Darba devējs piezvanīja svētdien un lūdza „tikai piecas minūtes“: vai darbiniekam vispār ir jāatbild?

Svētdienas rītā tālrunis iezvanās brīdī, kad beidzot nekur nav jāsteidzas: uz galda dziest kafija, bērni vēl guļ, un nedēļas darbi vismaz uz brīdi šķiet atstāti aiz durvīm. Ekrānā – vadītāja vārds. Īsā ziņa: „Vai vari piezvanīt tikai uz piecām minūtēm?“ Tieši šis vārds „tikai“ bieži izraisa vislielāko iekšējo konfliktu.

Cilvēks jūt, ka varētu atbildēt – varbūt noticis kaut kas svarīgs, varbūt kolēģiem nepieciešama palīdzība. Taču vienlaikus neliek mieru cita doma: ja atbildēšu tagad, vai nākamajā svētdienā tas atkal tiks uzskatīts par pašsaprotamu? Bet, ja neatbildēšu, vai pirmdien man nebūs jātaisnojas par to, ka izmantoju savu laiku?

Īsā atbilde ir vienkārša: tas vien, ka darba devējs zvana atpūtas dienā, vēl nenozīmē, ka darbiniekam vienmēr ir jāatbild. Tomēr reālā situācija ir atkarīga no darba līguma, amata pienākumiem, saskaņotās dežūras un tā, vai šīs „piecas minūtes“ patiešām var saukt par darbu.

„Tikai piecas minūtes“ bieži vien nav tikai zvans

Zvans nedēļas nogalē reti aprobežojas ar vienu teikumu. Sākumā tiek pajautāts, kur atrodas dokuments, pēc tam lūgts pieslēgties sistēmai, pārsūtīt e-pastu vai paskaidrot, ko darīt pirmdien. Cilvēks varbūt neaizkavējas stundu, taču viņa atpūta jau ir pārtraukta: domas atgriežas pie darba, plāni apstājas, bet tālrunis paliek blakus, it kā gaidot vēl vienu norādījumu.

Īpaši labi to pazīst tie, kuru darbs saistīts ar klientiem, maiņām, tehniku vai pastāvīgi mainīgiem risinājumiem. Dažkārt radusies problēma patiešām nevar gaidīt līdz pirmdienai. Taču steidzama situācija un neērti ieplānots jautājums nav viens un tas pats. Ja vadītājam svētdien nepieciešama informācija, ko varēja sameklēt piektdien, darbinieka brīvdiena automātiski nedrīkst kļūt par rezerves biroju.

Atpūtas laiks ir nepieciešams nevis tādēļ, lai darbinieks būtu sasniedzams, tikai nesēdētu pie darba galda. Tā būtība ir iespēja atkāpties no darba. Kad cilvēks pastāvīgi gaida zvanu, viņš fiziski var atrasties mājās, taču emocionāli no darba tā arī neaiziet.

Kad atbildēšana var būt pienākums

Ir darbi, kuros sasniedzamība ārpus darba laika ir skaidri saskaņota. Tā var būt dežūra, darbs pēc grafika, atbildība par avārijas situācijām, drošību, svarīgu sistēmu darbību vai noteiktām vadības funkcijām. Šādos gadījumos darbinieks jau iepriekš zina, kad viņam jābūt sasniedzamam, kādā veidā viņu izsauc un kādi noteikumi ir spēkā.

Svarīgākais vārds šeit ir „saskaņots“. Dežūrai nevajadzētu rasties tikai tāpēc, ka kolektīvā ir pieņemts vienmēr pacelt tālruni un vadītājam patīk ātra atbilde. Ja darbiniekam tiek norādīts, ka brīvajā laikā jābūt gatavam reaģēt, tas vairs nav vienkāršs pieklājīgs lūgums. Šādai kārtībai jābūt skaidrai, nevis atstātai minējumiem un bailēm pievilt.

