Bērnības traumas var atstāt ilgstošas pēdas pat smadzeņu šūnu iekšienē

Pieaugušais cilvēks aizver automašīnas durvis nedaudz stiprāk, nekā vēlējās. Mājās bērns runā skaļāk, telefonā parādās īsa, auksta ziņa no tuvinieka – un ķermenis pēkšņi reaģē tā, it kā būtu noticis kaut kas daudz briesmīgāks. Sirds sāk pukstēt straujāk, pleci saspringst, bet galvā parādās sena, grūti izskaidrojama sajūta: jāaizstāvas, jāklusē vai pēc iespējas ātrāk jāaiziet.

Šādos brīžos cilvēks bieži sevi nosoda. Galu galā viņš sen vairs nav bērns, saprot, ka situācija nav bīstama, un var loģiski izskaidrot, kas notiek. Tomēr bērnībā piedzīvota pastāvīga nedrošība, atstumšana, pazemošana vai haoss dažkārt atstāj ne tikai atmiņas. Ķermenis un smadzenes var ilgstoši saglabāt iemācītu modrību – gluži kā vecu trauksmes signalizāciju, kas joprojām ieslēdzas pat tad, kad mājas jau ir citas.

Doma, ka trauma var atstāt pēdas pat smadzeņu šūnu darbībā, izklausās biedējoša. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēka liktenis ir uzrakstīts visam mūžam. Drīzāk tas palīdz saprast, kāpēc ar gribasspēku vien, solījumu „vairs nereaģēt tik jūtīgi” vai padomu „atlaid pagātni” dažkārt nepietiek.

Kad bērnam pārāk agri jāiemācās sevi sargāt

Bērnības trauma ne vienmēr ir viens skaidri nosaucams, galējs notikums. Dažkārt tā izaug no ikdienas, kurā bērns nezina, kādā noskaņojumā pieaugušais pārnāks mājās, vai viņu uzklausīs, vai par nelielu kļūdu viņu kauninās. Ilgstošs saspringums var rasties arī tad, kad ģimenē trūkst emocionālas saiknes, bet bērna bailes un vajadzības pastāvīgi tiek atbīdītas malā.

Mazs bērns nevar vienkārši pateikt sev, ka pieaugušā dusmas ir paša pieaugušā problēma. Viņš ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri viņu audzina, tāpēc pielāgojas, kā tobrīd iespējams: cenšas nebūt pamanāms, izdabāt visiem, pastāvīgi vēro apkārtni vai, gluži pretēji, reaģē ar dusmām. Tas nav slikts raksturs. Tas ir mēģinājums izdzīvot vidē, kurā miers šķiet neuzticams.

Šādu pielāgošanos mēs nereti paņemam līdzi pieaugušo dzīvē. Darbā cilvēks baidās vadītājam uzdot vienkāršu jautājumu, jo kritika izklausās kā drauds. Attiecībās viņš var ļoti sāpīgi uztvert klusumu, atceltus plānus vai citādu toni. Vecāki dažkārt ir pārsteigti, ka viņu bērnu asaras vai strīdi pamodina neproporcionāli spēcīgu aizkaitinājumu – jo šajā troksnī ķermenis atpazīst kaut ko senu.

Senioram šādas tēmas var būt īpaši grūtas, jo viņu bērnībā par jūtām bieži nerunāja. Daudzi uzauga ar noteikumu ciest, nesūdzēties un būt pateicīgam par to, kas tev ir. Jaunākiem cilvēkiem biežāk ir vārdi, lai aprakstītu emocionālo veselību, taču arī viņi ilgstoši var nesaprast, kāpēc mierīgas attiecības rada satraukumu, bet atpūta šķiet kā kaut kas nepelnīts.

Bērnības traumas var atstāt ilgstošas pēdas pat smadzeņu šūnu iekšienēAttēls: Unsplash / Anthony Tran

Pēdas šūnās nenozīmē spriedumu

Smadzenes nav sastindzusi sistēma. Tās pastāvīgi mācās no pieredzes, bet ilgstošs stress var mainīt to, kā organisms regulē modrību, miegu, emocijas un reakciju uz briesmām. Runājot par pēdām šūnās, ar to bieži nav domāts, ka trauma burtiskā nozīmē „sabojā” cilvēku, bet gan tas, ka tā var ietekmēt, kā tiek aktivizēti un regulēti noteikti bioloģiskie procesi.

