Vai var mainīt sāpīgas bērnības atmiņas un mazināt bailes no neveiksmes

Pietiek ar viena stingrāka vadītāja toni, neveiksmīgu sarunu vai kļūdu citu cilvēku klātbūtnē, un ķermenis reaģē ātrāk par domām. Kaklā parādās kamols, plaukstas kļūst mitras, bet galvā pēkšņi atskan sens, ļoti pazīstams teikums: „Tu tik un tā nespēsi.“ Lai gan cilvēkam jau ir trīsdesmit, četrdesmit vai vairāk gadu, tajā brīdī viņš var justies tā, it kā atkal stāvētu bērnības istabā neapmierināta pieaugušā priekšā.

Tāpēc bailes no neveiksmes bieži vien nav tikai slinkums, perfekcionisms vai rakstura vājums. Dažkārt tās rodas no senas pieredzes, kad par kļūdu tika kaunināts, salīdzināts, ignorēts vai kad mājās trūka drošības. Sāpīgas bērnības atmiņas vienkārši izdzēst neizdodas, taču to ietekmi uz pašreizējo dzīvi var mainīt. Un tieši tas daudziem kļūst par svarīgāko pagrieziena punktu.

Atmiņa paliek, bet tai vairs nav jāvada katrs lēmums

Bērnības pieredze bieži vien ierakstās nevis kā skaidrs stāsts ar sākumu un beigām, bet gan kā sajūta. Cilvēks var pat neatcerēties konkrētu vakaru vai pateiktos vārdus, bet lieliski pazīt kaunu, spriedzi pirms pārbaudījuma, bailes lūgt palīdzību vai vēlmi atkāpties, tiklīdz parādās risks. Tad pašreizējā situācija šķiet bīstamāka, nekā tā patiesībā ir.

Mainīt sāpīgas atmiņas nenozīmē pārliecināt sevi, ka nekas nav noticis, vai piespiedu kārtā piedot tiem, kuri sāpināja. Tas nozīmē pamazām nošķirt toreizējo bērnu no šodienas sevis. Bērns bija atkarīgs no pieaugušo vērtējuma un bieži vien nespēja sevi aizstāvēt, savukārt pieaugušais jau var izvēlēties vidi, noteikt robežas un paskatīties uz savu kļūdu citādi.

Kad atmiņa uznirst, ir vērts pamanīt ne tikai tās saturu, bet arī to, kas notiek tagad. Vai tiešām jūsu priekšā stāv cilvēks, kurš var jūs pazemot? Vai tiešām viens neideāls uzdevums noteiks visu dzīvi? Šāds vienkāršs jautājums emociju dažu sekunžu laikā nenovērš, taču rada atstarpi starp vecajām automātiskajām bailēm un pašreizējās situācijas realitāti.

Bailes no neveiksmes veicina nevis pati kļūda, bet tās senā cena

Cilvēki baidās ne tikai no tā, ka projekts neizdosies, ka viņi neiegūs darbu vai pateiks kaut ko nepareizi. Viņi baidās no sajūtas, ko neveiksme kādreiz nozīmēja: noraidījuma, izsmiekla, auksta klusuma, vīlušos skatiena. Ja bērnībā kļūda tika uztverta kā pierādījums tam, ka esi slikts vai mīlestības necienīgs, pieaugušā vecumā ir grūti noticēt, ka var kļūdīties, nezaudējot savu vērtību.

Tas īpaši redzams tad, kad cilvēks ilgi gatavojas un tomēr nesāk rīkoties. Viņš var stundām labot vēstuli, atlikt lūgumu par algas palielināšanu, nepublicēt savu darbu vai atteikties no jaunas iespējas, lai gan to vēlas. No malas tas dažkārt izskatās pēc neizlēmības, bet iekšēji notiek pavisam cita cīņa: vēlme virzīties uz priekšu sastopas ar ļoti senu mēģinājumu sevi pasargāt.