Ja darba grafikā svētdiena ir atpūtas diena, bet līgumā vai iekšējās kārtības noteikumos nav paredzēta dežūra, viens neatbildēts zvans pats par sevi nebūtu jāuzskata par pārkāpumu. Darbiniekam nav pastāvīgi jāpārbauda tālrunis un jābūt gatavam atbildēt uz jebkuru ar darbu saistītu jautājumu. Pieklājība ir vērtīga, taču tā nav tas pats, kas pienākums strādāt bez skaidras vienošanās.

Darba devējs piezvanīja svētdien un lūdza „tikai piecas minūtes“: vai darbiniekam vispār ir jāatbild?Attēls: Unsplash / May Gauthier

Kāpēc šis jautājums dažādiem cilvēkiem izklausās atšķirīgi

Vienam darbiniekam svētdienas zvans var šķist sīkums: viņš dzīvo viens, tajā brīdī neko nav ieplānojis un saziņu ar vadītāju uztver kā uzticēšanos. Citam tā var būt vienīgā diena kopā ar ģimeni, brauciens pie vecākiem, laiks ar slimu bērnu vai vienkārši ļoti nepieciešama atpūta pēc saspringtas nedēļas. No malas tas pats piecu minūšu lūgums šķiet vienāds, taču tā cena cilvēkiem var būt pavisam atšķirīga.

Cilvēks, kurš aprūpē seniorus, var atrasties slimnīcā, jaunie vecāki – mēģināt iemidzināt mazuli, bet cilvēks, kurš strādā vairākās vietās, beidzot var būt ieguvis stundu bez pienākumiem. Tāpēc darbiniekus sadusmo ne tikai pats zvans. Viņus aizskar sajūta, ka viņu laiks ārpus darba tiek uzskatīts par mazāk svarīgu nekā kāda cita steidzamība.

No otras puses, arī vadītājs ne vienmēr zvana ļaunu nodomu vadīts. Klients var izdarīt spiedienu, var būt negaidīti radusies problēma vai arī viņam var nebūt cita cilvēka, kurš zinātu atbildi. Taču tieši šeit atklājas organizācijas vājā vieta: ja svētdien viss balstās uz viena darbinieka tālruni, problēma nav viņa neatbildēšana, bet gan nesagatavota darba kārtība.

Kā noteikt robežu un nesabojāt attiecības

Vislabāk par šādiem zvaniem runāt nevis svētdienas vakarā, kad abi jau ir aizkaitināti, bet mierīgi darba laikā. Darbinieks var skaidri pajautāt, vai viņa amatā ir paredzēta dežūra, kādos gadījumos jāreaģē ārpus darba laika un kas tiek uzskatīts par patiešām steidzamu situāciju. Šāda saruna nav kaprīze – tā palīdz izvairīties no pastāvīgiem pārpratumiem.

Ja cilvēks vēlas saglabāt labvēlīgu toni, bet nevar runāt, pietiek ar īsu atbildi: „Šobrīd nevaru atbildēt, uzrakstiet ziņu, ja tas ir steidzami.“ Tas nenozīmē, ka viņš apņemas nekavējoties risināt jautājumu. Taču tas ļauj nošķirt patiesu nepieciešamību no ieraduma saņemt atbildi jebkurā nedēļas dienā.

Darba devējam būtu vērts vienoties par vienu kopīgu saziņas kanālu un skaidru kārtību: kas reaģē kritiskā gadījumā, kas aizvieto, kad var vērsties pie kolēģa un kā tiek kompensēta papildu sasniedzamība. Tad darbinieks vairs nejūt, ka viņam jāizvēlas starp ģimenes pusdienām un lojalitāti darbam, bet vadītājs nepaliek viens ar problēmu.

Tālrunis svētdien dažkārt patiešām var zvanīt saistībā ar neatliekamu lietu. Taču darbam nevajadzētu visu nedēļu dzīvot cilvēka kabatā tikai tāpēc, ka tas citiem ir ērtāk. Veselīga darba kultūra sākas ar ļoti vienkāršu izpratni: atpūtas diena nav tukšs starplaiks starp divām darba maiņām – tas ir cilvēka laiks, kura pārtraukšanai ir nepieciešams nopietns iemesls.