1943. gada fotogrāfijā pamanīts “mobilais tālrunis”: viena detaļa internetā atkal uzkurināja teoriju par ceļošanu laikā

Veca melnbalta fotogrāfija no Reikjavīkas atkal aplidojusi internetu. Pirmajā brīdī tajā nav nekā īpaša: iela, garāmgājēji, Otrā pasaules kara gadi, ikdienas pilsētas dzīve. Tomēr viens kadrā redzamais vīrietis izskatās tā, it kā būtu izkritis nevis no 1943. gada, bet no mūsu laikiem.

Viņš stāv ar roku pie auss. Poza ir tik pazīstama, ka mūsdienu cilvēkam pirmā doma rodas gandrīz automātiski: cilvēks runā pa tālruni. Taču problēma ir tā, ka fotogrāfija uzņemta 1943. gadā, kad mobilo tālruņu vēl nebija, bet mobilo sakaru tīklu, bez kuriem šāda ierīce būtu bezvērtīga, vēl nebija pat pie apvāršņa.

Tieši šī detaļa radīja teoriju par “laika ceļotāju”. Vieniem tas šķiet jautrs interneta joks, citiem – vēl viens “pierādījums”, ka vecās fotogrāfijās dažkārt parādās dīvainas lietas, kuras nav nemaz tik viegli izskaidrot.

Vīrietis, kurš izcēlās no pūļa

Fotogrāfiju ilgus gadus glabāja Kristiana Hofmana ģimene. Vēlāk viņš to publicēja sociālajos tīklos, jo viens no kadrā redzamajiem garāmgājējiem viņam šķita dīvains. Ne jau apģērba vai sejas, bet tieši žesta dēļ. Vīrietis stāv nedaudz atstatus no pārējiem un tur roku pie auss tā, kā mūsdienās cilvēki tur tālruni.

Tieši tas aizķēra internetu. Cilvēki sāka palielināt fotogrāfiju, aplūkot rokas stāvokli, mēģināt saprast, vai vīrietis kaut ko tur vai tikai pieskaras ausij. Jo vairāk uz to skatījās, jo vairāk versiju radās.

Daži komentētāji jokoja, ka cilvēks vienkārši neīstajā brīdī pakasīja ausi un pēc vairāk nekā 80 gadiem tika apsūdzēts ceļošanā laikā. Citi centās to izskaidrot nopietnāk, sakot, ka viņš varētu pārbaudīt pulksteni vai turēt pie sejas kaut kādu nelielu priekšmetu.

Kāpēc mobilā tālruņa versija ļoti ātri sabrūk?

Pati “mobilā tālruņa” ideja izklausās intriģējoša, taču te pietiek ar vienu vienkāršu jautājumu: kam 1943. gadā būtu vajadzīgs mobilais tālrunis, ja nav sakaru tīkla?

Pat ja teorētiski kādam būtu bijusi neliela bezvadu ierīce, tā nevarētu darboties tā, kā darbojas mūsdienu tālrunis. Mobilo sakaru infrastruktūras tolaik nebija. Nebija ne bāzes staciju, ne mobilo sakaru operatoru, ne sistēmas, kas ļautu cilvēkam uz ielas vienkārši piezvanīt citam cilvēkam.

Tāpēc reālistiskāki skaidrojumi ir daudz vienkāršāki. Vīrietis varēja pakasīt ausi. Viņš varēja pielabot cepuri vai matus. Viņš varēja rokā turēt nelielu priekšmetu, kas fotogrāfijā izskatās noslēpumaināks, nekā tas patiesībā bija. Veca fotogrāfija, ēnas, zema izšķirtspēja un mūsu pašu ieradums saskatīt pazīstamus mūsdienu žestus ļoti viegli rada ilūziju.

Varbūt tā bija radioierīce?

Internetā parādījās arī vēl viena versija: varbūt vīrietis turēja nelielu radioaparātu. No pirmā acu uzmetiena tas izklausās saprātīgāk nekā mobilais tālrunis, jo radio sakari tolaik pastāvēja. Taču arī šeit ir šķērslis. Kompakti tranzistoru radioaparāti, kas atgādināja nelielas pārnēsājamas ierīces, plašāk parādījās tikai vēlākajās desmitgadēs.

Kara gados radio tehnika pastāvēja, taču tā neizskatījās pēc kabatas izmēra mūsdienīgas ierīces, ko cilvēks varētu ērti turēt pie auss pilsētas ielā. Protams, īpaši militārie vai izlūkošanas līdzekļi vienmēr rosina iztēli, tāpēc komentāros pat parādījās minējumi par spiegu. Taču pierādījumu tam nav.

Šādas fotogrāfijas bieži kļūst populāras nevis tāpēc, ka tās patiešām pierāda kaut ko neiespējamu, bet gan tāpēc, ka liek uz mirkli apšaubīt redzēto. Skatiens aizķeras, prāts atpazīst mūsdienīgu žestu, un tad jau gribas stāstu.

Kāpēc šādas fotogrāfijas izplatās tik viegli?

Cilvēkiem patīk seni kadri, kuros parādās kaut kas “ne no sava laika”. Vienā fotogrāfijā cilvēks izskatās it kā ar mūsdienīgām brillēm, citā – it kā turētu tālruni, trešajā – rokā viņam būtu priekšmets, kas atgādina mūsdienu tehnoloģijas. Šādas detaļas ātri kļūst par interneta mīklu.

Šajā gadījumā darbojas pavisam vienkārša lieta: mēs skatāmies uz pagātni ar tagadnes acīm. Šodien roka pie auss gandrīz automātiski nozīmē tālruni. Pirms dažām desmitgadēm tā pati kustība varēja nozīmēt pavisam ko citu – cilvēks klausās, pielabo ausi, aizsedzas no vēja, sarunājas ar blakus esošo cilvēku vai vienkārši sastindzis dīvainā pozā tajā mirklī, kad tika nospiesta fotokameras poga.

Fotogrāfijas fons šim stāstam piešķir vēl lielāku svaru. 1943. gads, Reikjavīka, kara laiks. Islande oficiāli ievēroja neitralitāti, taču savas stratēģiskās atrašanās vietas dēļ bija ārkārtīgi svarīga. 1940. gadā salu ieņēma britu spēki, lai nepieļautu iespējamu Vācijas iebrukumu, bet vēlāk lielāku lomu tās aizsardzībā pārņēma ASV.

Tāpēc kadram no šī perioda pašam par sevi piemīt noslēpumainība. Un, kad tajā vēl parādās cilvēks, kurš izskatās tā, it kā runātu pa mobilo tālruni, internetam vairāk daudz nevajag.

Visticamāk, tas nav laika ceļotājs. Visticamāk, tas ir tikai vienkāršs vīrietis, kas noķerts dīvainā pozā. Taču tieši šādas mazas detaļas padara vecās fotogrāfijas interesantas: tās ļauj uz dažām minūtēm apstāties, pietuvināt attēlu un padomāt, cik daudz mūsu smadzenes pašas pievieno tam, ko mēs patiesībā redzam.

Avots: https://www.dailymail.com/sciencetech/article-16148821/time-travel-theory-new-york-photo.html

Novērtējiet šo rakstu:

 

 

 

 

 

Kraunami duomenys...

Paldies par jūsu vērtējumu!