Ir svarīgi sev atgādināt, ka neveiksme šodien vairs nav tas pats, kas neveiksme bērnībā. Neizdevies mēģinājums var būt nepatīkams, maksāt laiku vai naudu, taču tas nepasaka, kas jūs esat kā cilvēks. Jo biežāk šī atšķirība tiek piedzīvota ne tikai prātā, bet arī reālās mazās darbībās, jo vājāks kļūst senais baiļu likums.

Vai var mainīt sāpīgas bērnības atmiņas un mazināt bailes no neveiksmesAttēls: Pixabay / fotoblend

Vienam vajadzīga drosme runāt, citam – drosme apstāties

Dažādiem cilvēkiem šīs bailes izpaužas atšķirīgi. Viens darbinieks klusēs sapulcē, lai gan viņam ir laba doma, jo nevēlas izskatīties muļķīgs. Tēvs vai māte var tiekties pēc neiespējamas pilnības mājās un darbā, jo jebkāds haoss izraisa vainas sajūtu. Seniors var izvairīties no jaunajām tehnoloģijām nevis tāpēc, ka nespētu tās apgūt, bet tāpēc, ka baidās tikt kritizēts vai justies nevajadzīgs.

Citi bailes slēpj aiz lielas aktivitātes. Viņi uzņemas visu, pārgurst, nespēj atteikties no papildu uzdevuma un pastāvīgi cenšas pierādīt savu vērtību. Šādam cilvēkam apstāties, pateikt „nezinu“ vai lūgt palīdzību dažkārt ir daudz grūtāk nekā strādāt līdz vēlam vakaram.

Tuviniekiem šeit ir svarīga, kaut arī ne viegla loma. Mudinājums „nebaidies“ vai „vienkārši tici sev“ bieži nepalīdz, jo cilvēks lieliski saprot, no kā viņam nevajadzētu baidīties, taču ķermenis uz to nereaģē. Daudz vairāk nozīmē mierīgs jautājums par to, kas tieši rada apdraudējuma sajūtu, un atgādinājums, ka viens mēģinājums nenosaka ne attiecības, ne cilvēka vērtību.

Pārmaiņas sākas ar maziem, drošiem mēģinājumiem

Pirmais praktiskais solis ir pamanīt, kādās situācijās bailes ieslēdzas visspēcīgāk. Varbūt tās parādās pēc aizrādījuma saņemšanas, pirms zvana nepazīstamam cilvēkam, pirms publiskas uzstāšanās vai tad, kad jāparāda nepabeigts darbs. Pierakstot situāciju, domu un ķermeņa sajūtu, bieži atklājas atkārtojošs scenārijs, kas līdz tam šķita vienkārši „mans veids“.

Tad ir vērts izvēlēties nevis lielo lēcienu, bet mazu darbību, kurā var piedzīvot, ka kļūda ir panesama. Piemēram, nosūtīt vēstuli, to nelabojot desmit reizes, sapulcē uzdot vienu jautājumu vai lūgt atsauksmes par savu darbu. Pēc šāda mēģinājuma ir svarīgi nesteigties vērtēt rezultātu, bet godīgi ieraudzīt: kas notika, kas nenotika un ko cilvēks izturēja.

Ja bērnības atmiņas ir ļoti uzmācīgas, izraisa spēcīgu trauksmi, miega grūtības, panikas epizodes vai traucē veidot attiecības un strādāt, ir vērts vērsties pie psihologa vai psihoterapeita. Tas nav signāls, ka cilvēks „netiek galā“. Dažkārt drošākais ceļš cauri senai pieredzei parādās tad, kad blakus ir speciālists, kurš palīdz to izpētīt tādā tempā, kas nenodara pāri.

Sāpīgu bērnību nav iespējams pārrakstīt tā, it kā tās nebūtu bijis. Taču ir iespējams vairs neļaut tai katru reizi pieņemt lēmumu pašreizējā cilvēka vietā. Bailes no neveiksmes sāk atkāpties nevis tad, kad vairs nejūtam bailes, bet kad saprotam: tagad mēs vairs neesam tas bērns, kurš palika viens ar savu kļūdu.