Darbinieks vienmēr pirmais paņem labākos atvaļinājuma datumus: vai tā ir viltība vai negodīga rīcība pret kolēģiem?

Tiklīdz kalendārā parādās jauns atvaļinājumu grafiks, viens cilvēks jau ir ierakstījis sevi uz Ziemassvētkiem, Lieldienām, garo Zāļu vakara nedēļas nogali un vēl arī jūlija vidu. Pārējie kolēģi tajā laikā tikai mēģina atcerēties, kad skolās sākas bērnu brīvlaiks, bet labākie datumi jau ir atzīmēti. Formālos noteikumus viņš varbūt nav pārkāpis, tomēr kopīgajā kabinetā drīz vien rodas kluss saspringums.

Visbiežāk dusmas nerodas vienas brīvas piektdienas dēļ. Tās rodas atkārtota skata dēļ: gadu no gada tie paši cilvēki pirmie paņem vasaras nedēļas, svētku periodu vai dienas starp nedēļas nogalēm. Vieni to sauc par ātru orientēšanos un spēju plānot, citi – par pieklājīgi maskētu egoismu. Taču patiesība parasti slēpjas ne tikai kalendārā.

Atvaļinājumu datumi darbā nav tikai personiska lieta, īpaši tad, kad vairāku cilvēku komandai jāapkalpo klienti, jāievēro termiņi vai jānodrošina, lai birojā nepaliktu tukši galdi. Tāpēc jautājums par to, kurš pirmais atver sistēmu un nospiež pogu, var kļūt daudz jūtīgāks, nekā sākumā šķiet.

Pirmais paspēja – bet vai tas automātiski ir taisnīgi?

Ir vienkāršs arguments: kurš pirmais iesniedza pieteikumu, tas arī saņēma. Tas izklausās loģiski, jo cilvēks plāno savu dzīvi, seko datumiem, varbūt jau iepriekš saskaņo ceļojumu vai vēlas lētāk iegādāties biļetes. Ja darbavieta skaidri norāda, ka ir spēkā princips “pirmais iesniedza – pirmais izvēlas”, darbinieks izmanto zināmu kārtību, nevis slepeni krāpj kolēģus.

Tomēr kolektīvā ar formālu taisnīgumu bieži vien nepietiek. Ja tas pats darbinieks katru gadu ir ātrāks par visiem, jo grafiks tiek publicēts neskaidri, pieteikumi tiek pieņemti klusējot vai vadītājs vispirms brīdina tikai daļu cilvēku, pārējiem tā vairs nav godīga starta līnija. Cilvēks var pat nezināt, ka viņa “viltība” no malas izskatās pēc pastāvīgas privilēģijas.

Šeit svarīgākā nav pati ātrā reakcija, bet gan iespēja visiem iegūt līdzīgu iespēju. Atvaļinājums ir vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai jūlijā varētu aizbraukt uz piejūru. Vienam tā ir vienīgā nedēļa, kad viņš var pabūt kopā ar bērniem skolēnu brīvlaikā, citam – iespēja apciemot tālāk dzīvojošus tuviniekus, vēl citam – nepieciešamība saskaņot laiku ar dzīvesbiedru, kurš strādā maiņās.

Kāpēc dažu datumu dēļ uzkrājas tik daudz aizvainojuma

Cilvēku aizskar ne tikai tas, ka viņš nedabūja vēlamo nedēļu. Daudz vairāk kaitina sajūta, ka viņa vajadzības nevienu neinteresē, bet skaļākam, ātrākam vai ar vadītāju ciešāk komunicējošam kolēģim vienmēr ir priekšrocība. Šādas lietas reti tiek pateiktas tieši: sarunas vietā parādās dzēlīgas piezīmes par “mūžīgajiem atvaļinājumiem” un arvien mazāka vēlme palīdzēt citam citam.

Īpaši jūtīgi tas ir tad, kad darbi atpūtas laikā paliek tiem, kuri atvaļinājumu nedabūja. Ģimene ar bērniem var justies iedzīta stūrī, ja vasaras grafikā viņiem pastāvīgi paliek tikai jūnijs vai augusta beigas. Darbiniekam, kurš aprūpē seniorus, var nebūt brīvības izvēlēties jebkuru nedēļu, bet tam, kurš strādā pārī ar maiņu darbinieku, nereti gadā ir tikai daži reāli varianti.

