībā vai strīds jārisina oficiālāk. Daudzdzīvokļu namu un dārzkopības biedrību teritorijās var būt papildu iekšējās kārtības noteikumi, tāpēc viens mierīgs jautājums atbildīgajai personai dažkārt palīdz ātrāk nekā gara ziņa pāri žogam.

Ja zars jau lūst, karājas virs gājēju ceļa, elektrības vadiem vai rada tiešu apdraudējumu cilvēkiem un īpašumam, nav jāgaida kaimiņam izdevīgs brīdis. Šādā gadījumā vissvarīgākais ir norobežot bīstamo vietu, nemēģināt pašiem novilkt zaru no vadiem un vērsties pie atbildīgajiem palīdzības dienestiem. Steidzams apdraudējums nav īstais laiks skaidroties, kam vajadzēja piezvanīt pirmajam.

Kaimiņattiecības dažkārt tiek pārbaudītas nevis lielos konfliktos, bet ar vienu zaru virs jumta. Koks var augt cita cilvēka zemē, taču cieņa sākas tur, kur tiek saprasta vienkārša robeža: savu apstādījumu nedrīkst atstāt otra cilvēka rūpju ziņā.