Ķermenis, kas ilgi dzīvojis saspringumā, sāk taupīt laiku: tas negaida, kamēr briesmas tiks pierādītas, bet reaģē jau iepriekš. Tāpēc vienam cilvēkam pacelta balss būs nepatīkams brīdis, bet citam – signāls, pēc kura visu dienu ir grūti koncentrēties. Cilvēks dusmojas ne tikai pašreizējās sarunas dēļ. Dažkārt viņu nogurdina sena sajūta, ka atkal nav droši, atkal ar visu jātiek galā vienam.

Šeit ir svarīgi neiekrist otrā galējībā un katru grūtu uzvedību vai konfliktu nenosaukt par traumu. Cilvēki ir atšķirīgi, viņu jutīgumu nosaka ne viens vien iemesls: ģimenes vide, iedzimtās īpašības, vēlākā pieredze, pašreizējais nogurums un atbalsts. Taču arī bērnības pārdzīvojumu noniecināšana nepalīdz, īpaši tad, kad cilvēks gadiem ilgi izjūt nemieru, kaunu, viņam ir grūti uzticēties citiem vai viņš pastāvīgi dzīvo saspringumā.

Ģimenei tā var būt iespēja paskatīties citam uz citu maigāk. Partneris ne vienmēr sapratīs, kāpēc otrs noslēdzas pēc šķietami nevainīga strīda. Pieaudzis bērns var dusmoties uz vecākiem, lai gan viņi apgalvo, ka darījuši visu, ko prata. Abām pusēm var būt sava taisnība: vieni patiešām centās izdzīvot grūtos apstākļos, bet otri tik un tā palika ar sāpēm, ko bērnībā neviens nepamanīja.

Dziedināšana sākas nevis ar vainu, bet ar drošību

Pagātni mainīt nav iespējams, taču pamazām var mainīt to, ko cilvēks piedzīvo šodien. Pirmais solis bieži ir ļoti vienkāršs, kaut arī nebūt ne viegls: pamanīt savu reakciju un par to nesmieties. Tā vietā, lai teiktu „atkal uzvedos muļķīgi”, dažkārt vērts sev pajautāt, kas šajā brīdī tik spēcīgi satricināja un no kā ķermenis cenšas pasargāt.

Ikdienā palīdz lietas, kas nervu sistēmai sūta atkārtotu drošības signālu: regulārs miegs, ēdiens, kustības, skaidrākas robežas, mazākas pastāvīgas steigas. Tas neizklausās pēc ātras atbildes uz dziļiem pārdzīvojumiem, taču nogurušam un pastāvīgi modram organismam stabilitāte ir ļoti svarīga. Dažkārt cilvēkam vajadzīga nevis vēl viena prasība saņemties, bet gan dažas mierīgas nedēļas, kurās nav pastāvīgi jāpierāda sava vērtība.

Ja senā pieredze traucē attiecībām, darbam, miegam vai spējai parūpēties par sevi, vērts vērsties pie psihologa vai psihoterapeita. Palīdzība nav mēģinājums atrast vienu vainīgo vai no jauna izdzīvot katru sāpīgo detaļu. Tā ir telpa, kurā iemācīties atpazīt savus signālus, nošķirt pagātnes briesmas no tagadnes un atrast veidus, kā nomierināties, nekaitējot sev vai citiem.

Arī darba devēji, skolas un veselības aprūpes sistēma var daudz ko mainīt nevis ar lieliem saukļiem, bet ar vienkāršu cilvēcīgu izturēšanos. Skaidrība iebiedēšanas vietā, cieņpilns tonis kaunināšanas vietā, iespēja pajautāt un tikt uzklausītam dažiem cilvēkiem nav tikai patīkams sīkums. Tā ir pieredze, kas pamazām māca: ne katrs saspringums beigsies ar pazemojumu un lūgt palīdzību var būt droši.

Bērnības trauma var ilgstoši runāt caur ķermeni, noskaņojumu un negaidīti spēcīgām reakcijām, taču tai nav tiesību vienai pašai uzrakstīt visu cilvēka dzīvi. Katras drošas attiecības, uzklausītas jūtas un no jauna apgūts veids, kā būt kopā ar sevi, kļūst par mazu, bet īstu ierakstu līdzās senajai pēdai.