Mazai senās Romas kapelai ir īpašs nosaukums: uzziniet, kam tā bija paredzēta

Uz sienas pie virtuves – maza niša, gluži kā skapītis bez durtiņām. Dažkārt tajā stāv dažas figūriņas, mazs trauciņš, bļodiņa augļiem vai eļļas lampai. Šodien šādu stūrīti mēs varētu uzskatīt vienkārši par mājas rotājumu, tomēr senajam romietim tā bija viena no svarīgākajām vietām zem viņa jumta.

Šādu nelielu mājas kapelu sauca par larāriju – mājas aizbildņu, lāru, vārdā. Tā nebija paredzēta diženiem valsts svētkiem vai ticīgo pūlim. Larārijs piederēja pašai ikdienai: ģimenes brokastīm, atgriešanās brīdim mājās, bērnu piedzimšanai, ceļojumam, raizēm par ražu vai tuvinieka veselību.

Visinteresantākais ir tas, ka romiešiem mājas nebija tikai sienas un jumts. Viņu pārliecībā tajās dzīvoja neredzami aizbildņi, kuriem bija nepieciešama uzmanība. Tāpēc maza niša mājas stūrī varēja nozīmēt vairāk nekā grezna mēbele – tā atgādināja, ka ģimene nav atstāta viena.

Larārijs – mazais mājas svētnīcas stūrītis

Larāriju parasti ierīkoja mājās: priekštelpā, pagalmā, virtuvē vai citā ģimenei redzamā vietā. Bagātāku romiešu mājās tas varēja būt apgleznots, izrotāts ar kolonnām un atgādināt mazu svētnīcu. Vienkāršākās ģimenēs pietika ar nišu sienā, plauktiņu vai nelielu altārīti.

Tajā stāvēja lāru attēli. Lāri bija mājas un ģimenes aizbildņi, kas saistīti ar konkrētu vietu un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Viņiem bija jāsargā mājas miers, labklājība un nepārtrauktība – lai pie viena un tā paša galda apsēstos ne tikai šodien dzīvojošie, bet arī bērni, kas pārņems ģimenes tradīciju.

Līdzās lāriem bieži parādījās arī citu dievību figūriņas. Viena no svarīgākajām bija Vesta – pavarda un mājas uguns dieviete. Romieši godināja arī penātus, kas rūpējās par pārtikas krājumiem un ģimenes labklājību, bet dažkārt novietoja arī tā dieva attēlu, pret kuru juta īpašu labvēlību.

Kāpēc romietis pirms iziešanas no mājas uz brīdi apstājās

Pie larārija cilvēki lūdzās ne tikai lielo svētku laikā. Neliels upuris varēja būt malks vīna, auglis, zieds, vīraks vai vienkāršs ēdiena kumoss. Tā bija ļoti piezemēta saikne: cilvēks pateicās par to, ka ģimenei ir ko ēst, lūdza drošu ceļojumu vai mieru mājās.

Šādu rituālu ir viegli saprast arī mūsdienās. Vieni pirms došanās prom pārbauda, vai durvis ir aizslēgtas, citi piezvana mammai, vēl citi uz brīdi apstājas pie tuvinieka fotogrāfijas. Romiešu larārijs darbojās līdzīgi – tas sniedza mazu, bet svarīgu sajūtu, ka haotiskajā pasaulē ir vieta, uz kuru var paļauties.

Īpaši liela nozīme tam bija ģimenēm, kuru dzīve bija atkarīga no ne vienmēr kontrolējamām lietām: laikapstākļiem, tirdzniecības, slimībām, kara vai veiksmīga ceļojuma. Romietis nevarēja paredzēt, kas notiks aiz mājas durvīm. Tomēr pie larārija viņš vismaz uz brīdi varēja atgūt kārtības sajūtu un lūgt aizsardzību tiem, kuri paliks gaidīt mājās.

Mazai senās Romas kapelai ir īpašs nosaukums: uzziniet, kam tā bija paredzētaAttēls: Wikimedia Commons / Dennis G. Jarvis (CC BY-SA 2.0)

Dažādas mājas, viena un tā pati vēlme justies droši

Larārijs nebija tikai bagāto greznība. Lielās pilsētas mājās tas varēja būt iespaidīgs un viesiem labi redzams, bet pieticīgākā mājoklī – gandrīz nemanāms. Svarīgākais nebija marmors vai dārgas statujas, bet pats paradums atvēlēt vietu mājas aizbildņiem.

Ģimenei šāds stūrītis nozīmēja kopību. Bērniem tas jau no mazotnes rādīja, ka mājām ir savi noteikumi, atmiņa un paražas. Vecākiem cilvēkiem tas varēja atgādināt jau aizgājušos tuviniekus un dzimtas nepārtrauktību, bet mājas saimniekam – atbildību par tiem, kuri dzīvo zem viena un tā paša jumta.

Arī vergi vai kalpi romiešu mājsaimniecībā varēja būt saistīti ar šiem ikdienas rituāliem, jo arī viņi piederēja tai pašai mājas dzīvei. Protams, tā laika sabiedrība bija ļoti nevienlīdzīga, un ne visiem bija vienādas tiesības vai drošība. Tomēr larārijs atklāj vienkāršu cilvēka vajadzību: pat svešā, smagā dzīvē meklēt vietu, kas simbolizētu aizsardzību.

Ne tikai ticība, bet arī mājas dzīves kārtība

Uz larāriju būtu kļūdaini raudzīties tikai kā uz senu relikviju vai dīvainu māņticību. Tas savienoja ticību ar ikdienas mājas rūpēm. Pie tā pateicās par ēdienu, pieminēja ģimenes notikumus, bet vienkārša darbība – aizdegt lampiņu vai novietot upuri – nostiprināja kopīgo ritmu.

Protams, ne katrs romietis ticēja vienādi un ne katrā ģimenē rituāli bija tādi paši. Vieniem tā varēja būt patiesa lūgšana, citiem – no vecākiem pārņemts ieradums, kuru negribas pārtraukt. Tomēr tieši šādas mazas, atkārtotas darbības bieži vislabāk parāda, kas cilvēkiem patiesībā ir svarīgs.

Šodien senās Romas larārijos mēs redzam ne tikai dievu figūriņas, bet arī ļoti atpazīstamu māju sajūtu. Cilvēki mainās, arī ticējumi un paražas, tomēr vēlme sargāt savus tuviniekus, iegūt mierīgu stūrīti un sajust, ka mājas ir kaut kas vairāk nekā adrese, nekur nav pazudusi.

Mazais larārijs bija paredzēts lāriem – mājas aizbildņiem, tomēr tā nozīme bija plašāka. Tas atgādināja, ka lielākās lietas bieži ietilpst pavisam mazā vietā: nišā sienā, pie galda sēdošā ģimenē vai klusā vēlējumā tiem, kuri drīzumā aizvērs mājas durvis.