No otras puses, ne katrs, kurš pirmais aizpilda pieteikumu, dzīvo bez raizēm un domā tikai par sevi. Daži cilvēki patiešām nevar gaidīt: viņiem jau iepriekš jāapstiprina ceļojums, jāpielāgojas partnera grafikam vai jāieplāno ārstēšanās un ģimenes saistības. Problēma sākas tad, kad kolektīvā neviens nerunā par vajadzībām un visi lēmumi tiek atstāti pirkstu ātruma ziņā.

Darbinieks vienmēr pirmais paņem labākos atvaļinājuma datumus: vai tā ir viltība vai negodīga rīcība pret kolēģiem?Attēls: Sukurta DI

Vadītājam ātra kārtība ir ērta, bet kolektīvam ar to var nepietikt

Darba devējam princips “kurš pirmais, tas saņem” šķiet vienkāršs: nav jārisina strīdi, jāizsver argumenti un jānoskaidro, kura plāni ir svarīgāki. Taču ērta administrēšana ne vienmēr rada labu atmosfēru. Ja darbinieki jūtas pastāvīgi zaudējam, viņu neapmierinātība nepazūd tikai tāpēc, ka grafiks ir formāli apstiprināts.

Vēl sarežģītāk ir tur, kur vairāki vienas funkcijas darbinieki nevar doties atvaļinājumā vienlaikus. Tad vadītājam jādomā ne tikai par personisko taisnīgumu, bet arī par darba nepārtrauktību. Darbinieki, kuri paliek strādāt populārākajos periodos, bieži izjūt lielāku slodzi, tāpēc viņiem dabiski rodas jautājums: vai nākamgad arī viņiem būs tāda pati iespēja izvēlēties?

Veselīgākai sistēmai nav obligāti jābūt sarežģītai. Komanda var iepriekš vienoties, līdz kuram datumam visi iesniedz savas vēlmes, un tikai pēc tam risināt datumus, kas pārklājas. Dažviet darbojas rotācija: tas, kuram šogad bija priekšroka Ziemassvētkos vai jūlijā, nākamgad piekāpjas kolēģim. Šāds princips var neļaut katram katru gadu iegūt ideālu plānu, tomēr tas ļauj saprast, ka rinda virzās uz priekšu un neviens nav mūžīgi pēdējais.

Kā neatstāt atvaļinājumu grafiku klusai cīņai

Pašam darbiniekam būtu vērts ne tikai iesniegt pieteikumu pēc iespējas agrāk, bet arī paskatīties, kā viņa izvēles ietekmē citus. Ja cilvēks jau vairākus gadus paņem vispieprasītākās nedēļas, dažkārt pietiek ar vienkāršu sarunu ar kolēģiem: varbūt kādam no viņiem konkrētais datums ir daudz svarīgāks nekā jums. Tas nav pienākums atteikties no saviem plāniem, bet gan normāls mēģinājums saglabāt cilvēciskas attiecības.

Ja šķiet, ka grafiks pastāvīgi tiek veidots negodīgi, labāk nekrāt dusmas līdz pēdējam brīdim. Mierīgi izvirzīts jautājums par skaidru kopīgu kārtību ir lietderīgāks nekā pārmetums konkrētam kolēģim, kurš varbūt tikai ievēroja līdz šim spēkā esošo noteikumu. Runāt vajadzētu nevis par to, kurš “ir pelnījis mazāk”, bet gan par to, kā nākotnē visiem nodrošināt vienādus apstākļus.

Vadītājam vissvarīgākais ir neslēpt lēmumu aiz miglainas frāzes “vienojieties savā starpā”, kad ir acīmredzams, ka vienoties ir grūti. Skaidri izsludināts termiņš, vienāda informācija visiem un iepriekš apspriesta priekšrocību kārtība samazina daudzus nevajadzīgus konfliktus. Cilvēki vieglāk pieņem arī nelabvēlīgu lēmumu, ja redz tā loģiku, nevis min, kurš šoreiz pirmais saņēma ziņu.

Labākie atvaļinājumu datumi vienmēr būs ierobežoti, tāpēc pilnībā izvairīties no vilšanās neizdosies. Tomēr kolektīvu grauj nevis tas, ka kāds vēlas atpūsties jūlijā vai svētku laikā. To grauj sajūta, ka vienu laiks pastāvīgi tiek uzskatīts par vērtīgāku nekā citu laiks – un tieši šo sajūtu vienkāršam atvaļinājumu kalendāram nevajadzētu atstāt.